Latvijas Televīzijā Gerda Sinkēviča darbu sāka pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados un nostrādāja vairāk nekā 35 gadus. Viņa bija sava laika stila ikona – šarmanta un eleganta, ar dzidru balsi un izkoptu latviešu valodu.
Grāmata par Gerdu Sinkēviču ir Antas Rugātes jau sen lolotas ieceres īstenojums. Tapusi lēnām, apkopojot faktus, iezīmējot vēsturisko kontekstu un uzklausot desmitiem cilvēku, kas bija klātesoši Gerdas dzīvē.
Protams, tas ir arī pašas autores skatījums, jo viņa ar Gerdu bija kolēģes 20 gadu garumā. Gerda viņai bija iedvesmas avots un paraugs, kam līdzināties. Arī ļoti nozīmīgs sava laika cilvēks kopumā, viena no Latvijas sejām, vizītkartēm, patiesi spoža zvaigzne – tā viņu raksturo Anta Rugāte: "Bez pagātnes, bez vēstures jau mēs neesam nekas, jo tā ir mūsu pagātne un mūsu vēsture, tāpēc grāmata "Mūsu Gerda" ir viens piliens tajā, kas mēs esam. Tas ir bijušais, ko nedrīkst aizmirst. Gan pateicībā, gan piemiņā tas viss ir jāsaglabā. Gan tiem, kuri vēl Gerdu atceras, gan tiem, kuri kaut kādos līdz šim viņiem nezināmos materiālos pēkšņi viņu ierauga, lai viņiem būtu priekšstats. Nu, skaista sieviete – tas jau ir Dieva dotais, ko visi baudīja, bet ir arī vēl cits, kas pienāk klāt, un tā ir Gerdas mūžīgā izaugsmes vajadzība."
Gerda Sinkēviča nākusi no senas Kurzemes lībiešu dzimtas un visu mūžu saglabājusi savu sakņu sajūtu. Arī grāmatā izgaismojas viņas lībiskais raksturs – viņa varēja būt ļoti sirsnīga, ja kādam vajadzīga palīdzīga roka, un citkārt arī šerpa un asa, ja, viņasprāt, nodarīta kāda netaisnība. Anta Rugāte turpina: "Šī lībiskā piederība, viņas temperaments, šī taisnības, patiesības izjūta, viņas gatavība būt par tādu kā vairogu netaisnībā. Viņa nekad nepieļāva, ka viņas klātbūtnē kāds kādu aprunātu, tiklīdz tas notika viņa teica: "Šālē dillēs!". Un tas cilvēks apmulsa, apstulba, viņa neļāva aprunāt citus savā klātbūtnē. Arī pati nekad neaprunāja. Tās ir tādas izpausmes, no kurām nevar nemācīties."
Gerda Sinkēviča bija cilvēks ar stingru mugurkaulu un pašcieņu, bet arī labdabīgu ķecerību pārpilna, ar spridzīgu temperamentu, ko Anta Rugāte dēvē par neizsīkstošu žurmes špuhteli jeb enerģijas lādiņu. Gerdas vitalitāti labi raksturo teiktais kādā intervijā, kurā viņa stāsta, ka vidusskolā "Pūt, vējiņos!" spēlējusi Zanes lomu, bet, ja viņai būtu iedota Baiba, viņa gan būtu atteikusies. "10. klasē viņai bija jāspēlē Zane. Un tad, kad intervijā Rudīte Vasile viņai jautāja – bet kāpēc ne Baiba? Viņa esot atbildējusi – nu, kas tad tā tāda? Tāda ķemķera-ļemķera, ne tai savs es, ne savs mugurkauls, ne savas iekšiņas, ne āriņas! Lūk, tas ir tipisks Gerdas teiciens, gluži tāpat kā "šālē dillēs!" un visi pārējie. Viņa prata īsi, asi, tūlītēji reaģēt. Tā arī ir milzīga dāvana. Un to izmantoja daudzi televīzijas režisori un redaktori, kuri viņai uzticēja vadīt ļoti sarežģītus raidījumus, sarunāties ar ļoti prominentiem cilvēkiem kadrā, jo viņa prasa reaģēt un viņai nebija jāraksta jautājumi priekšā," stāsta Anta Rugāte.
Ļoti iemīļota televīzijā bija arī pārraide "Laimīgie skaitļi", kurā varēja vērot Gerdas Sinkēvičas saspēli ar Augustu Kvēpu jeb skursteņslauķa lelli Gustiņu, kas runāja Veltas Skurstenes balsī. 1992. gada raidījumā "Vecais ratiņš" Gerda Sinkēviča atminējās, kā sešdesmito gadu vidū šī pārraide aizsākās: "Tas bija viens Jaunais gads. Kā jūs zināt, laimi nes skursteņslauķis, un tad Jaunajam gadam par godu tapa Augusts Kvēps. Pēc tam uz brītiņu viņš pazuda, un tad – gada vidū kaut kur – viņš atkal tapa, bet pilnīgi jaunā kvalitātē. Pieturēsimies pie pogas, Gustiņ, ja?"
Bet visbiežāk skatītāji Gerdu Sinkēviču varēja redzēt tieši televīzijas diktores ampluā, un diktori tolaik bija ļoti īpaši cilvēki, vieni no spožākajām zvaigznēm.
Tieši tāpat kā Gerda Sinkēviča nebija remdena, arī Antas Rugātes grāmata par viņu nav remdena. Autore nav vairījusies arī no ļoti skarbām Gerdas dzīves lappusēm, un likteņa triecienu viņai bijis patiešām daudz. Kā grāmatas ievadā saka tās literārā redaktore Evita Mamaja – "Gerdas stāsts nav mīkstiem cimdiem iztamborēts, bet nav arī raupjām rokām vaļā plēsts". Tas izgaismo stipra cilvēka misiju likteņa atvēlētajā laikā.
