"Muzejs asociējas ar to, kas ir redzams vitrīnā, muzeja izstādēs un ekspozīcijās. Bet patiesībā tas ir tikai 1%, ko redzama publiskajā daļa. Pārējie 99% ir muzeja krātuvēs, pētnieka rokās vai muzeja restaurācijas laboratorijās, kur ar tiem strādā restauratori," stāsta LNVM direktora vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts.
Krātuvē drīkst ienākt tikai muzeja darbinieki.
"Esam vēstures departamenta kolekciju glabātavu gaitenī. Un mēs ejam uz foto negatīvu glabātuvi, kura izceļas ar īpašiem glabāšanas apstākļiem. Te ir gandrīz kā ledusskapī, jo foto negatīviem ir vajadzīgs īpašs klimats, kur tos glabāt. Šajos skapjos glabājas unikāli uzņēmumi no 19. gadsimta otrās puses līdz 20. gadsimta beigām. Var teikt, tas ir mūsu priekšstats par to, kā mūsu zeme izskatījusies pirms 100 gadiem," stāsta Ķikuts.
Muzejs lepojas, ka 802 no foto uzņēmumiem ir iekļauti UNESCO pasaules atmiņas Latvijas reģistrā.
Tie stāsta par tradicionālo dzīves veidu Latvijas laukos. Piemēram, redzama aitas cirpšana Ilūkstes apriņķa Lašu pagasta Susekļu sādžā. Datējums 1927. gada 27. jūnijs. Un fotografētājs ir Antons Kotans.
Katra foto negatīva stikla plate glabājas bez skābes aploksnē, kura ir ievietota vēl skapī, kastītē.
1928. gadā, braucot ekspedīcijā pa Raunas pagastu ir izmēģināta tajā laikā jauna tehnoloģija kā uzņemt krāsainus foto uzņēmumus. Tas saucas sarežģītā vārdā autohroms. Tas ir savulaik tik populārā diapozitīva pirmsākumi.
"Tas ir unikāli. Gandrīz 100 gadi, un ir krāsains redzams apsūnojis jumts, zaļa zāle," komentē Ķikuts.
"Mēbeļu kolekcijas glabātavā ļoti labi redzama tā laikmetu dažādība, ko šis miljons ietver. Ja apskatāmies apkārt. Mums ir 17. gadsimta Kurzemes apriņķa baznīcas kungu sols. Otrā pusē ir 50. gadu galdi. Jau ierasti padomju laika dzīvoklī," izrāda Ķikuts.
Lai unikālo kolekciju saglabātu, bez restauratoru rokām un prasmēm neiztikt.
"Mēs maksimāli saglabājam oriģinālo, pēc iespējas neko nepieliekot no sevis.
Tas ir pats galvenais visā mūsu darbā. Lai arī pēc 100 gadiem cilvēki sapratu kā tā mēbele tikusi izgatavota un ar kādiem darbarīkiem, un nevis pamanītu manu restaurāciju," skaidro LNVM interjera priekšmetu restaurators Jānis Menģels. 
Viņš strādā pie interesanta priekšmeta - skapja, kas sastiprināts ļoti interesanta veidā, ar ķīļtapām.
"Mitruma svārstību ietekmē daudzviet saplaisājis. Koks ir žuvis un daudz ko piedzīvojis. Daudz detaļu trūkst. Šeit ir desmitiem mikroplaisu... Viņš ir plīsis un plīsis. Visas plaisas esmu salīmējis šim pildiņam.. Arī dekoratīvos elementus būs jālīmē klāt. Es ceru, ka vairāk nežūs. Ja vēl žūs - atkal saplīsīs," stāsta restaurators.
Viņš rāda arī detaļu no interjera restorānā "Rīga". "Noņemot no interjera izmantota kā galda plate. Redziet, mitruma nospiedumi, no glāzītēm nospiedumi vesels lērums. Laka bija ļoti bojāta. Vēl viena problēma, ka ir izgatavots no saplākšņa. Padomju laikā tas saplāksnis nav bijis kvalitatīvs. Pa slāņiem atdalījies... Kaut kur sameties žūstot," stāsta Menģels.
"Esam vēstures nodaļas tekstīliju glabātavā. Baltijā modernākā muzeja māja. Saldētavā tekstīliju kolekcijas glabātāja novietojusi kažociņu profilaktiskos nolūkos. Temperatūra, gaiss, slēgtos skapjos, lai mantojums tiktu saglabāts nākamajām paaudzēm, un novērstu galveno problēmu - novecošanu," tālāk stāsta muzeja vadītāja vietnieks Ķikuts.
Redzams Daugavpils Grīvas amatniecības biedrības karogs. 1939.gadā apstiprināts. Tas ir no zila zīda un muzejā nonācis ļoti labā kvalitātē.
"Te jau ir senāki. Laika zobs jau savu darījis. Zīds ir restaurēts, bet jau prasās restauratoriem atkal dot," rāda LNVM Vēstures departamenta krājuma glabātāja Agnija Cigelniece.
Senākais apģērbs muzejā ir formas tērpi, kas ir datējami 18. gadsimta vidu, 19. /20. gadsimta miju - Cariskās Krievijas. Daudziem ir nepieciešamība pēc restaurācijas.
"Šajā skapī glabājas pagājušā gadsimta kleitas. Trauslākās ir uz satīna pakaramajiem ar satīna pārvalciņu. Var redzēt ne tikai ekspozīcijā, bet nāk arī apmeklētāji, kas vēlas pētīt modi, kas ļauj spriest par cilvēku dzīvesveidu, par materiālu darināšanas prasmēm, paradumiem," par kolekciju stāsta Cigelniece.
Mēs atrodamies Etnogrāfijas nodaļas apģērbu un tekstila kolekcijas glabātuve ir vienīgā Latvijā, kur ir tik pilnīgi pārstāvēts tā saucamais tautas apģērbs, savukārt norāda LNVM Etnogrāfijas nodaļas galvenā krājuma glabātāja Inita Heinola.
"Šis ir spoguļa vainadziņš. Tik labi saglabājies ir šis viens. Cik man zināms, nevienā citā muzejā nav nekā līdzīga. To pašu var teikt par Augšzemes vainagiem. Mēs glabājam vienīgos, kas vispār eksistē. Ikdienā jau tā esam pieraduši pie tautastērpa, ka viņš tiek masveidā lietots, ka mēs neaizdomājamies, no kurienes tas nāks. Bet, kad atnākam uz muzeju un gribam redzēt to oriģinālu, tad ieraugām, ka tas tikai viens priekšmets. Bet interpretēts mūsdienās ir ļoti plaši," stāsta eksperte.
Pēc viņas teiktā, mūsdienās bieži vien pavirši pieiet tērpu darināšanas procesam.
"Vizuāli it kā panāk to efektu, bet tiek pazaudētas daudzas lietas, kas ir svarīgas, kas glabājas tajos vecajos priekšmetos. Saglabājuši vecās tehnoloģijas, paņēmienus, arī materiāli, kurus šodien neizmanto. Vainagos lins ir maz. Bet šodien atdarināt linu apģērbu adekvāti tam, kas glabājas mūsu skapjos, nav iespējams. Jo nav ne tādu materiālu, ne tehnoloģijas. Izejviela ir pilnīgi savādāka. Visa mūsu dzīve ir mainījusies," skaidro Heinola.
Lai saprastu, kas ar senajiem priekšmetiem notiek un kā tos prasmīgāk saglabāt, muzejā ir ķīmijas laboratorija ar modernu aparatūru.
"Ārkārtīgi sarežģīts vainags. Kartona vidusdaļu, auduma paliekām ārpuse. Restauratoriem būs jānostiprina un jākonservē. Ārējā daļa ir brokāta lentas, stikla stobri, bronzas pērlītes. Daudz un dažādi materiāli. Redzam, kā viņš ir bojājies. Mums vajadzētu pārbaudīt pirms restaurācijas kādi bojājumi uz virsmas konstatējumi," par darbu stāsta LNVM Restaurācijas departamenta ķīmiķe
Indra Tuņa. 
"No pērlīšu saskarsmes virsmas paņemam putekļa izmēra daļiņu, lai pārbaudītu, kāda veida korozijas produkti uz virsmas veidojas.
Mikroskopā varam labi redzēt procesus, kas uz vainaga virsmas notiek.
Šajā kadrā var ļoti labi redzēt, ka notiek kontakta korozija, kur nātriju saturošie stikla stobriņi iedarbojas ar apkārtējo vidi un bronzas pērlītēm. Mēs neatgriezeniski zaudējam materiālus. Senākie stikli, kas ir no iepriekšējiem gadsimtiem, kur ražošanas process var būt nav tik labi nostrādāti un arī pēc sastāva šie stikli ir jūtīgāki pret apkārtējo vidi, mitrumu un temperatūru, kas pēdējos gados visapkārt pasaulē ir palielinājusies un paaugstinājusies. Šeit mēs redzam bronzas pērlītes virsmu. Kāda izskatās ar korozijas produktiem pārklāta," stāsta Tuņa.
Kad laboratorijā noskaidros, kāda viela veidojas bojājuma vietā, kolēģi restauratori zinās, kā ar to cīnīties. Pēc tam vainags nonāks pie meistarēm tekstiliju restaurācijas daļā.
Tur atrodas 19. gadsimta mētelis no Piebalgas, kas savulaik muzejā nonāca pamatīgi sacaurumots.
"Ar diegu un adatu aizpildu, lai nebūtu caurumi. Lielākiem caurumiem tiks izmantots audums, pietonēts maksimāli līdzīgi. Sīkākiem jau aizdublēti," skaidro LNVM tekstiliju restauratore Daina Ziemele.
Arheoloģijas departamenta akmens, bronzas un senākā dzelzs laikmeta priekšmetu glabātavā uzsver, ka muzejā glabājas ne tikai skaisti un interesanti priekšmeti, bet tie ir arī avots zinātnei.
"Arheoloģija ir tā joma, faktiski vienīgais avots, pēc kura mēs varam spriest par to, kas ir bijuši Latvijas teritorijā dzīvojošie iedzīvotāji mūsu priekšteči.
Vienīgās liecības... Mēs nevaram aiziet uz arhīvu. Ne pašķirstīt kaut kur internetā. Vienīgās liecības pēc kurām var izdarīt secinājumus," stāsta LNVM Arheoloģijas departamenta vadītājs Jānis Ciglis.
Muzeja lepnums ir bagātīgā koka priekšmetu kolekcija no arheoloģiskajiem izrakumiem 20. gadsimta 50. gados, kad tika atsegta Sārnates purva apmetne.
"Koks arheoloģiskajos izrakumos ir salīdzinoši liels retums. Gaisa klātbūtnē viņš vienkārši satrūd. Tādēļ mēs nevaram atrast pietiekoši daudz priekšmetu. Bet te kūdras slāņos bija saglabājušies koka priekšmeti, kas ir unikāla liecība par apmēram 5000 gadu senu cilvēku dzīvi un ar ko viņi nodarbojās. Te, piemēram, ir loks, airi. Tur tika atrastas arī laivas, kapļi dažādi. Ezerriekstu dauzāmās vālītes," stāsta arheologs. Galvenais izaicinājums ir priekšmetus saglabāt.
"1950. gados bija metode, ka viņus piesūcināja ar alaunu. Laika gaitā viņš kristalizējās. Kristalizējoties, viņš plēs šo koku... Šis ir vēls pirms restaurācijas. Jaunākos laikos mēģina šo alaunu dabūt laukā," stāsta Ciglis.
Šogad Stopiņu pagastā būvdarbu laikā atrada senus apbedījumus un priekšmetus, tostarp ādas maku.
"Kad sāku mīkstināt ādu, varēja pacelt augšā šo fragmentiņu, kur bija gultiņā monētiņas, kuras savulaik bija ietītas zīda audumiņā. Izdevās izņemt ārā šādas monētiņas. Kopā ir 193. Daudzas bija salipušas kopā. Tagad ir atdalītas, un es vēl daļu esmu notīrījusi, restaurējusi. Šīs ir krievu laika Pētera I laika kapeiciņas. Tādas viņas izskatījās, un tādas viņas būs. Tas ir sudrabs," stāsta LNVM arheoloģiskā materiāla restauratore Inita Smila.
"Atrodot tās monētiņas, mēs varam datēt, ar kādiem vēstures notikumiem tas varētu būt saistīts. Ja tās 17. gadsimta beigu monētas, tad varam tālāk attīstīt to stāstu un ideju, ka tas, iespējams, ir bijis cilvēks, kas bija pieredzējis Lielo Ziemeļu karu Vidzemē 18. gadsimta sākumā," piebilst muzeja vadītāja vietnieks Ķikuts.
Smila norāda uz villaines maliņām, kas ir saglabājušās, tikai fragmenti. Viņa stāsta, ka vislabāk saglabājas tās vietas, kur ir kopā ar bronzu vilnas audums.
"Pētnieku acij tās nebūs auduma druskas. Tas ir materiāls, lai izdarītu secinājumu.
Tā ir vienīgā liecība, pēc kurām mēs varam rekonstruēt apģērbu no senvēstures, pirms rakstītiem avotiem un arī viduslaikos.
Arheoloģijas nodaļas speciālisti pēta darināšanas paņēmienus, lai varētu cilvēki, kas savukārt prot šos atdarināt tehniski veikt, lai varētu tālāk rekonstruēt pēc šīm sīkajām druskām. Latgaļu 14. gadsimta - 15. gadsimta tērpu vai latgaļu 9. gadsimta tērpu. Bet, lai izdarītu secinājumu un nezustu šis avots, tad ir vajadzīgas restauratoru rokas un prasmes pateikt, kas viņam kaiš," noslēdz Ķikuts.
Lai arī nākamās paaudzes varētu rādīt vēstures zelta fondu un teikt: "Redziet - šis ir mūsu unikālais nacionālais mantojums!", par kolekcijas saglabāšanu un izpēti šobrīd muzejā gādā vairāk nekā 100 darbinieku.
