ĪSUMĀ:
- Jau trīs mēnešus Armanda Pučes grāmata "Ar baltiem cimdiem jeb Artura Nagliņa brīnišķīgie piedzīvojumi" atrodas pirktāko grāmatu topos.
- Armands Puče atspoguļo Raini kā "noderīgu idiotu", apsūdzot dzejnieku banku aplaupīšanā, sociķu melnās kases turēšanā un komunistu atbalstīšanā.
- Raiņa pētnieki Armandam Pučem pārmet faktu interpretāciju un plaģiātismu.
- Vēsturnieki uzskata, ka grāmatas autoram nav skaidras izpratnes par laikmetu, kurā dzejnieks dzīvoja.
- Vislielākās pretenzijas zinātniekiem pret dižpārdokļa autoru ir atsauču trūkums.
- Armands Puče uzsver, ka grāmatu nerakstīja zinātniekiem, bet pārējai sabiedrībai, lai tā pārstātu glorificēt Raini.
Trīs mēnešus pārdotāko grāmatu topā
Par iemeslu grāmatas rakstīšanai par Raiņa dzīvi publicists Armands Puče min ziņkārību: "Tas laikam ir visa pamatā, jo, ja cilvēks ir ziņkārīgs, tā paiet arī tā radošā dzīve daudz auglīgāk, harmoniskāk un krāsaināk. Un ziņkāre ir par jebko, un kāpēc lai tas šajā gadījumā nebūtu tāds personāžs kā Jānis Pliekšāns vai Arturs Nagliņš, vai viņš arī Rainis."
Novembra sākumā, grāmatnīcu plauktos parādoties Armanda Pučes grāmatai par Raini, tā nepārklājās ar putekļu kārtu. Aizbildinoties ar komercnoslēpumu, "Kultūršokam" neizdevās noskaidrot, cik tirāžu grāmatai jau ir nodrukātas un cik eksemplāru pārdoti, taču Armanda Pučes versijai par Raiņa dzīvi un darbiem ir daudz lasītāju. Trīs mēnešu laikā grāmata nav izkritusi no pārdotāko grāmatu topiem. Sabiedrisko attiecību speciālists Ainārs Ērglis uzskata, ka
pie dižpārdokļa mūsdienās nav grūti tikt: "Ir jāatrod kāds objekts, kas ir lielai daļai svēts, un pret viņu jāvēršas. Ja skatās, kas notiek pasaules kontekstā, tas notiek visur."
Puče piedāvā skandalozu versiju par Raiņa dzīvi
Armands Puče savu grāmatu sauc par dokumentālo prozu un savu stāstu par Raini sāk ar diviem vārdiem "noderīgs idiots". Nodaļu nosaukumi, vētījot Raiņa dzīvi, raksturo saturu: nodevējs, kurš apvainojās uz mūžu; dzejnieks, kurš plānoja laupīšanas; par sarkanajiem draugiem un melnajiem banku kontiem, mazgā komunistus, mazgā viņu naudu; ministrs – starp kalpību un atstrādāšanu; un visbeidzot – meitenes, meitenes, meitenes.
"Padomju varai bija viens Rainis, bet mums jāpieliek blakus vēl dažas nodaļas, jo visvieglāk ir noliegt, bet ar to neko nevar panākt. Svarīgi ir likt cilvēkiem domāt.
Un es arī, veidojot šo grāmatu, par to arī pats domāju un vēlējos, lai arī citi uztver to sajūtu, ka te ir stāsts par to, kas notiek apkārt vienai personībai, cik viņš pats ļaujas, cik tas ir viņam pašam saprotami, apzināti vai neapzināti, un tad katrs var lemt, kā tas izskatās un kā tā bilde kopā veidojas," par savu pētījumu stāsta publicists.
Režisors Elmārs Seņkovs, kurš ir iestudējis Raiņa darbus, domā, ka ar radošo personību vērtēšanu ir jābūt ļoti uzmanīgiem: "Ir labi, ka varbūt mēs iedziļināmies kaut kādos faktos, un varbūt labi, ko arī Puče dara, bet tad vienalga karājas gaisā – ja mērķis ir parādīt, ka mēs, mākslinieki, esam pretrunīgas personas, jā, mēs esam, un padomju laikos arī ļoti daudz māksliniekiem nācās kaut kādā veidā izdzīvot, un viņi izdzīvoja. Un, ja mēs tagad katru tautas dzejnieku apskatīsim, cik ļoti viņš ir bijis lojāls valstij un cik mazliet viņš sadarbojās ar tā laika pastāvošo varu, tad mēs, mīļie draugi, vispār nekur uz priekšu netiksim."
Raiņa pētnieki uzskata, ka oriģināla grāmatā ir tikai "mērce"
Pēc grāmatas iznākšanas Raiņa pētnieki klusēja un publiskas diskusijas ar Armandu Puči neuzsāka. Raiņa daiļrades pētniece Astrīda Cīrule norāda, ka grāmatā lielu jaunumu par dzejnieka dzīvi nav: "Teikt, ka fakti būtu atklājumi un nezināmi, mēs nevaram, jo lielākā daļa šo faktu dažādās kombinācijās Raiņa pētniekiem ir zināmi. Cita lieta ir tā, kādā mērcē šos faktus mums pasniedz.
Un es domāju, ka šeit autora interpretācija ir ļoti izteikta un krasa, jo skaidrs ir tas, ka tiek koncentrēti visi tie faktu materiāli, kas kaut kādā veidā varētu būt tādi mazliet skandalozi, mazāk zināmi varbūt plašākai sabiedrībai un šādā veidā tos visus koncentrē."
Literatūrzinātnieks Jānis Zālītis uzskata, ka Pučes grāmata zināmā mērā ir plaģiāts: "Piemēram, nodaļa par Raini kā banku laupītāju – tas gandrīz precīzi ir paņemta no Gundegas Grīnumas grāmatas, kur ir nodaļa "Rainis – banku laupītājs?" ar jautājuma zīmi, kur ir sīki visi apstākļi izklāstīti, un autors savukārt savā grāmatā to jau dod ar nosaukumu "Rainis kā banku laupītājs", un tādu vietu ir ļoti daudz. Ir vietas, kas ir precīzi paņemtas no Roalda Dobrovenska grāmatas par slaveno Jansona Brauna lietu, pratināšanas lietu, Raiņa aizdomām un Jansona nodevību. Tas vienkārši, pārskatot uzsvarus, ir pārlikts šajā grāmatā. Bet autors jau savu grāmatu veido ar noteiktu mērķi, neslēpjot to – savākt visas tās šaurās vietas attiecībā uz Raini."
Grāmatā vienā katlā sociķi ar komunistiem
Viedoklis par grāmatā iekrāsoto Latvijas un pasaules politisko vidi pagājušā gadsimta pirmajās desmitgadēs ir arī vēsturniekiem. Latvijas Vēstures muzeja vēsturniece Laura Kļaviņa uzskata, ka Armands Puče uz tā laika notikumiem skatās tendenciozi, bet būtiskā problēma esot laikmeta izpratnes trūkums: "Komunisti un sociāldemokrāti grāmatā ir viens un tas pats, bet tā gluži nav. Šīs norises ir ļoti sarežģītas; nesaprotot šo laikmetu, ir ļoti grūti saprast tos faktus, kas tiek no Raiņa biogrāfijas šajā grāmatā interpretēti. Rainis sākotnēji iestājās par politisko autonomiju Krievijas sastāvā, bet vēlāk mainīja savas domas un iestājās par neatkarīgu, demokrātisku Latvijas Republiku."
Ilggadējais sociāldemokrātu līderis Juris Bojārs nepiekrīt Armanda Pučes sociāldemokrātu partijas portertējumam: "Nav atbildīgi uzrakstīts, jo sociāldemokrāti pirmskara Latvijā visu laiku bija Saeimā. Viņi nekad nav izgāzušies nevienās vēlēšanās un, kā es atceros, viņiem bija tomēr vislielākais balsu skaits."
Vislielākās pretenzijas par atsauču trūkumu
Tomēr zinātniekiem vislielākās pretenzijas ir par atsauču trūkumu attiecībā uz grāmatā iekļautajiem faktiem. Literatūrzinātnieks Jānis Zālītis pret grāmatu kā lasāmvielu neiebilst, taču izmantotu avotu jautājums esot galvenais: "Es mazliet ar tādu smaidu skatos uz šī autora apgalvojumu, ka viņš no Raiņa arhīva Rakstniecības un mūzikas muzejā būtu izcēlis nezin kādas agrāk nezināmas lietas. Tur ir vairāk nekā 45 000 vienības. Vēl mēs zinām, cik grūti salasāms ir Raiņa rokraksts. Tur varēja praktiski izcelt tikai tās lietas, kam tu zināji konkrētu inventāra numuru."
Armands Puče uzsver, ka viņš šo grāmatu nerakstīja literatūrzinātniekiem: "Es rakstīju cilvēkiem, kas vēlas domāt, kas interesējas par lietām sev apkārt. Arī apzināti.
Kāpēc grāmatā ir izvēlēta forma, ka man nav atsauču, ko, protams, zinātnieki vai akadēmiskā vide varētu teikt – to vajadzētu norādīt, varbūt tie fakti neatbilst? Viņi ļoti labi zina, ka visi šie fakti atbilst."
Raini nevajag glorificēt
Armandam Pučem ir svarīgi, lai sabiedrība pārstātu glorificēt Raini un uzskatīt viņu par padomju varas radīto pārcilvēku: "Mēs ļoti nekritiski izturamies pret radošās inteliģences pielietojumu sabiedrības politiskajā dzīvē. Tas, kas notiek viņu radošajos darbos un nedarbos, tas ir viens, bet tad, kad šie cilvēki sāk iesaistīties vai tiek padarīti par… Tā ir elkdievība, mēs glorificējam šos personāžus līdz tādai pakāpei, kas ir jau bezgaumīga.''
Režisors Elmārs Seņkovs labi apzinās, ka dzejnieks ir bijis pretrunīga personība, kas jāvērtē kontekstā ar apstākļiem, kādos dzīvojis: "Godīgi sakot, es neredzu neko sliktu, ka mēs reizēm varbūt pārvērtējam mūsu varoņus un apskatāmies viņus no dažādām pusēm, bet, manuprāt, mēs reizēm arī uzpūšam no mušas ziloni."
Sabiedrisko attiecību speciālists Ainārs Ērglis atzīst, ka Latvijas sabiedrība šobrīd izvēlējusies pieeju, ka nekas nav svēts, ir jāgāž visi vecie dievi, kuru kategorijā tēlaini var ierindot arī Raini: "Viss ir tieši tā, kā tam vajag būt, Rainis tika turēts neaiztikts, viņu tagad aiztiek. Tie cilvēki, kam ir interese par šādām lietām, kad atkal kāds ir nogāzts no pjedestāla, paspārdīt, paskatīties – tie to grāmatu izlasa. Lasīt šādas grāmatas,– nav tikai par Raini, ir par daudziem dzīviem, mirušiem cilvēkiem –, ir liela negatīvisma deva, bet nevis negatīvisms tāpēc, ka tas ir kaut kas slikts, vienkārši polaritāte."
Raiņa daiļrades pētniece Astrīda Cīrule uzskata, ka Rainis no pjedestāla ir nogāzts jau sen: "Katram gribas Raini ielikt vienā plauktiņā, un mums ir faktiski divi Raiņi – padomju Rainis – revolucionārs dzejnieks un ir arī cits Rainis – trimdā, nacionālais latviešu dzejnieks, kurā nekā no šī revolucionārisma nav.
Gudri būtu salikt tos kopā un saprast, ka vienā cilvēkā var būt pretrunas."
Vai Raiņa jaunais tēls mainīs attieksmi pret viņa darbiem?
Literatūrzinātnieks Jānis Zālītis domā, ka Armanda Pučes darbā pilnīgi izpaliek pietāte pret pētāmo objektu: "Tas ir praktiski tāds mēģinājums veidot melnu PR revolveržurnālistikas stilā, – tātad šausim gaisā, kādam trāpīs, kādam ne, troksnis būs liels." Arī sociāldemokrātu idejas virzītājam Jurim Bojāram grāmatas autora attieksme pret Raini šķiet pārāk prozaiska: "Šeit, atvainojiet, tas ir tā, kā mēs sēžam kaut kur sētmalā pie alus pudeles un tad tādā veidā runājam. Tas nav īsti pareizi, manuprāt, runājot par tādiem cilvēkiem kā Rainis."
Sabiedrisko attiecību speciālists Ainārs Ērglis domā, ka laiks visu noliks savās vietās, vai un kāda būs grāmatas ietekme uz Raiņa vārdu:
"Pēc simt gadiem paskatīsimies, kas būs Rainis un kas būs Armands Puče.
Viņš ir baigi foršs džeks, dara savu darbu. Viņu tas interesē. Es neredzu nekādu problēmu, ka šī grāmata ir, es neuzskatu, ka Raiņa daiļliteratūras pētītājiem būtu jāiesaistās, tas nav stāsts par Raini kā dzejnieku. Viņa vārds ir izturējis pāri laikiem, viņu citē, dzied, viņa lugas tiek uzvestas, un to nevar panākt vienkārši tikai ar tēla uzturēšanu, tas nav iespējams, tas tā nestrādā."
Tam pierādījums ir arī režisora Elmāra Seņkova Latvijas Nacionālajā teātrī iestudētie "Pūt, vējiņi!", kas pirmizrādi piedzīvoja 2018. gada rudenī un pēc tam ieguva teju visas iespējamās teātra balvas. Pats režisors skatās tikai uz Raiņa darbiem: "Man liekas, ka ļoti mierīgi var turpināt vēl mazlietiņ dziļāk ieskatīties šajā pašā darbā "Pūt, vējiņi!", jo "Pūt, vējiņi!" arī ir interpretēts ļoti dažādi, un jautājums, kāpēc "Pūt, vējiņi!" bija atļauti padomju laikos, literatūra, kas arī tika iestudēta, tur arī tas, kā mēs uz to literatūru apskatāmies. Vai tāpēc mēs darbus skatīsimies savādāk, ka tiek atspoguļota viņa privātā dzīve?"
