"Es visu laiku domāju: cik labi, ka tā izstāde notiek Lietuvā, nevis Latvijā. Jo es jūtos, ka atgriežos mākslā caur sētas durvīm." Tā saka viens no Šauļu izstādes dalībniekiem Gints Ozoliņš. Daudzi viņu pazīst kā Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" sabiedrisko attiecību speciālistu, iepriekš viņš strādājis kultūras jomā valsts pārvaldē, bet mazāk zināms ir fakts, ka Ozoliņš savulaik spoži absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu.
"Dosimies uz trešo stāvu, tur atrodas havajiešu lietus un auglības dieva Lono vārdā nosauktā eksperimentālās serigrāfijas darbnīca, ko es izveidoju pirms diviem gadiem," viņš smaidot aicina bijušajās Rīgas Tehniskās universitātes telpās Viskaļu ielā, kur tagad saimnieko "Free Riga" un ir daudz mākslinieku darbnīcu, studiju un citu radošu telpu. Pandēmijas laikā te ievācās arī Gints Ozoliņš.
"Kā teica mans profesors, ar kuru es šajā izstādē beidzot atkal satikos: es esmu atradies uz rezervistu soliņa. Kā hokejists!" saka Ozoliņš. "Un tā ir absolūta patiesība, jo neviens jau nevar aiziet no sevis prom. Astoņus gadus esmu kalpojis mūzikai, Orfeja dievam, bet iestājās Covid-19 laiks, kad cilvēkiem bija iespēja pārdomāt dzīvi, un es ātri vien sakārtoju situāciju šādi un nolēmu, ka ir pienācis laiks tomēr neturēt sveci zem pūra."
Ginta Ozoliņa pieminētais profesors ir Latvijas Mākslas akadēmijas Audiovizuālās mediju mākslas nodaļas vadītājs Jānis Murovskis. Pirms 18 gadiem viņš bija Ginta diplomdarba vadītājs. Tā arī bija pēdējā reize, kad Ozoliņa darbi bija skatāmi izstāžu zālē.
"Tā laikam bija studentu darbu izstāde 2006. vai 2007. gadā, kurā bija mans diplomdarbs "Bojāeja" – četri lieli darbi, arī audekls un sietspiede. Šīs izstādes mērķis bija parādīt, ar ko tad nodarbojas Grafikas nodaļa, un mani darbi tika izstādīti tolaik vēl Valsts mākslas muzeja pirmā stāva lielajā zālē. Tā bija diezgan spilgta epizode, kurai sekoja ilgs aptumsuma periods. Un šobrīd šis aptumsums ir noslēdzies," teic Ozoliņš.
Aptumsums beidzies līdz ar izstādi Lietuvas pilsētā Šauļos, kurā piedalīties Gintu Ozoliņu uzaicināja Liena Bondare. Viņa ir šīs izstādes kuratore un arī viena no māksliniecēm, pazīstama ar pseidonīmu Li Bond.
"Kopš studiju laikiem es pazīstu Gintu Ozoliņu un arī kolēģi Jāni Murovski, kurš bija mūsu pasniedzējs. Mūs vieno aizraušanās ar sietspiedes jeb serigrāfijas tehniku ļoti konkrētā veidā – kā stājmākslu. Es esmu iedvesmojusies no supergrafiķiem – Ojāra Pētersona, Jura Putrāma, Andra Brežes darbiem, kas ir ļoti gleznieciski, lai gan tā ir grafika. Un tas ir tas, kas mūs vieno – mēs uztveram šo sietspiedes tehniku kā glezniecības veidu," skaidro Bondare.
Sākumā neparasts šķiet fakts, ka trīs latviešu grafiķu izstāde notiek nevis Latvijā, bet Lietuvā. Liena Bondare stāsta, ka ar Šauļu galeriju viņai ir laba sadarbība jau vairākus gadus, kopš tur notika liela mākslinieces personālizstāde. Tagad viņa Šauļiem mēdz ieteikt arī citus latviešu māksliniekus, jo šī 70. gados celtā galerija vienkārši esot ļoti laba vieta mākslai.
"Tas ir tiešām ļoti praktisku iemeslu dēļ. Rīgā izstāžu zāles ir maz, tās ir ļoti noslogotas, un izstādes nereti jāpiesaka divus gadus uz priekšu. Šauļi ir tuvāk par Liepāju, Daugavpili un Ventspili, un šīs telpas ir būvētas precīzi mākslas vajadzībām.
Mums bija arī interesanti paskatīties, kā lietuviešu skatītājs redz to, ko mēs darām.
Uz atklāšanu bija negaidīti daudz cilvēku, viņi nāca klāt un teica, ka patīk. Tas, protams, rada lielu gandarījumu," atzīst māksliniece un kuratore.
Izstādei dots nosaukums "Maistas" jeb "Ēdiens". Kādēļ izvēlēta tieši šāda tēma? Bondare stāsta, ka tā bijusi vēlme runāt par dzīves svinēšanu kā pretspēku daudzo pēdējā laika pasaules notikumu smagumam.
Vilkme svinēt dzīvi tai skaitā caur labu ēdienu vieno visus trīs māksliniekus.
"Protams, mēs esam ļoti atšķirīgi, mums ir dažāds stils un ceļš, kādā esam virzījušies. Piemēram, Jānis Murovskis strādā ļoti intuitīvi. Es strādāju diezgan konceptuāli: slīpēju nost visu lieko, kamēr darba forma un saturs, manuprāt, ir tas, ko esmu vēlējusies pateikt. Gints strādā vēl citādāk. Un tieši tāpat mums ir arī dzīvē. Mēs visi uzskatām, ka dzīves svinēšanas neatņemama sastāvdaļa ir arī labs ēdiens. Dzīres tomēr ir arī kaut kas vairāk: tur cilvēki satiekas, runājas, bauda viens otra klātbūtni. Ēst gatavošana var būt gan ļoti primitīva, gan to var padarīt par kaut ko vairāk," saka Bondare.
"Piemēram, kolēģis Jānis Murovskis aizraujas ar vīna darīšanu, savukārt Ginta spēju radīt svinības kā tādu kinematogrāfisku pasākumu es esmu apbrīnojusi kopš akadēmijas laikiem.
Man šķiet, ka tieši šobrīd tas ir ļoti svarīgs temats, jo… Droši vien visiem jau ir apnicis runāt par Covid-19, taču Covid-19 ļoti attālināja cilvēkus vienu no otra un no dzīves svinēšanas. Un līdz ar šī brīža notikumiem pasaulē, tā nāves dziņa jeb Thanatos ir pārsvarā. Manuprāt, Erosam arī jābūt, Eros izprotot arī kā dzīres, kā dzīves svinēšanu. Mums ir svarīgi atjaunot šo līdzsvaru arī skatītājos, jo tumsas ir par daudz."
Ēdiena un dzīru tēma mākslinieku darbos ienākusi ļoti dažādi. Piemēram, Jānis Murovskis to risinājis metaforiski, caur sakāmvārdiem par ēdienu.
"Teiksim, "maize vienmēr krīt ar sviestu uz leju". Es uztaisīju darbu, kur es tiešām uzrakstīju, ka maize krīt ar sviestu uz leju. Piekārām viņu ar kājām gaisā, nosacīts sviests, nosacīta maize… Bet īstenībā jau darbs it kā runā par to, ka sliktas lietas kļūst vēl sliktākas. Vai arī – angļu teiciens "neraudi par izlietu pienu". Latviski būtu – "izlietu ūdeni nesasmelsi". Atkal tur darbojas krāsa un piena materialitāte, lai gan ar pienu ir ļoti attālināta saikne," par saviem darbiem stāsta mākslinieks.
Šauļu galerijā Jānis Murovskis izstādījies pirmoreiz, un arī satikšanās ar saviem studentiem, kas strādā sarežģītajā serigrāfijas tehnikā, nav bieža. Īpašs pārsteigums bijis par Ginta Ozoliņa atgriešanos mākslā:
"Viņš mani riktīgi pārsteidza! Sapratu, ka viņš nav zaudējis ne grama no tā azartiskuma un jauneklības, ar ko viņš izcēlās savā diplomdarbā. Pieeja, interpretācija un tehnoloģiskie paņēmieni, ar ko viņš strādā, viņam ir asinīs un nostrādāja arī šoreiz."
"Viskaļos", mākslinieka darbnīcā, saimnieko divi Ginti: Gints Ozoliņš un viņa alter ego Gynt von Kehle. "Kehle" kas vāciski nozīmē "rīkle", esot atsauce uz Ginta Vācijā nodzīvoto laiku un atlabšanu pēc kādas sevišķi nepatīkamas angīnas pieredzes. Amizanti ir arī viņa Šauļu izstādei tapušo figurālo kompozīciju nosaukumi, piemēram "Četras dāmas ar ārkārtīgi lielu gurķi saullēktā".
Mākslinieks skaidro: "Mūsdienās mākslas pasaule ir pietiekami sazarota un priekšplānā ir idejas, nevis formāli risinājumi, kā tas bijis senāk, jo īpaši, piemēram, impresionistiem, kuri aizrāvās ar krāsu. Šajā ziņā es laikam esmu ārkārtīgi konservatīvs cilvēks, jo man ir svarīgs tieši šis formālais aspekts. Kuratore Liena Bondare gan oponē, ka mana māksla absolūti nav formāla, jo tajā nav abstrakcijas, bet tiek izmantoti ļoti konkrēti tēli un vēstījumi. Piemēram, mans izstādes lielākais darbs – divi reiz trīs metri – saucas "Četras dāmas ar ārkārtīgi lielu gurķi saullēktā". Tieši tā šis darbs saucas, un tieši tāds motīvs tajā ir attēlots. Es gribētu, lai stāstu šim darbam piešķir paši skatītāji."
Taču – ko nozīmē būt vizuālajam māksliniekam un sagatavoties šādai izstādei, ja tev ir arī pilna laika darbs citā profesijā?
"Nu, tās jau ir detaļas. Es dzīvoju Jūrmalā, katru rītu eju divus kilometrus uz vilcienu, braucu uz Rīgu, strādāju orķestra ofisā, pēcpusdienā vai vakarpusē, atkarībā no darbu daudzuma, kāpju 9. autobusā, braucu uz Čiekurkalnu, kur Ķīšezera krastā atrodas "Viskaļi" un mana darbnīca. Tad ar pēdējo tramvaju 23.09 no pieturas "Krustabaznīcas iela" braucu uz Centrālo staciju, 23.45 ir pēdējais vilciens, 00.15 esmu Dzintaros un eju ar kājām atpakaļ mājās. Tik gara ir mana diena un maršruti. Bet tas ir to vērts!" nosaka mākslinieks. Cik ilgi viņš gatavs tādā režīmā strādāt? "Līdz nāvei!" viņš pasmaida.
"Kam tad vēl citam vajadzētu, lai atliek laiks? Tas ir galvenais, kas man ir."
Mākslinieku, kuri strādā ar sietspiedi kā stājmākslas veidu, nevis izmanto to krekliņu vai lietussargu apdrukai, Latvijā ir maz. Tam vajadzīga speciāla sietspiedes darbnīca un pamatīgs aprīkojums, tāpēc vēl kāds "maizes darbs" ir vairumam mākslinieku. Piemēram, Šauļu izstādes kuratore un māksliniece Liena Bondare daudzus gadus strādājusi par zīmēšanas pasniedzēju Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Aicināt nesen pie grafikas atgriezušos kolēģi Gintu Ozoliņu piedalīties kopīgā izstādē bija arī viņas solidaritātes žests: "Vizuālās mākslas nozarē ir ārkārtīgi niecīgs finansējums, un par to ir jārunā. Būt vizuālajam māksliniekam ir ļoti dārgi un laikietilpīgi, tā ir ļoti sarežģīta profesija! Jo mākslinieks ir profesija. Mēs ilgi mācāmies, uzkrājam pieredzi, tam ir jāvelta ļoti daudz laika un enerģijas. Un bieži vien atdeve nav tāda, kādu varbūt vēlamies. Mākslas tirgus Latvijā praktiski nav, nav arī normāla profesionālā atbalsta, kur, piemēram, muzejs maksā māksliniekam honorāru par izstādīšanos. Šie procesi ir ļoti sarežģīti, un es zinu, cik grūti tas nāk un cik daudz tas prasa – gan emocionālos, gan fiziskos, materiālos līdzekļus. Tīri cilvēciski un koleģiāli, saprotot šo situāciju, es izvēlējos šoreiz veidot šādu izstādi. Prieks, ka gan Gints, gan Jānis Murovskis piekrita piedalīties. Viņi ir strādājuši gandrīz visu vasaru, un, manuprāt, rezultāts ir interesants.
Tur arī parādās, cik mēs esam dažādi un kā katrs šo pasauli un konkrēto tēmu redzam."
Vai Li Bond, Ginta von Kehles un Jāņa Murovska kopīgā izstāde kādreiz būs skatāma arī Latvijā, pagaidām nav zināms. Bet no Rīgas līdz Šauļiem ir 130 kilometru, un tur šos darbus varēs skatīt līdz 2. septembrim.
