Eiropas Arheoloģijas dienas ir jauna, Francijas aizsākta tradīcija, kas kopš 2019. gada jūnija vairāku dienu garumā iepazīstina sabiedrību ar arheoloģijas nozari dažādās valstīs. 2021. gadā tās notika 18.–20. jūnijā. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde Eiropas Arheoloģijas dienās iesaistījusies jau pagājušajā gadā, tomēr, ņemot vērā epidemioloģisko situāciju valstī, sagatavoties plašiem klātienes pasākumiem arī šogad nebija iespējams. Tā kā Eiropas Arheoloģijas dienu norises laiks ir, tuvojoties vasaras saulgriežiem un Latvijā arī Līgo vakaram un Jāņu dienai, šogad sniedzam nelielu ieskatu par to saistībā ar arheoloģiskajiem pieminekļiem un Latvijas arheologiem.
Par Jāņu svinēšanu Latvijā senākās rakstītās liecības atrodamas Tallinas mācītāja Baltazara Rusova 1584. gadā izdotajā hronikā, kurā viņš rakstīja –
“pie jāņugunīm pa visu lielo zemi ar lielu prieku danco, dzied un lēkā”,
tomēr, iespējams, šī tradīcija bijusi senāka, lai gan arheoloģiskajos izrakumos liecības par tām līdz šim nav atklātas.
Jāņugunis parasti dedzināja augstākos kalnos pēc saulrieta, lai, liesmām apspīdot plašu apkārtni, būtu auglīgāki lauki, tiktu atvairīts ļaunums un slimības. Daudzviet Latvijā tieši pilskalni ir apkārtnes augstākās vietas, tādēļ daudzos no tiem tradicionāli ir svinēti Jāņi. Pēc neatkarīgās Latvijas Republikas nodibināšanas izveidotā Pieminekļu valde Jāņu svinēšanai kultūras pieminekļos izdeva īpašas atļaujas ar nosacījumiem, kas jāievēro arheoloģiskajā piemineklī, lai pasākums varētu notikt. Par atļaujas saņemšanu bija jāmaksā valsts nodeva. Tā Raunas lauksaimnieku biedrība 1935. gadā lūdza izsniegt atļauju Līgo vakara rīkošanai Raunas pilskalnā (Raunas viduslaiku pils teritorijā), par to samaksājot nodevu 5,- lati. Atļauja tika izsniegta pēc saskaņojuma saņemšanas no Raunas pagasta valdes ar nosacījumiem nerakt, neko bez īpašas saskaņošanas nebūvēt, nebojāt mūrus, atbildēt par to, lai teritorija būtu uzturēta kārtībā. Atļaujas noraksts bija nosūtīts Cēsu apriņķa priekšniekam, lai nosacījumu ievērošana tiktu kontrolēta.
Padomju okupācijas laikā Jāņi nebija oficiāla svētku diena, tomēr gadsimtiem ilgu, tautas apziņā lolotu un iesakņojušos tradīciju izskaust neizdevās. Līgo vakarā tika aizdegtas jāņugunis, pīti vainagi, ar meijām un jāņuzālēm rotātas svinību vietas un Latviju pāršalca līgo dziesmas. Šo īpašo tradīciju neaizmirsa arī Latvijas arheologi, starp kuriem vienmēr ir bijuši gan romantiķi, labi tradīciju un tautasdziesmu zinātāji un dziedātāji.
Īpašo noskaņu radīja arheoloģiskās senvietas, kur norisinājās izrakumi, piešķirot svētkiem senatnes teiksmām apvītu noskaņu.
Ekspedīcijas, kuru laikā iekrita arī 23. un 24. jūnijs, bija īpašas gan arheologiem, gan viņu viesiem un apkārtnes iedzīvotājiem, ar kuriem parasti bija ciešs kontakts un draudzība. Kopā aizdegta jāņuguns, izdziedātas dziesmas un sagaidīts saullēkts pie Daugavas, Gaujas vai citviet Latvijā daudziem ir neizdzēšamas atmiņas.
20. gadsimta 60. gados notika plašas arheoloģiskās ekspedīcijas, lai veiktu izrakumus plānotās Pļaviņu HES ūdenskrātuves zonā. Tika pētīts Oliņkalns, Sēlpils, Mūkukalns un citi arheoloģiskie pieminekļi Daugavas krastos, kas daļēji vai pilnībā iekļāvās ūdenskrātuves teritorijā. Zinātnei tas bija nozīmīgs ieguvums, arheoloģijas speciālistiem Latvijā – sava veida izaicinājums, lai neilgā laikā iegūtu pēc iespējas pilnīgāku zinātnisko informāciju. Ekspedīcijas katru gadu ilga vairākus mēnešus, to laikā tika sagatavota jauna arheologu paaudze.
Daudzi arheologi, kādreizējā Arheoloģijas pulciņa dalībnieki, viņu draugi un paziņas atceras Līgo vakaru un Jāņus Daugavas krastā pie Aizkraukles pilskalna 20. gadsimta 70. gados, kas šeit notika arheoloģiskie izrakumi Vladislava Urtāna (1921–1989) vadībā. Latvijas Arheologu biedrība, atzīmējot Urtāna 100. dzimšanas gadu, par 2021. gada arheoloģisko pieminekli ir izraudzījusies Aizkraukles pilskalnu un senpilsētu.
Neaizmirstamus Līgo vakarus un Jāņus svinēja Āraišos un Turaidā, vietās, kur arheoloģiskos izrakumus vadīja Jānis Apals (1930–2011) un Jānis Graudonis (1913–2005). Viņu mūža ieguldījums ir abās nosauktajās Vidzemes gleznainākajās vietās, kas joprojām ir neatkārtojama liecība par viņu paveikto.
Pateicamies par atsaucību un atsūtītajiem fotomateriāliem Turaidas muzejrezervātam, Zigrīdai Apalai, Silvijai Tilko, Ritvaram Ritumam, Alisei Gunnarsonei.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.
