Olivera Bērkmena grāmatu no angļu valodas tulkojusi Gundega Graudiņa. Par tās vizuālo tēlu izmantots nepielūdzams smilšu pulkstenis, un tās nosaukums "4000 nedēļu" norāda uz laiku, kas cilvēkam atvēlēts uz šīs zemes, ja viņš nodzīvo līdz 80 gadu vecumam, un tās tad ir nedaudz vairāk par četrtūkstoš nedēļām.
Autors izceļ šo skaitli, jo, pēc viņa domām, tā ir satraucoša mērvienība, kas ļoti uzskatāmi parāda, cik vidējais cilvēka mūža ilgums ir absurdi un apvainojoši īss. Likumsakarīgi seko jautājums – kā tad vislabāk izlietot šo mums katram piešķirto laiku, jo neviens jau nevēlas, lai viņa dzīve tiktu izniekota.
Uzreiz jāsaka, ka šī nav grāmata, kas māca, kā cilvēkam kļūt arvien produktīvākam un efektīvākam, lai izdarītu arvien vairāk un vairāk, jo par šo tēmu jau sarakstītas neskaitāmas grāmatas, bet, kā uzskata Olivers Bērkmens, –
visbiežāk dažādu guru ieteiktie paņēmieni visu tikai pasliktina un padara mūs tikai vēl steidzīgākus un trauksmainākus, bet daudz svarīgu darbu joprojām paliek nepadarīti.
Kāpēc autors to tik pārliecinoši var apgalvot? Jo viņš godīgi atzīst – viņš gana ilgu laiku pats bija tā dēvētās produktivitātes entuziasts. Pat vēl vairāk, tā viņam bija gluži vai kā apsēstība, viņš izmēģināja neskaitāmas tehnikas, lai atrastu vispareizāko laika pārvaldības sistēmu, kas palielina produktivitāti, ļauj pilnībā kontrolēt savu dzīvi un neraizēties par nākotni. Vienā brīdī viņš saprata, ka neviena no tām nedarbojas, vai pat drīzāk otrādi – tās pielietojot, viņš kļūst tikai arvien saspringtāks un nelaimīgāks. Atbrīvojoša bija sajūta, kad viņš atskārta, kur slēpjas lamatas… un, proti, visas šīs metodes solīja patiesībā neiespējamo – jo cilvēks nekad nevar sasniegt pilnīgu kontroli pār savu dzīvi, gūt virsroku pār laiku un nākotni padarīt uzticamu. Šo patiesību ir ļoti svarīgi pieņemt, jo tikai tādējādi mēs varam sākt veidot veselīgākas attiecības ar laiku un patiešām dzīvot produktīvāk, jēgpilnāk un priecīgāk. Bērkmena grāmata arī sniedz praktiskus padomus, kā to darīt. Tie balstās dažādu laiku filozofu, psihologu un garīgo skolotāju atziņās, kuri visi ir atteikušies pakļaut vai vadīt laiku. Citēšu dažas no atziņām: "pārāk stipri cenšoties pēc iespējas labāk izmantot laiku, cilvēks palaiž garām savu dzīvi" vai arī "galvenais laika pārvaldes izaicinājums ir nevis paveikt visu (tas nekad nenotiek), bet pēc iespējas gudrāk izlemt, ko nedarīt, un nejusties par to vainīgam".
Kādā brīdī autors iesaka katram lasītājam pārdomāt arī savu dzīvi un ir diezgan drošs, ka, atskatoties pagātnē, daudzi no mums viņam piekristu, ka ļoti daudzas svarīgas mūsu dzīves pieredzes ir saistītas tieši ar nejaušību jucekli, ko mēs nekādi nevarējām saplānot.
To apzinoties, vieglāk ir pārvarēt arī satraukumu par nākotnes nevadāmību.
Grāmatā daudz apskatīta arī daudziem mums labi pazīstamā tendence nedzīvot it kā šodien, bet domāt par kaut kādu mistisku nākotni, kad mēs beidzot visu būsim sakārtojuši un varēsim tā pa īstam dzīvot. Šobrīd jau vēl viss ir tikai pagaidām.
Autors to raksturo kā nepiedodamu paviršību pret mūsu patieso stāvokli, jo tādējādi mēs patiešām nevērtīgi izšķiežam laiku, lūk, citāts: "Dzīve ir tikai tagadnes mirkļu secība, kas kulminē nāvē, un tu, visticamāk, nekad nesasniegsi punktu, kurā viss būs ideālā darba kārtībā. Tāpēc jābeidz atlikt esamības "patiesā jēga" uz nākotni un jāienirst dzīvē tagad."
Autors gan īsti nav arī šobrīd tik populārās apzinātības prakses "šeit un tagad" piekritējs, viņš piedāvā nedaudz atšķirīgu šīs prakses versiju, jo atzīst, ka pārāk lielas pūles būt šeit un tagad arī var ciest neveiksmi. Viņam pašam tā sanācis ne vienreiz vien, bet īpaši spilgts ir aprakstītais gadījums, kad viņa pārlieku lielā centība izbojāja jebkādu prieku par ziemeļblāzmu, ko viņš bija cerējis izbaudīt pilnā krāšņumā.
Gana daudz atziņu Bērkmena grāmatā ir atšķirīgas no tām, ko esam ieraduši tradicionāli dzirdēt, bet tieši tāpēc grāmata ir interesanta.
