Lai arī parasti recenzijas un mākslas izstāžu apskatus pieklājīgi sāk ar kādiem tēlainiem citātiem vai situāciju metaforām un tad pamazām pāriet pie lietas, un vispār teksta autori – kritiķi izvairās no pārlieku personīgas attieksmes paušanas, es riskēšu un rīkošos pretēji. Kad pirmo reizi aplūkoju Vikas Ekstas izstādi, tad ievilku elpu un sapratu, ka tā ir satriecoša. "Satikšanās" apžilbina savā tiešumā, godīgumā un vienlaikus mākslinieciskajā kvalitātē. Latvijas māksla vēl nekad nav tik atklāti pievērsusies tik intīmam brīdim kā dzimšana un dzemdības (apzināti nošķiru). Māksliniece atmet visu lieko – gan pūkaino sentimentu, gan radības pavadošos šausmu stāstus, lai, izmantojot sevi kā dokumentālu instrumentu, precīzi parādītu šī fizioloģiskā procesa daudzos fiziskos un simboliskos slāņus.
Beidzot notikuma centrā ir Sieviete, un tas mums visām un visiem bija ļoti vajadzīgs.
Pēc šādas uguņošanas ievadā un pirms turpmāka izstādes apskata jāpieskaras vēl vienam organizatoriskam jautājumam. Vai man kā mākslas kritiķei vēlams palikt neitrālās pozīcijās un aplūkot ekspozīciju caur formālu, lietišķu analīzi, vai piedzīvot "Satikšanos" caur personīgās pieredzes un sajūtu prizmu? Esmu sieviete un māte, un esmu piedzīvojusi dzemdības, kas katrai no mums ir ārkārtīgi spēcīgs fizisks un mentāls pārdzīvojums. Aplūkojot ekspozīciju, neatkarīgi no manas gribas aktivizējās manas ķermeniskās atmiņas. Izlemju tās izmantot kā vienu no izstādes aplūkošanas instrumentiem un atskaites punktiem. Tādējādi mana recenzija kļūst feministiski viscerāla – ekspozīcija šajā gadījumā caurskatīta caur fizisku sajūtu gammu (paldies par šī jēdziena ieviešanu mākslā un sveiciens feminisma pētniecei Janai Kukainei!)
Vecmāte Aija manās dzemdībās teica: "Visas beigās kliedz. Kur liksies!" Tajā brīdī es iespītējos un nolēmu, ka nebūšu viena no visām. Savā ziņā tas arī izdevās, fināla sāpju kliedzienus aizstājot ar lācenes cienīgu rēkšanu, bet jau vēlāk, tajās pāris dienās pēcdzemdību palātā vairākkārt ieklausījos skaņās gaiteņa galā. Sieviešu klusās nopūtas, tad vaidi pamazām pārauga skaļos kliedzienos. Tas sāp.
Dzemdības sasodīti sāp.
Cilvēka laišanu pasaulē var izstāstīt ārkārtīgi daudzveidīgi. Vika Eksta savās fotogrāfiju sērijās izvēlējusies akcentēt tieši šo ārkārtīgi stipro sāpju fenomenu, kas tobrīd pārvērš sievietes uztveri pavisam citā, ārpuslaika realitātē. Kontrakcija nāk kā vilnis, tā tevi pārņem un atbalsojas vissmalkākajā nervu šķiedriņā. Tu skaiti sekundes un minūtes, līdz šis varenais spēks atkal atkāpsies, un gaidi jau tūlītējo nākamo uzplūdu. Šī sāpju hronoloģija žilbinoši attēlota kadru virknējumos, kas aizsedz galerijas stikla sienas. Horizontālā līnijā sekojot līdzi Ekstas grimasēm (redzama tikai viņas seja un pleci), iespējams pārtvert fizisko sajūtu amplitūdu, kas viņu tobrīd pārņēmusi. Vēstījums savā lakonismā un tiešumā saprotams arī tiem, kas nav dzemdējuši – neatkarīgi no skatītāju dzimuma.
Daudzo secīgo kadru kompozīcijās redzamas sešas palātas ainas. Šis interesantais formāts skaidrojams ar to, ka sākotnēji māksliniece vēlējusies fiksēt notiekošo kontrolēti, bet sāpju intensitātes dēļ tas nav bijis iespējams. Līdz ar to dzemdībās kā klusējoša, automatizēta lieciniece piedalījās videokamera. Uzņemts materiāls, kas nav komponēts, inscenēts, plānots, bet ir raw – jēls, dabisks un atkailinošs. Šķiet, ka pēc laika noilguma (kā rakstīts aprakstā – tam vajadzējis saņemties) Vika Eksta uz to skatījusies ar distancētu interesi, nodalot sevi kā notikušā dalībnieci un kā mākslinieci autori. Ja iepriekš Eksta sevi izmantojusi performatīvā veidā, lai foto un video formātā pētītu dažādas sociālas situācijas un struktūras (sērija "Dievs Daba Darbs", 2013.–2015., un video "Тучи как люди", 2019), tad šoreiz viņa sevi pielieto kā instrumentu, lai šķetinātu pašas piedzīvoto. Man vienmēr simpatizējusi mākslinieces spēja izvēlētās tēmas parādīt maksimāli tieši, bez liekiem filtriem, efektiem un blakus elementiem, tādā veidā dekonstruējot aplūkojamo "līdz kaulam". Iekš "Satikšanās" Vika Eksta ir panākusi esenci. Notiekošā centrā ir tikai viņa pati – Sieviete, kas dzemdē. Jaundzimušais ir patīkams procesa rezultāts, partneris un ārsti – atbalstošas, bet anonīmas un tumšas kulises, kas ierāmē viņas gaišo, kailo ķermeni, kurš tobrīd performē neatkarīgi no viņas gribas, pieredzes un zināšanām. Līdz ar to šī fotogrāfiju sērija atšķiras no nesen "Rīgas Laikā" publicētā leģendārā foto attēla, kurā redzama jaunā māte, palātā, personāls un bērns (Attēls: Juris Poišs, eseja: Santa Remere). Lai arī priekšplānā ir sievietes seja, kurā pārgurums mijas ar prieku, ka process beidzot noslēdzies, tomēr vairāk manis kā skatītājas uzmanību piesaista nedaudz izplūdušie fona tēli – mediķi, kas vadījuši procesu un pacēluši jaundzimušo kā apliecinājumu sava darba rezultātam. Sieviete te šķiet pasīva izpildītāja. Vika Eksta fotogrāfijās ir viena. Viņai vienai jātiek ar to visu galā (neaizmirsīsim, ka šī tomēr ir autores apzināti veikta attēlu izlase, kas mākslinieciski atspoguļo vai neatspoguļo notikušo realitāti).
Kā saka – mēs piedzimstam vieni un nomirstam vieni. Domāju, ka teiciens jāpapildina – mēs arī dzemdējam vienas.
Lielajā fotogrāfijā pa kreisi Sieviete kliedz, saķērusi savu vēderu. Kontrastam palāta uz sienas, foto rāmītī pūkainam labradora kucēnam līdzīgs zīdainis. Šis ir tas trakais, absolūti subjektīvais brīdis, kas katrai no mums jāiziet cauri vienatnē – mūsu pašu agrāk tik labi pazīstamais augums ir kļuvis par dabas un dzīvības instinktu vadītu mašīnu. Virzot procesu – augli – uz priekšu, dzemde saraujas ar aizvien lielāku spēku, un tas arī var negaidīti kļūt par fizisku pašdestrukciju. Blakus esošie spēj tikai asistēt un brīnīties par notikuma galvenās varones vokalizāciju, pozām un izteiksmēm, jo viss jau patiesībā notiek tur iekšā – tikai viņai sajūtamajā ķermenī. Un viņa tobrīd netiek no tā prom.
Lielajā blakus fotogrāfijā viņas jau ir divas. Tas ir mazs mirklis klusuma starp vienas ēras beigām un nākamās sākuma. Abas lūkojas kamerā. Jaundzimusī ar pilnīgi nopietnu, bez emociju skatienu – viņa vēl ir balta lapa bez pieredzes. Sievietes sejā redzams nogurums, nolemtība, iespējams, prieks. Viņas abas apstaro spoža saules gaisma.
Sieviešu solidaritātes vārdā es gribētu teikt paldies Vikai Ekstai, ka šī lielā, zināmā mērā idilliskā bilde nav pēdējais izstādes eksponāts. Vēl ir divas slejas ar kadru virknējumiem, kuros fiksēts notiekošais pēc tam. Tie ir gan sāpīgie, medicīniskie procesi, kas tiek veikti ķermeņa lejas galā, gan tas, ka tev ir jāspēj piecelties jau dažus mirkļus pēc dzemdībām. Un tu neesi uzreiz tieva, gluda, bet izmocīta, ar mulsinošu vēdera somu, un vēl paies tik ilgs laiks, kamēr tavs ķermenis un gars atkal savilksies kopā vienotā veselumā. Plus 24/7 ir jārūpējas par zīdaini.
Kā jau bija redzams 2014. gada Katrīnas Neiburgas darbā "Before and After", dzemdības ir process, kas ar stihisku spēku izārda jebkuru kārtību. Tas ir ne tikai satikšanās prieks, bet arī asinis, gļotas, augļūdeņi, reizēm vēmekļi, fēces un urīns, pieaugušo pamperi, bailes un dusmas, asiņainas lupatas un saburzīti palagi. Beidzot esam sākuši par to runāt (te svarīgi pieminēt Agras Lieģes-Doležko un Elīnas Brasliņas projektu "My First Year Too"), nekautrējoties no savas fiziskās, miesiskās izcelšanās. Mūs rada nevis tautas ataudzes plāni un reliģiski norādījumi, bet mēs smagā, sarežģītā procesā piedzimstam no vagīnām sievietēm starp kājām. Ir pienācis laiks to novērtēt. Paldies, Vika!
Izstāde "Satikšanās" galerijā "Alma" skatāma līdz 3. novembrim.
* "Iekšā iet kā banāns, ārā nāk kā ananass" ir neparasts, atmiņā palicis teiciens, ko reiz dzirdēju no tikko dzemdējušas, bet humora izjūtu saglabājušas sievietes kādā filmā par to, kādos apstākļos jādzemdē vidusmēra Āfrikā. Piemēram, Malavi pirms došanās uz slimnīcu tev pašai jāsarūpē savs personīgais radību komplekts: lukturītis, plēves pārvalks gultai, žiletes asmens nabas saites pārgriešanai, aukliņa pārsiešanai un pāris lakati, kur ietīties jaunajai mātei un mazulim.
