Iespējams, ka daudziem no mums Horvātija vispirms saistās ar tās apburošo dabu, daudzi tur arī pabijuši, bet šī grāmata vairāk ļauj ielūkoties šīs tautas dvēselē, mentalitātē un pasaules izjūtā, un tajā var atrast gan daudz atšķirīga, gan arī daudz kopīga ar mums.
Romāns ļoti aizrauj un ievelk sevī, tas ir savā ziņā trilleris, detektīvstāsts, bet ne tikai, jo tajā ļoti liela nozīme ir vēsturiskiem notikumiem, kas neizbēgami un liktenīgi ietekmē visu romāna varoņu dzīvi.
Romāna darbība sākas 1989. gadā un norit gandrīz 30 gadu garumā. Tas ir laiks, kad dzimst neatkarīgā Horvātijas valsts, 90. gadu sākumā Horvātijā notiek karš, pēc tam – kā jau jaunā valstī – sākas privatizācijas procesi, korupcija, visādas politiskas afēras. Kamēr veikli cilvēki iedzīvojas no apšaubāmiem darījumiem, tikmēr citi grimst parādos un nabadzībā. Un uz šī fona norit galveno varoņu dzīve. Tā ir kāda ģimene, kas dzīvo nelielā ciematā Misto, viņu dzīve rit ierasto gaitu, līdz pēc vienas ciema ballītes pēkšņi pazūd viņu meita Silva, kurai tobrīd ir 17 gadu. Viņa ir ļoti skaista meitene, patīk vīriešiem, arī ballītē viņa visu nakti aizrautīgi dejojusi, īpaši ar vienu no ciema puišiem Adrijānu, kurš pēc tam ir viens no galvenajiem aizdomās turamajiem viņas pazušanas lietā. Kādā brīdī Adrijāns dod raksturojumu Silvai un skaidrojumu, kāpēc viņa tā patīk – jo "Silva smaržoja pēc piedzīvojumiem. Šajā pelēkajā, mirušajā miestā Silva bija vienīgā, kas izskatījās krāsaina, mundra, dzīva."
Visa grāmata tad būtībā ir tāds Silvas meklējumu un noslēpumu šķetināšanas ceļš gandrīz visu šo 30 gadu garumā.
Sākumā viņu ļoti intensīvi meklē policija, pēc tam jau vairs tikai vecāki, bet visilgāk viņas dvīņu brālis Mate. Viņam ir liela pārliecība, ka māsa ir dzīva, jo par to liecina arī kādas liecinieces dotais pavediens. Viņš meklē pa visu pasauli, kur tik viņš nav pabijis šajos meklējumos – meklējis imigrantu kvartālos, sarkano lukturu rajonos, narkomānu perēkļos, jo – kādā brīdī ir atklājies, ka Silva bija saistīta ar narkotiku tirgošanu.
Vairākas reizes Matem šķiet, ka viņš beidzot patiešām ir nācis uz īstajām pēdām, tomēr arvien cerības izrādās veltas.
Būtībā šis notikums pilnībā izposta Silvas vecāku un arī brāļa dzīvi, bet ne tikai – tas atstāj ļoti nopietnas pēdas arī daudzu citu cilvēku dzīvēs, kas tieši vai mazāk tieši saistīti ar šo notikumu. Autors – lai arī neuzkrītoši – bet savij visus pavedienus tā, ka mēs redzam, cik ciešām saiknēm mēs patiesībā viens ar otru esam saistīti un cik dārgi mums var nākties maksāt gan par savu, gan mūsu līdzcilvēku bezatbildību, nelietību vai kādu ļaunu rīcību.
Es pieļauju, ka katram lasītājam būs savs skatījums, par ko savā dziļākajā būtībā ir romāns.
Man personiski tas nolasījās kā tāda apokaliptiska līdzība par to, kas notiek, ja cilvēki neatgriežas no saviem ļaunajiem darbiem, tad notiek ļoti baisas lietas, kam par simbolu autors izmantojis šo romāna nosaukumā likto jēdzienu "sarkanais ūdens".
Vēl tikai piebildīšu, ka romāna pēdējā nodaļa saucas "Silvas atgriešanās", kā viņa atgriežas – tas katram jālasa pašam.
