Savas 30 gadu pastāvēšanas laikā viņa vadītā misija "Pakāpieni" ir palīdzējusi ļoti daudzām jaunajām māmiņām un daudzbērnu ģimenēm, kas nonākušas krīzē. Arī šobrīd misija savu īpašo darbu turpina, bet nu jau bez Viljama Šulca, kurš šovasar devās mūžības ceļos.
Tieši šodien plkst. 14 Golgātas baznīcā Rīgā atvēršanas svētkus piedzīvos Arņa Šablovska grāmata par Viljamu Šulcu – "Pārāk labi".
Grāmata vispirms pievērš uzmanību ar savu nosaukumu "Pārāk labi". Tas atspoguļo gan tieši šo Viljama Šulca īpašo spēju uzrunāt cilvēkus, uzreiz pievērst uzmanību, gan arī viņa bieži lietoto atbildi uz jautājumu ’Kā tev klājas?". Izrādās nosaukumu "Pārāk labi" ierosinājis pats Viljams, stāstīja grāmatas autors Arnis Šablovskis.
"Grāmatā viņš dod paskaidrojumu šim nosaukumam, proti, ka viss, kas ar viņu ir noticis, ir bijis pārāk labi tajā dimensijā, ka Dievs viņu ir apdāvinājis.
Un viņš arī paskaidro – varbūt ne vienmēr esmu spējis šīs dāvanas lietot adekvāti, precīzi, bet par to, ka Dievs ir bijis perfekts, ka Viņš ir apdāvinājis viņu bezgalīgi – tas pilnīgi noteikti," sacīja Šablovskis.
"Es domāju, Viljams vispār ir neraksturīgs šī vārda vislabākajā nozīmē. Viņš ir savā ziņā neraksturīgs kristietis, neraksturīgs latvietis. Neraksturīgs kristietis tāpēc , ka viņš tā kā mazliet bija saistīts ar institūcijām, bet tomēr viņš bija tām pāri, un, protams, tās saknes ir gan raksturā, gan tajā, ka diezgan lielu savu dzīves daļu viņš bija hipijs kopā ar savu dzīvesbiedri Danu. Un hipiju kustība ar visām, protams, blakus sekām, bet tā iedeva šo dzīvības gēnu, dzīvīguma, vitalitātes gēnu. Toreiz tajā padomju dzelzbetonā parādījās dzīvības dzirksts. Tā viņam bija ļoti, ļoti svarīga. Pēc tam, protams, mainījās viņa dzīves uztvere, kad viņš pieņēma Kristu, bet šī vitalitāte viņā palika".
Grāmatā uzzināsim, kā no jaunības nepaklausības notika pagrieziens uz viņa paklausību Dievam, kā hipiju bērni Dana un Viljams kļuva par ģimeni, kā pagājušā gadsimta 80. gados piedzima vispirms žurnāls "Pakāpieni", kas rakstīja par garīgām tēmām, un pēc tam jau arī labdarības misija ar tādu pašu nosaukumu. Būs arī stāsti par misijas ikdienu, priekiem un bēdām un arī amizantiem atgadījumiem, jo, kā Viljams vienmēr uzsvēris – Dievam ir ļoti laba humora izjūta. Viljams stāstījis gan par skaistākajiem mirkļiem savā dzīvē, gan nav vairījies arī atklāti stāstīt par nesmukākajiem, jo viņš ļoti vēlējies, lai grāmatā viņš atklājas bez maskas.
Viņš dalījies arī ar savām sajūtām, pēc tam, kad 2022. gada vasarā uzzināja, ka viņam ir nedziedināms vēzis, un atzinis, ka Dievs viņam uzdāvinājis apbrīnojamu mieru nāves priekšā un mūžīgās dzīvības drošību.
Ierosme par grāmatu pieder viņam pašam, un ar to divus mēnešus pirms aiziešanas mūžībā viņš vērsies pie sava ilggadēja drauga Arņa Šablovska. Grāmatas pamatu veido piecas sarunas, katra vairākas stundas gara.
"Tā situācija bija tāda ļoti dinamiska, īpaša. Protams, es arī nekad ar cilvēku šādā dzīves situācijā nebiju runājis tik ilgi, bet tās bija optimistiskas sarunas, lai kā tas varbūt kādam neizklausītos.
Jo Viljams skaidri zināja, kur viņš dodas, kas notiek, un viņam bija svarīgi atstāt liecību. Grāmata ir turpinājums viņa balsij. Tā ir iespēja viņam uzrunāt cilvēkus joprojām," teica Šablovskis.
Lūk, savukārt fragments no Viljama Šulca un viņa sievas Danas teiktā intervijā Latvijas Televīzijā (LTV), Ziemassvētkiem veltītā raidījumā pirms 33 gadiem. Toreiz tik tikko darbību bija uzsākusi misija "Pakāpieni", un tā bija arī Šablovska pirmā tikšanās ar Šulciem, kurš viņus toreiz intervēja:
Arnis Šablovskis: "Dana, kādēļ radās šāda kustība vai iecere par šādu kustību?
Dana Šulce: Pirmkārt, jau gribējās piedāvāt meitenēm, kuras ir nokļuvušas tādā kļūmīgākā situācijā, kādu izeju. Lai tā dzīvībiņa, kas viņā ir, netiktu nogalināta, bet, saņemot kaut minimālu palīdzību no mūsu puses, tiktu saglabāta.
Viljams Šulcs: Katra dzīvība pati par sevi ir nenovērtējama. Tas ir svētums. Ziemassvētku laikā mēs atkal par to varētu sākt domāt, ka – ja nebūtu ļauts nākt pasaulē tai dzīvībai toreiz, pret kuru arī vērsās visi apstākļi, lai tā nenāktu pasaulē un nepiedzimtu, tad mums nebūtu šodien nekādas cerības. Diez vai civilizācija vēl vispār pastāvētu. Es domāju, tā būtu aprijusi pati sevi. Savos nemitīgajos ķīviņos un karos".
Tā Viljama Šulca balss skanēja LTV raidījumā pirms 33 gadiem, tagad tā turpina skanēt arī grāmatā "Pārāk labi", kas šodien piedzīvos atvēršanas svētkus Golgātas baznīcā Rīgā, bet 27. janvārī arī Durbes pilī Tukumā.
