Vecumā no 15 līdz 34 gadiem, ar augstāko izglītību, ar visai augstiem ienākumiem un dzīvojošs pilsētā, galvenokārt Rīgā, - tāds ir kultūras pasākumus visbiežāk apmeklējoša cilvēka sociāli demogrāfiskais portrets.
Vismazāk aktīvā grupa savukārt ir 55 līdz 74 gadus vecie cilvēki, ar zemiem ienākumiem, laukos dzīvojošie, cittautieši un tie, kuri dzīvo vieni.
„Mēs redzam, ka, piemēram, samazinās grāmatu lasītāju skaits par 17%. Šajā gadījumā mēs runājam par cilvēkiem, kas kaut reizi gadā ir lasījuši grāmatu. Tāpat samazinās bibliotēku lasītāju skaits, un kultūras pārraižu skatītāju skaits stipri samazinās, par 22%,” stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra vadītāja Anda Laķe.
Desmit gadu laikā savukārt pieaudzis to iedzīvotāju skaits, kuri apmeklē atrakciju un izklaides parkus, pilsētas un pagasta svētkus, populārās mūzikas koncertus un teātrus.
No tā sauktajiem nopietnajiem mākslas žanriem teātrim vienīgajam ir pieaugums, un tas ir par 5%. Laķe pieļauj, ka tas ir tādēļ, ka teātri ļoti daudz dara, lai piesaistītu jaunu auditoriju.
„Ir eksperimentāli dažādi meklējumi. Man liekas, ka teātri ļoti domā par tām jaunajām formām, un mums ir arī plašs nevalstisko teātru tīkls attīstījies, un tur ir tas resurss acīmredzot, kas ir gatavs mainīties, meklēt jaunas auditorijas. Tur ir kaut kāda ledus siena pārrauta. 5% nav daudz, bet nav arī maz,” skaidroja Laķe.
Apmeklējumu skaits pieaug arī, piemēram, muzejiem un klasiskās mūzikas koncertiem. Taču tā esot stabilā un noturīgā publika, kas uz savām iecienītajām kultūras vietām vienkārši nāk biežāk, taču teātriem audzis tā saukto unikālo apmeklētāju skaits, kas ir būtiskas atšķirība.
Pozitīva tendence – meklējot sev interesējošu piedāvājumu, cilvēki ir kļuvuši mobilāki, un te liels nopelns reģionālajām koncertzālēm un citām lielajām kultūras būvēm.
„Visi rādītāji ir augoši, salīdzinot ar 2016. gadu. Piemēram, Latgales vēstniecība „Gors” - 2016. gadā 9% teica, ka apmeklē, 2018. gadā - 13%. Liepājas koncertzāle - 2016. gadā - 7%, tagad - 11%, Vidzemes koncertzāle - 5%, tagad - 8%.
Arī Nacionālajai bibliotēkai tas mērījums bija - 11%, tagad - 22%.
Šeit mēs redzam, ka tās lielās kultūras būves ar visu savu mērķtiecīgi veidoto piedāvājumu var izkustināt auditoriju un varbūt ir ar potenciālu piesaistīt jaunu auditoriju,” spriež Laķe.
No pētījuma var secināt, ka vislielākais potenciāls piesaistīt jaunu auditoriju, ir tiem mākslas notikumu veidotājiem, kuri veido starpdisciplinārus projektus.
„Kad pasākums ietver kādu sociālās integrācijas ideju vai kultūras izglītības ideju, vai kādas iespējas cilvēkiem vienkārši satikties, komunicēt un dalīties savā kultūras pieredzē. Tur, kur kultūras notikums piedāvā kādu papildus ieguvumu, tur arī tā kultūras auditorija mainās un paplašinās,” skaidro Laķe.
Jaunākajā kultūras patēriņa pētījumā šoreiz īpaša uzmanība pievērsta jauniešu iesaistei kultūras dzīvē. Pētīti tika divi aspekti - vai šī iesaiste ir pietiekama un kāda ir jauniešu pašu līdzdalība kultūras procesu veidošanā.
Kā stāst Kultūras akadēmijas pētniece Agnese Hermane - situācija ar līdzdalību ir laba. Jaunieši piedalās dažādos apmaiņas projektos, brīvprātīgajā darbā un citās aktivitātēs. Savukārt kultūras patēriņa ziņā situācija ir daudz sliktāka:
„Latvijas kultūras organizācijas nestrādā pietiekami uz jauniešu auditoriju, īsti, iespējams, pat nemāk to darīt. Tur būtu ļoti daudz izaicinājumu.
Kultūrpolitikā ir minēts, ka bērni un jaunieši ir būtiska auditorijas daļa, tāpēc kultūras institūcijām ir ļoti apzināti jāstrādā uz jauniešu auditoriju, ir jābūt skaidrai tieši jauniešiem domātai informācijai mājaslapās, kur šobrīd, izņemot dažus muzejus, tādas informācijas nav. Ir jārēķinās, ka mūsdienu jaunieši nepazīst dzīvi bez interneta, bez sociālajiem tīkliem, tas nozīmē, ka digitālajai videi ir ļoti liela nozīme, ir jādomā, kā uzrunāt jauniešu viņiem pievilcīgā veidā,” skaidro Hermane.
Pētījums atklāj, ka jauniešu kultūras patēriņa augšgalā ir pilsētas un pagasta svētku, kā arī populārās mūzikas koncertu apmeklēšana. Toties neaktuāla kļuvusi televīzijas skatīšanās.
Pētījumus par tendencēm kultūras patēriņā pētnieku grupa regulāri veic jau kopš 2007. gada, un tie palīdz ieraudzīt kopsakarības un iespējamos ceļus kultūras patēriņa sekmēšanā.
