Lasītprieks ir kā vīruss. Intervija ar lietuviešu rakstnieci Kotrīnu Zīli

Jau pēc nedēļas Siguldu ieskandinās bērnu čalas un prieka izsaucieni – oktobra sākumā rudens galvaspilsēta uz dažām dienām taps arī par bērnu literatūras galvaspilsētu, jo no 6. līdz 8. oktobrim Siguldā norisināsies pirmais Bērnu un jauniešu literatūras festivāls. Starp daudzajiem festivāla viesiem redzams arī lietuviešu autores Kotrīnas Zīles vārds. Intervijā portālam LSM bērnu un jauniešu literatūras autore atzīst, ka šādiem festivāliem ir liela ietekme bērnu un ģimeņu lasītprieka veicināšanā. Rakstniekam tās ir arī emocijas un iespēja vaigu vaigā satikt savu lasītāju, tie ir svētki, kas uzspodrina ikdienas darbu, kurā netrūkst arī smagu un sarežģītu radošo lēmumu.

Satikt Kotrīnu Zīli festivālā būs iespējams 7. oktobrī darbnīcā ar nosaukumu "Mītu maskēšanās", bet, kamēr līdz festivālam vēl nepilna nedēļa, lasiet interviju ar rakstnieci, kuras grāmatas "Samainītais" un "Dvēsele sviestmaižu kārbiņā" lasāmas arī latviešu valodā.

Aija Bremšmite: Kā iet šajā rudenī? Kā sācies tavs septembris?

Kotrīna Zīle: Tas ir ļoti aizņemts. Ir sācies skolas gads, un viens no maniem bērniem nupat uzsācis skolas gaitas, līdz ar to – jā, esmu diezgan aizņemta un joprojām mācos, kā radošo darbu sabalansēt ar ikdienu un ikdienas rūpēm. Šobrīd es rakstu jaunu romānu, cenšos to pabeigt, un šī ir pirmā reize, kad es rakstu pieaugušajiem, taču arī šajā romānā ir stipra lietuviešu mitoloģijas un tradīciju ietekme.

Oho, pirmā grāmata pieaugušajiem! Taču sāki tu ar grāmatām bērniem. Pastāsti – kāpēc! Kāpēc tiešu bērnu grāmatas ir tava aizraušanās?

Esmu uzrakstījusi sešas grāmatas bērniem, un, jā, es sāku ar šo mērķauditoriju. Es domāju, ka iemesls šai interesei par stāstiem bērniem ir mana bērnība un mans tētis, kurš ļoti mīl mitoloģiju, dažādas leģendas un pasakas. Bērnībā viņš man ļoti daudz lasīja priekšā, un viņam mājās joprojām ir grāmatu pilni grāmatplaukti, turklāt vairums ir tieši bērnu grāmatas. Man bērnu literatūra likusies svarīga jau kopš bērnības, un šīs sajūtas nepazuda arī tad, kad pieaugu.

Arī mans tētis vienmēr ir uzsvēris, ka bērnu literatūra nav mazāk nozīmīga par pieaugušo grāmatām.

 Bērnībā viņam izdevās izveidot īpašu, pat maģisku noskaņu par stāstiem un pasauli tajos, un man ļoti patika lasīt. Tā nu manī izauga vēlme arī pašai radīt grāmatu bērniem.

Es studēju Viļņas Mākslas akadēmijā – jā, tā nebija filoloģija, bet mana mākslinieciskā puse aizveda mani uz mākslas pasauli. Es sāku zīmēt, veidot grāmatas ārējo veidolu, līdz sapratu, ka varu un drīkstu veidot grāmatu kā veselumu – izstāstīt stāstu un arī uzzīmēt to. Savas grāmatas es vienmēr redzu kā mākslas objektu, par grāmatas vizuālo noformējumu es sāku domāt tajā pašā mirklī, kad sāku domāt par stāstu. Iespējams, tieši šī vizuālā noformējuma dēļ es vēlējos radīt grāmatu tieši bērniem.

Es joprojām neesmu tā īsti sev atbildējusi uz šo jautājumu – kāpēc es tik ļoti mīlu bērnu grāmatas? Taču es ticu, ka tā ir ietekme no manas bērnības.

Kotrīna Zīle
Kotrīna Zīle

Vai atminies kādu īpašus lasīšanas mirkļus no savas bērnības? Kas bija pirmā grāmata, ko izlasīji pati?

Atceros, ka tā bija "Pasaka par rāceni", kas uzrakstīta vienkāršā valodā un lieliem burtiem.  Es atceros, ka mans tētis bija ļoti lepns, kad es sāku lasīt patstāvīgi. Mēs aizgājām pie manas mammas, un viņš to izstāstīja ar lielu lepnumu. Un man šķiet, ka tajā, kā bērnus un bērnu panākumus redz un uztver pieaugušie, svarīga ir katra mazākā nianse.

Mana pirmā patstāvīgi izlasītā grāmatā bija tādi kā mazi svētki mūsu ģimenē.

Taču runājot par īpašajiem mirkļiem. Mans tētis joprojām ļoti mīl tradīcijas un baltu rituālus. Tradicionālie svētki mūsu ģimenē vienmēr tiek svinēti īpaši. Taču nav tā, ka viņš šīs zināšanas ieguva no sava tēva, kurš tās iemācījās savukārt no sava tēva. Nē, viņš visu apguva un atrada grāmatās – viņš ļoti mīl lasīšanu, īpaši tuva viņam ir tieši lietuviešu tradīciju tēma, kas sākotnēji bija saistīta arī ar Lietuvas neatkarības atgūšanu. Tas bija viņa veids, kā saprast savu un arī lietuviešu kultūras identitāti un piederību. Tad nu viņš savulaik izlasīja visu, kas par šo tēmu bija pieejams. Savukārt man tā jau bija daļa no dzīves un ikdienas. Atceros, kā rudenī mēs vienmēr svinējām Visu mirušo dienu, kas ir līdzīga Visu svēto dienai, taču ar daudz senākām tradīcijām – svētki, kuros pieminam aizgājušos tuviniekus. Mēs sēdējām pie galda, sarunājāmies, atcerējāmies mūsu senčus, aicinājām tos ieturēties ar mums kopā un pēc tam lūdzām doties prom. Man jāatzīst, ka tas nebija ļoti nopietni, mēs visi to uztvērām nedaudz kā tādu spēli, taču es joprojām spilgti atceros šos mirkļus. Ziemassvētku vakarā tētis man lasīja priekšā senus stāstus par lietuviešu tradīcijām, kuras mēs pēc tam vakara gaitā izspēlējām, un tie bija tiešām ļoti īpaši mirkļi.

Es domāju, ka tētis ir viens no iemesliem, kāpēc es tik ļoti mīlu bērnu literatūru un kāpēc es savos stāstos mitoloģisko pasauli mēdzu savīt kopā ar mūsdienām. Mēs dzīvojām daudzdzīvokļu mājā, 8. stāvā, un man bija salīdzinoši maza lauku pieredze, jo mani vecvecāki arī dzīvoja pilsētā. Es braucu ar autobusiem un trolejbusiem, bet kaut kādā veidā tieši lasīšana par seniem laikiem, par dzīvi lauku viensētās manī radīja sajūtu, ka es dzīvoju kaut kur pa vidu senajai un modernajai pasaulei. Šobrīd šo sajūtu es cenšos radīt savās grāmatās, kurās neparastā veidā savijas tradīcijas un pilsētas dzīve. Sajūtu, ka arī ar tradicionālām tēmām, ar mitoloģiju drīkst arī spēlēties, es cenšos nodot saviem lasītājiem. 

Latviešu valodā šobrīd tulkotas divas tavas grāmatas – "Samainītais", kas ir paredzēta jauniešiem, un "Dvēsele sviestmaižu kārbiņā", ko var lasīt arī jaunāki bērni. Abās jūtama stipra mitoloģiskā ietekme, un abās tu brīnumainā veidā esi pratusi mūsdienu pasaulē ievīt seno un tradicionālo. Kā tas viss sākās un tapa?

Mana pirmā grāmata bija par milzi, kas staigā pa Lietuvu un vēro tās upes un pakalnus. Arī šīs grāmatas pamatā bija leģenda, taču darbība notika senos laikos. Un tad pirms apmēram desmit gadiem es sāku viesoties skolās un bibliotēkās, kur bērniem stāstīju par šo grāmatu. Tajā bija dažas mitoloģiskas parādības, bet ne tik daudz un ne tik izteikti, kā tas ir manos jaunākajos darbos. Es jautāju bērniem, lai tie nosauc lietuviešu mitoloģiskās būtnes, bet viņi minēja troļļus, fejas un dažas citas radības, taču neviena no tām nebija no lietuviešu folkloras. Man kā bērnam zināt visas mūsu folklorai piederīgās radības šķita dabiski, taču mūsdienu bērni to nezināja – ir tik daudz citu grāmatu un citu kultūru ietekmes, kas ir lieliski, tomēr bērnu grāmatas par lietuviešu mitoloģiju toreiz nebija. Tad es izlēmu izveidot tādu kā enciklopēdiju, lai gan tā ir pārāk maza, lai to tā sauktu, ar mērķi pastāstīt bērniem par svarīgākajām radībām, dieviem un dievībām lietuviešu folklorā. Sākotnēji es plānoju rakstīt par baltu mitoloģiju, taču atšķirības starp lietuviešu, latviešu un prūšu tradīcijām bija diezgan ievērojamas, tāpēc es paliku vien pie lietuviešiem. Grāmatai nebija stāsta, tā bija kā enciklopēdija, bet es vēlējos tai pievienot kaut ko no sevis, un tad man prātā ienāca doma – kas notiktu, ja šīs radības nonāktu mūsdienu pasaulē? Es izdomāju, ka es varētu pievienot grāmatai mazus teksta gabaliņus, kuros aprakstu šo mitoloģisko būtņu iespējamo dzīvi mūsdienās.

Veidojot un ilustrējot šo grāmatu, es savācu ļoti, ļoti daudz informācijas, un grāmata joprojām tiek pārizdota ik pēc diviem gadiem. Bērni aug, bet šī joprojām ir vienīgā enciklopēdija, kurā aizraujošā, krāsainā un saistošā veidā pastāstīts viss par lietuviešu folkloras būtnēm, dieviem un dievībām. Veidojot šo grāmatu, liekot kopā visu iegūtu informāciju un prātojot, kā šīs būtnes dzīvotu mūsu dienās, arī es iemācījos ļoti daudz jauna. Mans mērķis bija pārāk neaizrauties savā radošumā, es gribēju turēties pie noteikumiem un uzburt ticamu sajūtu par to, kā šīs būtnes dzīvoja, kas tām bija svarīgi, kādas rakstura īpašības tām piemita, un, paturot prātā šo informāciju, pārcelt tās uz mūsdienām.

Tā nu es daudz iemācījos, sameklēju daudz informācijas, radīju šīs neparastās situācijas, un pamazām manā galvā sāka veidoties stāsti.

Tagad es varu spēlēties ar šo pasauli, kuru pati esmu radījusi, turklāt šis resurss ir gandrīz neizsmeļams.

 Man ir sakrātas idejas kādiem desmit, divdesmit gadiem uz priekšu. Tā tas viss sākās tikai tāpēc, ka vēlējos mitoloģiju pietuvināt mūsdienu bērniem. Būsim godīgi – viņus ne īpaši interesē tas, kas noticis senos laikos kādā vecā ciematā, turklāt nu jau viņi nezina, ko nozīmē atsevišķi ēku un reāliju nosaukumi. Taču es vēlējos, lai viņi saprastu šīs radības, vēlāk nodotu šo informāciju tālāk saviem bērniem un tādā veidā uzturētu dzīvu mūsu kultūru un tradīcijas.

Kotrīna Zīle
Kotrīna Zīle

Tā ir tiešām ļoti gudra ideja, bet ko par to saka paši bērni? Kādas atsauksmes par savām grāmatām esi dzirdējusi?

Mani ļoti iepriecināja tīņu atsauksmes par grāmatu "Samainītais". Tās parasti skan līdzīgi – man riebās mitoloģija, es nekad nedomāju, ka folkloras vai etnoloģiskās lietas varētu būt interesantas, bet šīs grāmatas dēļ es esmu mainījis savas domas.

Ar izdevēju izlēmām uz grāmatas vāka uzrakstīt "mistisks romāns", ar nolūku neminot mītus un folkloru, jo pusaudžus tas ļoti atgrūž, viņiem tas liekas garlaicīgi, kaut kas par veciem laikiem, kas viņiem nešķiet saistoši. Savukārt ar fantāziju un mistiku ir pavisam citādāk – tas viņus aizrauj un interesē. Pusaudži nespēj iedomāties, ka to visu iespējams arī apvienot, ka mūsu mitoloģija ir ļoti tuva fantāzijas pasaulei, par kuru viņi tik ļoti mīl lasīt.

Kā es parasti saku – es viņiem dodu konfekti, kas ir šis interesantais stāsts, bet aiz muguras es turu nazi – zināšanas par tradīcijām un folkloru.

Šis nazis viņus ievaino, taču viņi neko nejūt, jo viņi lasa un no sirds izbauda stāstu. Pēc tam kad grāmata izlasīta, viņi jau zina vairāk, viņi ir uzzinājuši kaut ko, kas ļauj saglabāt mūsu tradīcijas par vienu paaudzi ilgāk. Protams, pusaudži ir ļoti dažādi, daudzi no viņiem nemīl lasīt vispār, bet, viesojoties skolās un bibliotēkās, es ļoti cenšos viņus ieinteresēt grāmatu un arī aizraujošajā mītu pasaulē.

Runājot par bērniem, amizantākais ir tas, ka viņi mēdz nobīties. Pēc manu grāmatu izlasīšanas viņi baidās, ka kaut kur un kaut kā viņi tiešām satiks šīs būtnes vai dievības.

Taču es domāju, ka reizēm ir labi pabaidīties un savām bailēm tikt pāri.

Kad es rakstīju grāmatu "Dvēsele sviestmaižu kārbiņā", es vienkārši ņēmu senus stāstus un pārstāstīju tos savā veidā. Tikai vēlāk es ievēroju, ka varoņi šajos stāstos nobīstas, taču notikumu gaitā gūst sevī spēku un pārliecību rīkoties pareizi – cīnīties pret ļauno, darīt labo. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi, taču es to nedarīju apzināti, tā tas sanāca nejauši, jo nereti rakstnieku radītajos stāstos šīs vērtības parādās neapzināti. Tās tur vienkārši ir, jo ir daļa no autora. Taču tad kāds no literatūras kritiķiem uzrakstīja, ka katrs mans stāsts iedrošina bērnus stāties pretī bailēm un rīkoties pareizi arī tad, ja esi nobijies. Īpaši nozīmīgi tas kļuva laikā, kad Ukrainā sākās karš. Es nodomāju – varbūt kādreiz jāuzraksta arī kāds stāsts par padošanos, jo arī tā notiek, un man taču jāraksta tā, kā tas patiesi dzīvē ir.

Taču līdz ar kara sākšanos Ukrainā es sapratu – nē, stāstiem jākalpo par iedvesmu, tiem mūsos jārada sajūta, ka labais var uzvarēt, ka mūsu labie darbi atmaksājas.

Bērniem stāstos ir jāsajūt pašiem sevi un jānotic, ka taisnība vienmēr uzvar.

Mani iepriecina arī tas, ka bērni manās grāmatās gūst iedvesmu radīt arī paši savus stāstus, taču būtiskākā lieta, ko pamanu – bērni arvien labāk atpazīst lietuviešu mitoloģiskās būtnes. Es redzu pārmaiņas, kuru pamatā ir bijušas manas grāmatas, un tas mani no sirds iepriecina.

Kotrīna Zīle
Kotrīna Zīle

Es zinu, ka tu bieži brauc uz skolām un tiecies ar pusaudžiem. Pusaudži bija tava romāna "Samainītais" beta lasītāji, pirmās atsauksmes par šo grāmatu tu saņēmi tieši no viņiem. Vēlāk tu brauci uz skolām un stāstīji par šo romānu, tikies ar saviem lasītājiem aci pret aci. Kādas ir tavas domas par mūsdienu pusaudžiem?

Man ļoti patīk pusaudži. Tiešām! Es pati jūtos nedaudz kā septiņpadsmitgadīgs pusaudzis. Tu jau zini, kā saka – mums katram ir vecums, ar kuru mēs sevi identificējam. Es teiktu, ka manam tētim ir desmit gadi, bet man ir septiņpadsmit (smejas).

Es zinu daudzus rakstniekus un autorus, kas no pusaudžiem ļoti baidās, un viņi tiešām ir biedējoši. Ja viņiem ir vienalga, viņi nepapūlēsies izrādīt interesi. Tiekoties ar pusaudžiem klātienē, mēs redzam šīs neieinteresētās sejas un vienaldzību par visu notiekošo. Parasti ir tā, ka satikšanās ar autoru skolā nozīmē iespēju nemācīties lietuviešu valodas gramatiku vai literatūru. Tas ir labs sākums, jo viņiem ir iespēja izlaist mācību stundu, un es esmu iemesls, kāpēc tā notiek, līdz ar to, jā, es atrodos diezgan labā sākuma pozīcijā (smejas). Taču drīz vien ir skaidrs, ka puse vai pat vairāk par pusi nav vispār ieinteresēti lasīšanā, jo tāda vienkārši ir mūsdienu realitāte.

Lai gan es pusaudžu gados biju liela lasītāja, tomēr arī es pretojos visam ierastajam, gribēju darīt lietas citādāk. Tāpēc es viņus mazliet saprotu, zinu, ka viņi jūtas kā mazi pieaugušie. Savās prezentācijās es iekļauju dažādus trikus uzmanības piesaistīšanai un arī tāpēc, lai viss, par ko es runāju un stāstu, viņiem būtu pēc iespējas saprotamāks. Es stāstu par to, ka arī seno laiku cilvēki bija veidoti no miesas un asinīm, ka arī viņi izdzīvoja dažādas kaislības un patiesībā juta to, ko šodien jūtam arī mēs. Turklāt mēs šobrīd dzīvojam daudz konservatīvākā sabiedrībā – senos laikos dažādos svētkos bija pieņemts, ka vīri pārģērbjas par sievām un otrādāk. Es stāstu arī par teiksmām un leģendām, kas nebija paredzētas bērnu ausīm, bet tieši pieaugušajiem un pusaudžiem, jo tur iekļautas pat diezgan nerātnas, neķītras lietas un tēmas. Nekas nav uzrakstīts tieši, bet ir iespējams uziet gandrīz nemanāmas atsauces, piemēram, par seksualitāti. Pusaudžiem tas, protams, šķiet amizanti, viņi mazliet par to pasmejas, bet tajā pašā laikā šādā veidā folkloras lietas un tēmas top viņiem saprotamākas un tuvākas. Daži no viņiem patiesi ieinteresējas, daži tikai paklausās manu stāstījumu, tomēr visi aiziet no šīs tikšanās ar kādām nebūt zināšanām un ar daudz citādāku skatījumu par tradīcijām. 

Taču lielākoties man vienkārši patīk būt pusaudžu sabiedrībā. Man ir sajūta, ka ar viņiem kopā es spēju patiesi parādīt sevi. Es jūtos brīvi ar viņiem, daudz jokoju, un nodarbības laikā manu, ka augšup paceļas arvien vairāk un vairāk galvu. Parasti nodarbības beigās es veicu aptauju, ko pusaudži drīkst aizpildīt savos mobilajos telefonos, jo pusaudzis nekad nebūs tas, kas pacels roku, lai pastāstītu par to, kā jūtas. Viņi drīkst rakstīt anonīmi, un, protams, viņi saraksta ļoti, ļoti daudz traku un neķītru lietu, bet mani tas nesatrauc. Skolotājiem parasti ir lielāks kauns (smejas). Taču ļoti bieži vien šajās aptaujās atklājas patiesi svarīgi jautājumi, tas, kas šos pusaudžus patiesi satrauc un par ko viņi no sirds interesējas. Es cenšos tikt klāt pusaudžiem, bet tas, protams, nav īsti iespējams –

tikai pusaudzis spēj saprast citu pusaudzi, taču es cenšos darīt tik, cik varu un cik labi vien varu.

Kotrīna Zīle
Kotrīna Zīle

Viens no aktuālajiem un sāpīgajiem jautājumiem Latvijā šobrīd ir bērnu un jauniešu lasītprieks. Mēs esam ļoti satraukti par to, ka lasītprieks jaunajos lasītājos izsīkst. Kā tu to redzi? Vai tiešām ir tik slikti, un ko mēs kā pieaugušie varam darīt lietas labā?

Es domāju, ka pusaudži arvien būs tā sabiedrības daļa, kas lasa vismazāk. Ja tas nav ekrāns, kas viņus aizvilina no grāmatas, tad tas ir futbols vai basketbols, vai randiņi – viņiem vienkārši nav laika lasīšanai. To var saukt arī par pieaugšanas īpatnību.

Protams, bērni lasa arvien mazāk, jo ir ekrāni, mobilie telefoni, spēlītes, kas konkurē ar grāmatām. Es ticu, ka cilvēkiem vienmēr ir interesējuši stāsti, bet mūsdienās tos stāsta ne tikai grāmatas, to dara arī "Netflix", "Instagram" – stāsti tiek stāstīti visur, un šiem stāstiem gribas sekot.

Taču es domāju, ka mums jāuzticas mūsdienu autoriem, tiem, kas raksta tieši šodien, un jāmeklē arvien dažādākas formas grāmatas, kuras radīt vai tulkot.

Mums jāpatur prātā, ka mūsu uztvere kļūst arvien fragmentētāka, tāpēc nevajadzētu baidīties no īsākiem tekstiem. Pat burtu lielumam un ilustrāciju daudzumam ir nozīme, domājot par to, kā piesaistīt lasītāju uzmanību. Manās grāmatās, kas tulkotas latviešu valodā, arī ir daudz ilustrāciju – tās ir visai abstraktas un mākslinieciskas, tomēr es tās ļoti vēlējos, jo pusaudžu un bērnu prātam nepieciešama atpūta no teksta. Es radīju ilustrācijas, kurās viņiem atgūties no lasīšanas, bet tomēr palikt klātesošam grāmatā.

Otra lieta, kuru jau minēju – mēs visi esam ieinteresēti stāstos, un labi stāstu stāstītāji vienmēr piesaistīs uzmanību un interesi.

Ja pieaugušie lasītu vairāk bērnu un pusaudžu literatūras un runātu ar viņiem par šīm grāmatām, tas jau būtu solis pretim panākumiem.

Man ir divi bērni, un es mīlu lasīt viņiem priekšā. Nereti es pati aizraujos ar šiem stāstiem un saucu savus bērnus no otras istabas – nāciet šurp, es gribu jums izlasīt šo grāmatu. Vai arī pirms gulētiešanas es mudinu ātrāk iet mazgāties un uzvilkt pidžamas, lai varam sākt lasīt. Es domāju, ka dalīšanās stāstos un patiesa aizraušanās ar tiem spēj aizraut arī apkārtējos un mudina lasīt tos, kas sākotnēji ir skeptiski. Es ticu, ka lasītprieks ir kā vīruss, kurš izplatās, ja paši ar to esam pamatīgi saslimuši. Ja pats neesi ar to pa īstam aizrāvies, tad ar to nav iespējams aizraut citus. Un pusaudžu gadījumā, protams, svarīga ir arī uzticēšanās – viņi kaut ko paņems un aizgūs tikai no tā pieaugušā, kuram tie uzticas.

Pēc nedēļas tevi būs iespēja sastapt Siguldā, kur notiks pirmais Bērnu un jauniešu literatūras festivāls. Es zinu, ka kaut kas līdzīgs notiek arī Lietuvā. Kā tu redzi šāda veida pasākumus? Cik liela nozīme tiem ir lasītprieka veicināšanā?

Es ticu, ka šiem festivāliem ir liela nozīme un ietekme. Es pati esmu viena no šāda veida festivālu organizatorēm Lietuvā. Mēs ātri vien sapratām, ka lielāka ietekme un lielāks ieguvums ir no pasākumiem, koncertiem, dažāda veida izrādēm festivālā. Var, protams, aicināt cilvēkus nākt un satikt autorus, taču tam ir krietni mazāka ietekme. Bērnus vairāk interesē kaut kas neparasts, aizraujošas prezentācijas, notikumi, ko viņi uztver kā konfekti spožā papīriņā, bet patiesībā tur apakšā joprojām ir grāmata. Es ceru, ka arī Siguldas festivāls gūs panākumus, es nevaru sagaidīt satikšanos ar organizatoriem un arī bērniem. Man patīk gan festivāla vizuālā identitāte, gan izveidotā programma, ar nepacietību gaidu satikšanos ar autoriem un festivāla viesiem. Jā, es ticu, ka festivāls ir labākā vieta un labākais veids, kā grāmatās ieinteresēt gan bērnus, gan ģimenes.

Siguldas festivālā bērniem būs iespēja piedalīties tevis veidotajā darbnīcā ar nosaukumu "Mītu maskēšanās". Pastāsti, kas notiks šajā darbnīcā!

Jā, esmu veidojusi dažādas radošās darbnīcas, bet šī par maskām un maskošanos man patīk vislabāk, jo tas iznākums ir aizraujošs un iespaidīgs – darbnīcas dalībnieki dodas prom ar lielām kartona maskām. Redzēsim, kā tas mums izdosies Siguldā, bet šo darbnīcu es esmu izveidojusi tā, kā es parasti radu savas grāmatas – stāstot par mitoloģiskajām būtnēm un sapludinot šo pasauli ar to, kurā dzīvojam šobrīd.

Parasti šī mitoloģisko būtņu pasaule ir cieši saistīta ar cilvēku bailēm. Piemēram, cilvēkam ir bail no uguns, tāpēc ir kāda uguns dievība, kas atbild par uguni. Tad nu es aicinu bērnus un arī viņu vecākus padomāt par bailēm, kas radušās un veidojušās pēdējās desmitgadēs, par modernajām bailēm, piemēram, no vīrusiem vai lidošanas ar lidmašīnu. Nākamais uzdevums ir izveidot tās dievības masku, kas palīdzētu šīs bailes pārvarēt. Šajā darbnīcā es aicinu bērnus runāt par viņu bailēm, cenšos rosināt domāt un atrast mūsdienīgas bailes un neaprobežoties vien ar bailēm no zirnekļiem vai augstuma.

Ir svarīgi, ka arī vecāki dzird par šīm bailēm, pamana bērnos kaut ko, ko ikdienā nav saredzējuši.

Šo darbnīcu esmu vadījusi arī pusaudžiem un pat studentiem, un katru reizi ir kādas jaunas bailes, kas man ir pārsteigums. Tās ir lietas, kas bērnus un jauniešus tiešām uztrauc. Taču tajā pašā laikā šī darbnīca ir spēle, rotaļāšanās, masku veidošana un darbošanās ar rokām.

Kādā intervijā tu esi teikusi, ka, radot grāmatu, tu tajā it kā nedaudz iemīlies. Kādas vēl sajūtas tu esi piedzīvojusi, domājot par grāmatām? Vai reizēm sanāk just arī, piemēram, greizsirdību vai varbūt skumjas?

Es mīlu lasīšanu, un es ļoti gaidu to brīdi, kad vakarā varēšu palasīt priekšā bērniem. Mani bērni jau lasa patstāvīgi, tāpēc tās grāmatas, kuras izvēlos viņiem lasīt priekšā, parasti ir tās, kuras interesē tieši mani (smejas). Protams, lasīšanai ikdienā laika ir maz, un es nekad neizlasītu tik daudz bērnu grāmatu, ja man nebūtu šīs iespējas lasīt viņiem priekšā. Es gan ar aizrautību lasu kolēģu veikumu, man ir blogs, kurā rakstu par bērnu grāmatām, arī par to radīšanas procesu, jo esmu ieinteresēta uzzināt, kā tas viss top un rodas.

Reiz es biju kāda grāmatu konkursa žūrijas sastāvā. Tas nebija nekas nozīmīgs vai labi pazīstams, un par to zināja vien atsevišķi izdevēji, kas paši arī iesniedza konkursam grāmatas. Liela daļa šo grāmatu bija vājas kvalitātes darbi, idejas, stāsti, arī tekstu valoda šajās grāmatās neiepriecināja un darbi šķita kopumā ļoti slikti. Tajā brīdī es sapratu, ka es dzīvoju burbulī. Es zinu savus kolēģus, kuri raksta labus un kvalitatīvus darbus bērniem, es tos lasu, jo es vienkārši par tiem interesējos. Taču ir liela daļa cilvēku, kas par to neinteresējas vispār, viņi vienkārši aiziet uz grāmatnīcu un nodomā, ka bērnu literatūra ir šīs ne īpaši labās kvalitātes grāmatas. Var gadīties pat tā, ka šādu grāmatu dēļ bērni var pārstāt mīlēt stāstus, un lasīšana paliek vien kā prasme, kuru izmantot skolā, lasot obligāto literatūru.

Iznākums ir it kā lasoši bērni, bet šajā lasīšanā nav ne prieka, ne baudas. Par to es mēdzu ļoti saskumt.

Vēl viena lieta, par ko domāju arī kā pieaugušais, kurš lasa ne tikai bērnu literatūru. Esmu pamanījusi, ka šobrīd mums trūkst pozitīvu stāstu. Ļoti liela daļa grāmatu ir par smagām tēmām, par traumām un pārdzīvojumiem, un mums, protams, vajag arī šāda veida literatūru, taču ir pārāk maz pieaugušo literatūras autoru, kas raksta gaiši. Viens no tādiem autoriem ir jūsu Andris Kalnozols un viņa grāmata "Kalendārs mani sauc", kas man ļoti patika. Es gribētu vairāk šādu grāmatu, kurā ir kripatiņa skumju un arī skaudras realitātes, tomēr tā kopējā noskaņa ir gaiša un pozitīva.

Kotrīna Zīle
Kotrīna Zīle

Un kā tu raksturotu labu bērnu grāmatu?

Pēdējā laikā es par šo domāju ļoti daudz. Man šķiet – to, vai grāmata ir laba, iespējams atpazīt un sajust vien tad, ja pats daudz lasi, ja ik pa laikam ieskaties arī literatūrkritikā. Tādā veidā pamazām veidojas šī prasme atpazīt labas grāmatas, labu literatūru bērniem. Man ļoti patīk grāmatas, kas ļoti vienkāršā veidā runā par svarīgāko un būtiskāko, taču tas nedrīkst būt tieši. Autoram jāprot šīs vērtības paslēpt starp rindiņām, tā, lai tas pamazām atklājas, it kā atveras stāstā. Turklāt stāstam jābūt interesantam un aizraujošam. Es parasti saku, ka autoram jāprot stāstu izstāstīt trijos teikumos – kā viss sākās, kas notika un ar ko tas atrisinājās.

Vēl ir arī ļoti svarīgi pazīt šodienas bērnus, viņu intereses, un, lai to izdarītu, autoram ir jātiekas ar bērniem, jārunā ar viņiem un jāatceras, ka šobrīd mēs rakstām 21. gadsimta bērniem, nevis laikam, kad paši bijām mazi. Interesantākais ir tas, ka grāmatas forma mainās un tai ir jāmainās līdzi laikam, taču vērtības paliek, un bērniem joprojām rūp tādas lietas kā draudzība un attiecības. Šīs lietas nemainās pat tad, ja mums ir sajūta, ka viņi vairāk laika pavada, skatoties ekrānā.

Tu pieminēji formu, kurai laika gaitā jāmainās. Arī tavas grāmatas izceļas ar neparastu vizuālo un arī izteiksmes veidu. Kā rakstniekam atrast šo jauno, svaigo formu?

Jā, to ir visai grūti pastāstīt, jo es tiešām nezinu. Man tas notiek tā, ka es vienkārši sāku prātot par to, kā grāmatai vajadzētu izskatīties. Es domāju, ka radošie treniņi būtu noderīgi ikvienam autoram. Pēc izglītības es esmu grafiskā dizainere, savulaik man bija arī sava radošā aģentūra, bet es atteicos no tās, jo vēlējos vairāk laika veltīt grāmatu rakstīšanai un literārajiem pasākumiem, ne tikai dizainam. Strādājot dizaina jomā, es ieguvu labu radošo treniņu, kas man joprojām palīdz meklēt un atrast jaunas idejas un oriģinālu izteiksmes veidu. Man rokās ir vairāk instrumentu, kas man palīdz radošajā ikdienā, un tomēr es joprojām gribētu radīt vēl vairāk oriģinālu formu, reizēm ir sajūta, ka vajag vairāk, ka ir par maz.

Ko tu teiktu autoriem, kas prāto par rakstīšanu bērniem vai jauniešiem, bet vēl baidās to darīt? Kādi būtu tavi iedrošinājuma vārdi?

Es teiktu – ja ir tāda vēlme, tad tas noteikti ir jādara. Turklāt ir jāraksta daudz, lai tas gala iznākums būtu labs un kvalitatīvs.

Bērni ir pelnījuši vislabāko arī grāmatās.

Taču vienmēr ar kaut ko ir jāsāk, radīt grāmatu var, tikai to rakstot un uzrakstot. Un vēl es iesaku nebaidīties no teksta labošanas, no korektora labojumiem un redaktora ieteikumiem. Iesaku arī pārāk neiemīlēties savā tekstā, bet uzlūkot to nedaudz kritiski, īpaši tā tapšanas sākumā, kad autors ir pārāk saistīts ar tekstu un nespēj uz to objektīvi paskatīties no malas. Tikai cilvēki, kas ir apkārt autoram – un te es nedomāju ģimenes locekļus vai labāko draudzeni –, spēj paskatīties uz tekstu bez rozā brillēm, tāpēc šiem cilvēkiem ir jāuzticas, jāļaujas profesionāļu ieteikumiem. Svarīgākais – nav iespējams uzrakstīt grāmatu bez rakstīšanas, un tā ir tā grūtāka daļa (smejas).

Paldies, Kotrīna, par šo sarunu, un es ceru, ka pēc nedēļas mēs tiksimies Siguldā!

Jā, noteikti! Ceru satikties Siguldas Bērnu un jauniešu literatūras festivālā, kas būs liels un lielisks notikums.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti