Par apkaimju biedrību iespējām un resursiem, attīstot kultūras dzīvi Rīgā, un vasaras iecerēm stāsta biedrības "Ascendum" valdes priekšsēdētāja Antonija Skopa un Čiekurkalna attīstības biedrības vadītāja un Rīgas Apkaimju alianses valdes locekle Sandra Feldmane.
Zigfrīds Muktupāvels: Antonija, kāda šobrīd ir jūsu sajūta, "Ascendum" biedrība ir jau ļoti stabila, un visas pozīcijas ir skaidras, un darbības mērķi, viss īstenojas un viss notiek?
Antonija Skopa: Darbības mērķi noteikti ir skaidri, stabilitāte un NVO laikam nav tādas savienojamas lietas, vienlaikus būt nevalstiskajā sektorā un justies stabili, tā tas pagaidām Latvijā nestrādā. Bet mums ir skaidrs, ko mēs darām un kāpēc. Viens no tiem galvenajiem uzdevumiem ir iedvesmot cilvēkus būt līdzdalīgiem savas dzīves veidošanā, tostarp arī sabiedriskās. To mēs mēģinām darīt ar dažādiem paņēmieniem, gan racionālākiem, gan emocionālākiem.
Vai izdodas?
Antonija Skopa: Es domāju, ka izdodas. Protams, ir ļoti grūti tā novērtēt īsā laika termiņā, bet, ja paskatās, kādi mēs bijām, piemēram, pirms pieciem gadiem, tad liekas, ka ir kaut kāds progress. Un es domāju, ja mēs paskatāmies uz to, cik Rīgā ir kļuvušas aktīvas un spēcīgas apkaimju biedrības, tas jau arī liecina par kaut kādu kopējo sabiedrības noskaņu un izpratni par to, ka mēs kaut ko varam izdarīt paši un, apvienojot spēkus, panākt kaut kādas izmaiņas, nevis tikai sūdzēties par to, ka kaut kas nenotiek, kā mums gribētos.
Vai jūs neesat caur gadiem pamanījuši, ka tas ir lielā mērā paaudžu jautājums? Ka jauni cilvēki, kā jūs, esat aktīvi, brīvi un radoši.
Antonija Skopa: Es nezinu, vai tas ir paaudžu jautājums, tas varētu droši vien būt saistīts ar kaut kādām kopējām rūpēm, kas cilvēkiem ir, un, ja tev ir daudz bērnu, darbs, kas varbūt ne pārāk patīk, [..] tad var, protams, neatlikt laika darīt lietas, kas, šķiet, ka būtu jēdzīgas. Bet tas nav saistīts tik daudz ar paaudzi kā ar citiem apstākļiem.
Sestdien notika ieklausīšanās foruma otrā daļa, kā jums gāja?
Antonija Skopa: Ļoti jauki gāja. Apkaimju biedrības ir šī foruma tādi labuma guvēji, tad drīzāk tas ir jautājums Sandrai, kā viņai šķiet, kā tas forums izskatījās.
Bet sanāca visi no visām apkaimēm?
Antonija Skopa: Mēs aicinājām no visām apkaimēm, sanāca no tām apkaimēm, kas bija ieinteresētas un gatavas izbrīvēt laiku, bet šajā forumā pulcējās gan apkaimju biedrības, gan kultūras satura veidotāji, jo mūsu mērķis vai misija, projekti, ir satīklot cilvēkus un NVO no dažādām nozarēm, lai varētu kopā radīt spēcīgākas lietas un varbūt labāk arī aizsniegt to galamērķi, proti, iesaistīt cilvēkus un radīt pasākumus kopā ar viņiem un viņiem, nevis izdomāt kaut ko pašiem savā galvā un brīnīties, kāpēc neviens neko negrib un nenāk.
Sandra, pirmkārt, apsveicu jūs ar iegūto naudas balvu, jūs par savām idejām esat apbalvoti. Kā jūs raksturotu šo sadarbību, vai ikdienā pietrūkst šādu forumu, lai savestu kopā cilvēkus?
Sandra Feldmane: Jā, Čiekurkalna attīstības biedrība tieši tāpēc arī piedalījās šajā forumā, jo mēs esam tie, kuri pazīstam apkaimi, mēs zinām aptuveni, ko mēs gribētu, bet mēs neesam kultūras profesionāļi. Tikt klāt kultūras profesionāļiem tomēr ir vieglāk, ja ir kāds starpnieks, un šajā gadījumā "Ascendum" rīkoja divu nedēļu laikā otro forumu, kurā mums bija iespēja satikt kultūras pārstāvjus, runāt, stāstīt par savām apkaimēm, par mūsu sapņiem. Viņi no savas puses varēja pastāstīt, kā tad mūsdienās top šī laikmetīgā māksla, laikmetīgie projekti un ka tas iet roku rokā ar vietējo kopienu un apkaimi. Tas virziens vēl ir ļoti, ļoti plašs, un mēs ļoti labprāt tajā ejam.
Kas ir tās idejas, kas tika godinātas un atzītas?
Sandra Feldmane: Ja runājam par balvu, ko saņēmām, bija radusies tāda ideja akcentēt Čiekurkalna vēsturi caur vēsturisko koka apbūvi, pirmās Latvijas laika, kad Čiekurkalnā dzīvoja patiešām daudz patriotu, pilsoniski aktīvu cilvēku. Padomju Savienības laikā šī pārnese pārtrūka, jo Čiekurkalnam, kā jau daudzām vietām, bija smagi un drūmi laiki. Tagad, pēdējos astoņus gadus, kopš mēs, iedzīvotāji, esam nodibinājuši biedrību, esam pamanījuši, ka šajos vēsturiskajos koka namos pilsoniskais aktīvisms atgriežas. Ideja ir izstrādāt laikmetīgu mākslas darbu, tā ideja ir diezgan konkrēta, bet šobrīd ir jāatrod kultūras profesionāļu komanda, kas varētu palīdzēt to izdarīt.
Jums ir arī tālejoši sapņi, kāds Čiekurkalns varētu būt nākotnē?
Sandra Feldmane: Čiekurkalns šobrīd saturiski, no cilvēku viedokļu puses, no kaimiņu būšanas puses ir jau ļoti labs. Mēs vēlētos sakārtot infrastruktūras jautājumus, bet tur bez pašvaldības neiztiksim, tur darbs turpinās. Bet nākotnē, mēs uzskatām, ka Čiekurkalna lielākā vērtība ir kaimiņu būšana, un mums ir šīs vietas, kur ar kaimiņiem varam tikties, mēs paši organizējam pasākumus, un, manuprāt, tas ir svarīgi, ka apkaimē cilvēki ne tikai atgriežas no darba, pārlaiž nakti un atkal skrien prom, bet ir kaut kādas norises, tajā skaitā kultūras pasākumi, kuros kaimiņam satikt kaimiņu.
Vai ir kaut kādi Rīgas vājie posmi vai stiprie? Kuras ir tās apkaimes, kuras būtu uzteicamas, kuras skubināmas?
Sandra Feldmane: Te atkal jāsaka, ka tajās apkaimēs, kur ir šī iedzīvotāju kustība tāda spēcīga, tur paši iedzīvotāji ļoti daudz ir darījuši un panākuši arī dialogā ar pašvaldību, bet ir pietiekoši daudz arī tādu apkaimju (kopā Rīgā ir 58 apkaimes), kurās šīs pārstāvniecības nav, un tur tā situācija ir vājāka. Bet, ja salīdzinām, piemēram, pirms astoņiem gadiem, kad Rīgā šīs apkaimju biedrības sāka augt kā sēnes, tad šobrīd situācija ir labāka. Es vārdos nesaukšu, jo zinu, cik lielu sirdi iegulda šie cilvēki, kas dara, un es nelabprāt teiktu, ka kāda apkaime ir degradētāka par citu. Manuprāt, viss ir mūsu pašu rokās un pāris gadu laikā tas var mainīties ļoti strauji.
Te vairākas reizes izskan piesaukums, ka gribam piesaistīt profesionāļus, aicināt talkā. Antonij, kāda ir tā praktiskā sadarbība?
Antonija Skopa: [..]. Lai radītu jēgpilnus laikmetīgās mākslas produktus, kas paredz šo kopienu iesaisti vai iedzīvotāju iesaisti ar nolūku radīt kopienas, nav iespējams kādam atnākt ar savu ideju un pateikt – šito taisām. Tas ir jautājums par to, kā mēs vispār varam saprasties, vai mums ir kopīgi mērķi, ko mēs varam kopā radīt, un tas, protams, sākas ar ieklausīšanos un savu potenciālo partneru izzināšanu. Tas attiecas gan uz iedzīvotājiem, ja runājam par mākslas darbiem, kas iesaista kopienas, gan arī uz partneriem, šajā gadījumā kultūras operatorus un Rīgas apkaimju biedrības. Tas, ko mēs cenšamies panākt forumā, ir tas, lai cilvēki drīzāk iepazīstas, saprot, ka viņiem ir kopīgi mērķi, kaut kādas iespējas un vienam otru papildinošas kompetences un resursi. [..]
Šādi forumi tagad norisināsies regulāri?
Antonija Skopa: Mēs sākām šādus forumus organizēt 2021. gadā, tas mums sākās ar vairāk diskusijām. Pagājušajā gadā savukārt mums jau bija tiešām uz tīklošanos orientēts. Tagad sākam just, ka tur tie mazie auglīši nāk, un tas varbūt nav tik ļoti kvantitatīvi pamanāms, bet tā kvalitāte, šķiet, ir jēgpilna.
Kas ir tās lietas, runājot konkrēti par Čiekurkalnu, kas ir īstenotas? Piemēram, tās pastkastītes, katram ir pastkastīte.
Sandra Feldmane: Tas ir mūsu pats jaunākais veikums. Gada sākumā mūs uzrunāja mūzikas un mākslas festivāla "Bildes" vadītāja Tija Auziņa. Viņa bija nolūkojusi Čiekurkalnu, sekojusi līdzi un redzējusi, ka tur ir ļoti aktīvi, darbīgi cilvēki [..]. Tija atnāca un teica, ka ļoti gribētu uztaisīt Čiekurkalnā "Mazās Bildes". Tas izpaužas tā, ka, no vienas puses, iedzīvotāji, uzņēmēji tiks aicināti sakārtot savas pastkastītes, no otras puses, 8. jūnijā notiks "Mazo Bilžu" koncerts. Tas nekad nav darīts, bet esam vairākas reizes pārliecinājušies, ka čiekurkalniešus var iesaistīt un, kā saka Tija – "galvenais ar cilvēkiem ir runāt".
Sadarbība ar Rīgas varenajiem kungiem, vai tā ir tagad atmaigusi?
Sandra Feldmane: Jā, sajūta ir, ka ir jauni laiki. Mēs biedrību dibinājām pirms astoņiem gadiem, tad pēdējos trīs gadus ir daudz, daudz kvalitatīvāka gan tā komunikācija, gan arī pasākumi. Uzslavējami ir šie "Rīgas prieka un drosmes vasaras" pasākumi, kas katru gadu notiek dažādās apkaimēs. Viss nav tikai Rīgas centrā, kā bija kādreiz, tāpēc ir arī vieglāk cilvēkus iesaistīt, un viņi grib iesaistīties, jo saprot, ka arī viņus redz. Protams, mēs turpinām strādāt.
Zinu, ka, piemēram, Hospitāļu ielas svētkos notiek dažādi koncerti un jāslēdz ir arī satiksme. Jūs palīdzat arī viens otram, viena apkaime otrai ar kaut kādu pieredzi?
Sandra Feldmane: Ja runājam par Hospitāļu ielas apkaimes svētkiem, tie notiek jau 10 gadus, viņiem pieredze ir lieliska. Tas, ko palīdzam mēs, Čiekurkalnā ir bijuši pāris gadi, kad viņi saka, ka mēs zinām, ka jums ir karogu virtenes, aizdodiet. Mēs vienmēr aizdodam. [..]
Antonija, redzat, sabiedrība kļūst arvien atvērtāka, ir kaut kad redzams arī kāds finišs šai idejai?
Antonija Skopa: Rīga jau nekad nebūs gatava, līdzīgi arī ar cilvēku iesaisti sabiedriskos procesos, vienmēr var darīt kaut ko vēl labāk. Ja domāju par to, kas man tāds atskaites punkts, kad liekas, ka manam darbam ir rezultāts, tad tas būtu brīdis, kad katram cilvēkam nebūtu jautājuma, kāpēc ir vajadzīga laikmetīgā māksla, jo būtu skaidrs, ka tā ir viens no brīnišķīgākajiem instrumentiem, lai panāktu kopības un piederības sajūtu, cilvēku iesaisti un līdzdalību.
