Pašlustrācija

Muzikologs Mārtiņš Boiko: Tā bija stratēģija – ņemt zaļknābjus

Pašlustrācija

Pašlustrācija. Tulkotāja un pasniedzēja Astra Skrābane

Mārtiņš Boiko. Pašlustrācija

Pašlustrācija. Muzikologs Mārtiņš Boiko

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Muzikologs Mārtiņš Boiko dzimis 1960. gadā Jūrmalā. 1979. gadā beidzis Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas flautas un mūzikas teorijas klases,1984. gadā absolvējis J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, muzikoloģijas katedru, diplomdarbs “Muzikālās racionalitātes jēdziens Makša Vēbera mūzikas socioloģijā”.  Viņš projekta "Pašlustrācija" intervijā atzina, ka sadarbojies ar Valsts drošības komiteju (VDK), jo ticis iebiedēts.

Viņa promocija - Hamburgas Universitātes Muzikoloģijas institūtā 1995. gadā  ar disertāciju “Lietuviešu sutartines. Pētījums par Baltijas tautas mūziku”. No 1999.- 2002. gadam Aleksandra fon Humbolta fonda stipendiāts Bambergas Universitātē Bavārijā.

Pašlustrācija

Režisora Ginta Grūbes un Sanitas Jembergas veidotā filma “Lustrum” aizsāka stāstu par Kultūras sakaru komiteju, par kultūras un inteliģences sadarbību ar toreizējo Valsts drošības komiteju (VDK). 
Sadarbībā ar “Mistrus Media”, Latvijas Televīzijas Kultūras raidījumu redakciju un cilvēkiem, kuri vēlas turpināt sarunu par kultūras un inteliģences sadarbību ar LPSR VDK, LSM.lv piedāvā platformu tiem, kas izrādījuši iniciatīvu atklāt savu stāstu visai sabiedrībai. 

"Pašlustrācijas" stāsti.

Kopš 2000. gada Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves līdzstrādnieks, kopš 2001. gada LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes asociētais profesors, kopš 2004. gada Mūzikas akadēmijas profesors, kopš 2005. gada Rīgas Stradiņa Universitātes (RSU) profesors (v.i.) un RSU Eiropas studiju fakultātes Komunikācijas studiju katedras vadītājs.

Nozares - komunikācijas teorijas, neverbālā akustiskā komunikācija, etnomuzikoloģija, mūzikas antropoloģija, akustiskā ekoloģija.

Spēlēja uz bailēm

Es nesen biju iestājies Mūzikas akadēmijā un tiku uzaicināts uz pārrunām, kurās man piedāvāja sadarboties. Es atteicos no šīs sadarbības, bet pēc kāda laika tas atkārtojās, otrajā reizē jau parādījās zināms spiediena elements, man lika saprast, ka nevarēs tik viegli “atkratīties.”

Man jāpiebilst, ka es nāku no vides, kur ir ļoti spēcīgs baiļu fons, kur vecvecāki gluži vienkārši priecājās par to, ka nesūta projām un nešauj nost. Tas ir fons, ko viņi (VDK) noteikti ņēma vērā. [..] Jā, starp citu, viņi pārsteidza mani ar teikumiem, kas lika saprast, ka viņi ļoti daudz par mani zina. Tas lika man sajusties neērti - no kurienes tas viss nāk? Un tas viss arī tika ļoti sakāpināts.

Nākamajā reizē jau parādījās aptuveni šāds motīvs: “Vai tu pazīsti tādu un tādu?”

“Nē, es nepazīstu.”

”Zini, mums liekas, kas viņš dara kaut ko tādu…” 

 “Nē, nē! Ko jūs!? Viņš neko tādu nedara.”

“Nu redzi. Tu mums to pateici. Mēs taisījāmies viņam ķerties klāt. Tad mēs neķersimies”.

Riebīgi. Galvenais, uz ko tika spēlēts, tās bija šīs grūti aprakstāmās bailes un sajūtas radīšana, ka nekur jau tu neliksies, vienmēr tie ceļi krustosies.

Atgriežoties pie pašas procedūras, beigās es piekritu. Laikam viņu praksē tas nebija tik bieži, kad tik atkārtoti un kāpināti dara šo lietu.

Gribot negribot tu nes vainu…

Es nevaru par to diez cik kompetenti spriest, bet man liekas, ka tā “skrūvju piegriešana” tika šādi virzīta, jo tajā laikā veidojās folkloras kustība, folkloras ansambļi. Es biju enerģisks jauns cilvēks, ar diezgan lielu muti, respektīvi, potenciāls līderis. Godīgi sakot, man vēl tagad paliek aukstas kājas iedomājoties, ka viens no folkloras kustības līderiem ir VDK aģents.

Pirmais, ko es pēc tam izdarīju, es izformēju un atlaidu savu folkloras ansambli. Man bija folkloras ansamblis universitātē, Filoloģijas fakultātē.

Es to atlaidu un vairs nepiedalījos folkloras kustībā, kaut kādā mērā tas ir līdzīgi kā izturas apzinīgs inficēts cilvēks…

Es varu pateikt divas lietas. Aģents varēja izturēties dažādi - viņš varēja būt aktīvs un tiešām okšķerēt, bet viņš varēja būt arī diezgan pasīvs. Un tas ir tas, kas notika ar mani.

Interesantā kārtā tas ir viens no iemesliem, kāpēc darbojos zinātnē un kļuvu par zinātnieku. Zināmā mērā to var nosaukt par pašizolāciju, kad var teikt: “Es neesmu tur bijis. Es nezinu.”

Taču gribot vai negribot, ja tu tur esi bijis iekšā, tad tu nes vainu. Vaina ir.   Šādi vai citādi tu pieļāvi to, ka šis ļaunums, šis mehānisms tevi izmanto.

Vai tas kādā brīdī reāli nodarīja postu vai bija potenciāla posta nodarīšana, tas ir cits jautājums. Ja tu esi iekšā, tev ir jāatzīst sava vaina.

Izmantoja zaļknābjus

Es neesmu pētījis šīs lietas, bet man ir izveidojies priekšstats par to visu. Ar kartotēku ir tā - lielākoties tā ir autentiska. Vai simtprocentīgi autentiska? Droši vien, ka ne.

No otras puses - katram ir skaidrs, ka tā ir ļoti nepilnīga. “Deltas” datu bāzē gan ir ļoti daudz murgainības, man atsūtīja dažus ziņojumus, kas tur parādījušies it kā manā sakarā.

[..] Tie ir ziņojumu atreferējumi. Dažkārt pie labākās gribas nevari īsti atpazīt, varbūt nojaust, kas tas ir, no kurienes tas ir radies. Daudzi strīdas, jo tur var būt safabricējumi, kas neatbilst realitātei.

Ir viena svarīga lieta, ko, runājot par sākuma posmu, es aizmirsu pateikt. Kad viss sākās, tas bija  arī mans studiju sākums. Katrs mūsdienu smadzeņu zinātnes pētnieks pateiks, ka šajā vecumā cilvēkam smadzenes nav vēl līdz galam izveidojušās.

Tā bija stratēģija - ņemt zaļknābjus, viņus indoktrinēt, un tad ziņošana viņiem kļūst par normalitāti. Ar pieaugušu, nobriedušu cilvēku to izdarīt ir daudz grūtāk.

[..] Es pieņemu, ja šādas sarunas ar mani notiktu desmit gadus vēlāk, varbūt pat piecus vai septiņus, tas būtu pavisam citādi.

Bet paņemt zaļknābi, kurš ir šausmīgi nobijies un tad visu izkārtot, paredzot to, kā viņa psihe mainīsies, pārveidosies, radīsies normalitātes sajūta, tas ir tas, kas viņiem bija vajadzīgs.

Kad studijas beidzās, šīs tikšanās reizes kļuva daudz retākas. Tā saucamajam kuratoram bija ko darīt, jo es biju izpļāpājies, respektīvi, ”bojāts” aģents. Tā lieta apstājās, man neienāca prātā, ka to kartīti varētu izņemt. Man nebija nekādas nojausmas par to, ka ir kāda speciāla kartotēka un procedūra, kas jāveic.

Caur “Deltu” mēs patiesību ieraudzīt nevaram

Ir viena liela mīkla - viens no “Deltas” dokumentiem, kas attiecas uz 1986. gadu. Tas ir laika posms, kad man vairs nebija sadarbības. Un vēl ir dīvaini, ka šis it kā mans ziņojums “Deltā” tika ievadīts 1989. gadā.

Es to nekomentēšu, viss kas nāk prātā….

Ir dzirdēts, ka ar “Deltu” jābūt uzmanīgiem. Nevar zināt, kas tur kuru brīdi īsti ir. Man šķiet, ka kartotēka ar “Deltu” varētu būt saskaņotas. Bet atstāsim to visu pētīt analītiķiem, lai viņi izsaka kompetentus viedokļus.

Jūsu kurators bija Aivars Dombrovskis. Vai varētu būt tā, ka kādu antipātiju dēļ pret jums viņš “safabricē “ ziņojumu, lai jums “iegrieztu”, vai arī viņam bijusi nepieciešama “atrakstīšanās”?

Es varu tikai minēt, es nevaru to izskaidrot.  Bet mans minējums  ir tāds, ka visdrīzāk aiz tā visa ir “paslēpts” kāds cits cilvēks. Šādu pretrunu tur ir daudz.

 Kādi bija jūsu uzdevumi? Par ko jums lika ziņot? Tās bija konkrētas personības, notikumi?

Gan, gan. Bija tā, ka uz beigām runa bija par vienu cilvēku, kuru es brīdināju. Viņa vārdu es nenosaukšu. Bija arī notikumi.

Bet, piemēram, stāsts ar Valdi Muktupāvelu, kurš atspoguļots “Delfos” caur “Deltas” dokumentiem par to, kā jūs uzzinājāt, ka viņa darbi tiks publicēti ārzemēs. Cik tas ir patiess?

Patiesībā šī saruna  (ar V.Muktupāvelu) nenotika. Tas, kurš šo informāciju pateica, bija pats kurators.

Un viņš uzrakstīja, ka tas esat jūs…

Acīmredzot. Mēs ar Valdi nebijām tik tuvās un draudzīgās attiecībās, lai par šādām lietām runātu. Vēl varētu būt hipotēze, ka es to varētu būt aizmirsis. Bet tā nav. Tur bija kāds cits avots, kuru negribēja atklāt.

Tā nav manis iegūta informācija, kas tika izlikta uz papīra.

Vai tad, kad jūs parakstījāt ziņojumus, jūs sekojāt līdzi tam, kas tur tiek rakstīts? Kā tas notika?

Tika rakstīts līdzi. Un es nevaru tagad pateikt, kuru reizi no tā visa tika izveidots dokuments.

Vai esat saticis savu kuratoru?

Nē! Esmu viņu redzējis šad tad uz ielas.

Vai esat izdarījis ko tādu, ko nākas nožēlot?

Jā! Es to varētu formulēt šādā veidā. Es nevaru iedomāties gadījumu, vismaz man zināmu, kad kādam būtu bijušas reālas nepatikšanas vai tās varēja būt. Un šis - tās varēja būt, kā jau teicu iepriekš, ar to vien jau pietiek. Kratīties vaļā no šīs vainas es netaisos.

Bet te ir viena lieta. Pirms brīža pieminēju šīs grandiozās bailes. Pamazām laika gaitā tu sāc saprast, ka nebūt viņi nezina un neredz visu. Bet es to piebilstu klāt tikai tagad, nevis stāstu, kā esmu viņus apvedis ap stūri.

Ja kāds savu stāstu sāk ar to, kā viņš ir viņus piemānījis… Nu nezinu, varbūt…

Vai jūs esat ticies ar Valdi Muktupāvelu un izrunājis šo situāciju?

Žēl, ka Valda te nav. Mēs par to esam runājuši telefoniski. Pirms gada pagājušajā vasarā iznāca Valda grāmata “Latviešu tautas instrumenti”, brīnišķīgs sējums. Valdis būtisku paldies pateica Vairai Vīķei-Freibergai un man.

Mūsu telefonsarunā viņš teica: “Mārtiņ! Neuztraucies! Tu manā dzīvē esi izdarījis tik daudz laba.” Man pašam par to runāt nav patīkami.

Es domāju, un te mana intuīcija nekļūdās - ja būtu pilnīga dokumentācija, tad par Valdi tur būtu sējumi.

Un tie “Deltas” teksti, kas ir saistīti ar mani, ir kaut kāds kriksītis, kas tapis redzams. Mēs iepriekš runājām par tekstu, kas pilnīgi noteikti nav autentisks. Tīšām vai netīšām tie ir mazi gabaliņi no milzīgā masīva.

Tas, kurš to ir rakstījis vai it kā rakstījis, ir tas iemesls, bet varbūt citi daudz būtiskāki nav redzami, jo dokumentācija ir nepilnīga.

Vai tas nozīmē, ka, izraujot šādus fragmentus no konteksta, patiesība netiek atklāta?

Caur “Deltu” mēs patiesību pilnīgi noteikti ieraudzīt nevaram. Tas ir kā budistu teikā - sasauc aklos un jautā viņiem, kas ir zilonis. Viens saka - aste, otrs - kāja, trešais - ilknis, kaut kāda daļiņa no ilkņa vai astes gala, kas pavīd. Bet ziloni tā ieraudzīt nevar…

 

*Projektu "Pašlustrācija" līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti