Anete Ušča: Tu esi mākslas kuratore, šobrīd arī pētniece, redzēju, ka esi arī antropoloģiju mācījusies un vadījusi raidījumu "Mākslas vingrošana" Latvijas Radio 3, šogad esi arī Purvīša balvas ekspertu grupas vadītāja un "Mākslas biroja" līdzvadītāja. Varbūt ir kādi uzsvari, ko pati vēlies uzlikt, ar ko šobrīd visvairāk identificējies?
Līna Birzaka-Priekule: Purvīša balvas ekspertu komisijas vadīšanu esmu nodevusi savas kolēģes rokās. To es darīju četrus gadus, tas posms ir pagājis jau šobrīd manā dzīvē. Ja man vajadzētu sevi identificēt, tad pirmkārt, jau noteikti varētu teikt, ka es tiešām esmu kuratore, tas ir tas, kas mani aizrauj ļoti, ļoti, ko esmu daudz studējusi un daudzus gadus arī darījusi, proti, izstāžu veidošana dažādās mākslas telpās, kā pamatdarbs tas ir Nacionālais mākslas muzejs. Bet, protams, ka kultūra tās visplašākajās izpausmēs un kultūras ienešana pilsētvidē arī ir tie virzieni, kas mani ļoti interesē un kas, manuprāt, mums ir ārkārtīgi nepieciešams šeit, mūsu kultūras vidē.
Anete Ušča: Kā tu definē, kā ir veidojies tavs kultūras skatījums un izpratne par to, kas ir kultūra, kā līdz savai iesaistei tajā visā esi nonākusi?
Līna Birzaka-Priekule: Varbūt garlaicīgi, bet domāju, ka tā ir vide, kurā esmu augusi vislielākajā mērā, jo arī mana ģimene ir vienmēr bijusi iesaistīta un ieinteresēta kultūras procesos. Sākot ar omīti, kura nemitīgi, kamēr vien varēja, gāja uz teātri, viņa bija pilnīgi fanātiska teātra skatītāja, ņēma arī mani līdzi. Beidzot ar to, ka mamma ilgu laiku strādāja galerijā un ir mākslas zinātniece un vēsturniece. Līdz ar to, tā mana izsekojamība kultūras interesei ir diezgan loģiska. Bērnībā augu vidē, kur visi lasīja grāmatas un runāja par tām, tā bija norma. Savu bērnību nemaz nevarēju iedomāties bez lasīšanas. Īpaši daudz es nesocializējos, bet to laiku pavadīju citās pasaulēs ar grāmatām. Tad vidusskolā pavisam loģiski – aizgāju padziļināti studēt literatūru, tad, nevarot vēl izlemt, ka māksla būs tā mana joma un kaut kādā mērā pretojoties tai mammas līnijai, pateicu, ka studēšu valodu. Un studēju Kultūras akadēmijā itāļu valodu. Pēc tam kaut kādā pilnīgi loģiskā ceļā nonācu Mākslas akadēmijā, pastudēju arī Itālijā un tagad jau esmu doktorantūras studiju procesā. Vide, es domāju, ļoti veido cilvēku.
Anete Ušča: Kas ir tavs doktorantūras pētījuma fokuss?
Līna Birzaka-Priekule: Pētu tādu diezgan nepētītu tendenci Latvijas laikmetīgajā mākslā, proti, mākslas spēju būt aktīvai, pārmainīt sabiedrību. Pētu sociālpolitisko kritiku mākslā un kā tā izpaužas tieši mūsu reģionā. Iespējams, bieži vien valda uzskats, ka Latvijas māksla grimst tādās poētiski estētiskās līnijās un tendencēs, bet arī
mums ir diezgan daudz sociālpolitiski kritiskas mākslas, tas, ka tā izpaužas citādāk, tas ir fakts, bet tas mums neļauj apgalvot, ka mums šādas mākslas nav.
Liāna Žilde: Tu pārstāvi biedrību "Mākslas birojs", kuri ir kļuvuši par Rīgas vasaras programmas kuratoriem šogad, pagājušogad jūs vadījāt programmu Nordeķu parkā. Varbūt vari pastāstīt, kas ir "Mākslas birojs", ko jūs ikdienā darāt, kādi jums ir mērķi kā organizācijai?
Līna Birzaka-Priekule: Jā, to es jums labprāt pastāstīšu, mēs neesam tā sevi reklamējuši vēl nekad radio viļņos (smejas). "Mākslas birojs" ir kā mūsu pandēmijas bērniņš. Pandēmijā, kā jau visi, dzīvojot neziņā, reizēm bezdarbībā un reizēm pārliekā aktivitātē un nespējot sabalansēt tās lietas, mēs arī staigājot kādā no pastaigu takām (kas arī bija kļuvis par tādu, man liekas, katra latvieša galveno hobiju) kopā ar kolēģiem, dramaturgu Evartu Melnalksni un mūziķi, mūzikas kuratoru Kristianu Priekuli, izdomājām, ka mūsu visu spēki ir jāapvieno. Sākumā bija doma tāda, ka varbūt būs vieglāk iesniegt kādus projektus vai funkcionēt kā apvienībai, bet šobrīd tas ir jau izvērties tā, ka esam sapratuši, ka apvienojot šīs trīs kultūras nozares, kas ir mūzika, teātris un vizuālā māksla, var panākt ļoti labu rezultātu. Mūsu tālejošie mērķi ir arī kļūt par tādu starpnozaru kuratoru aizstāvniecības biedrību, varbūt ne gluži aizstāvniecības, bet popularizēt, ko nozīmē kurators, ne tikai vizuālā mākslā, bet arī teātrī, dramaturģijā, kaut kā attīstīt šo līniju.
Anete Ušča: Runājot Rīgas svētku kontekstā, vai pagājušā gadā tas bija jūsu pirmais lielais projekts, ko kopā realizējāt Nordeķu parkā?
Līna Birzaka-Priekule: Jā. Bet jāsaka, ka katram ir apmēram desmit gadu pieredze tajās jomās, ko mēs pārstāvam, līdz ar to esam veidojuši mazāka un lielāka mēra kultūras norises, bet Nordeķu parks mums kā apvienībai bija pirmais projekts. Protams, ka no šī procesa mēs ārkārtīgi daudz guvām un mācījāmies, ļoti daudz ko secinājām arī pēc tam. Domāju, ka mums visiem Nordeķu parka projekts bija tas brīdis, kad sapratām, cik lielā mērā vispār kultūra un māksla var iet pie cilvēkiem un sadarboties. Tik daudz labu atsauksmju un priecīgu seju, neviltotu prieku mēs nebijām neviens redzējuši šo desmit gadu laikā. Tā ir nepastarpināta komunikācija ar cilvēkiem klātesot un organizējot šos pasākumus publiskā vidē.
Anete Ušča: Varbūt tiem, kas nezina par Nordeķu vasaras prieka programmu pagājušajā vasarā Rīgas svētku programmā, pastāsti nedaudz par Rīgas svētku konceptu un kā jūs tajā visā piedalījāties.
Līna Birzaka-Priekule: Tātad, jau pagājušovasar, pateicoties Renātei Lagzdiņai, kura bija "Rīgas drosmes un prieka vasaras" kuratore, kultūra Rīgā, pilsētvidē izpletās visā plašumā. Proti, tas formāts paredz, ka pirmkārt, notiek tā decentralizācija – mums nav viens galvenais pasākums vasarā vienā konkrētā centrālā Rīgas vietā, bet dažādās apkaimēs, tātad kultūra iet pie cilvēkiem. Otrkārt, kas mainās, ir tas, ka ir liels uzsvars uz laikmetīgām kultūras formām visdažādākajās kultūras nozarēs. Treškārt, protams, tā ir arī jaunrade, dažādas programmas jaunas, gan koncertprogrammas, gan teātra izrādes utt. Un, ceturtkārt, domāju, arī ārkārtīgi būtiski, tas ir milzīgs atbalsts māksliniekiem, nevalstiskajām organizācijām. Tas ļauj aptvert plašāku kultūrā iesaistīto cilvēku loku. Un ja mēs runājam par Nordeķiem, tad Nordeķu programma bija viena no iepirkuma programmām, kuras izsludināja Rīgas dome, mēs izlēmām tajā pieteikties. Viens no mūsu biedriem, Evarts Melnalksnis, ir dzimis, audzis Iļģuciemā, līdz ar to cilvēks, kurš ļoti labi pazīst šo apkaimi, zina tās īpatnības, kultūrvēsturi, var daudz labāk strādāt ar šo apkaimi. Un beigu galā mēs nonācām pie tā sava kultūras piedāvājuma, tās bija četras nedēļas nogales, kurās mēs koncentrējām diezgan daudz dažādus mākslas pasākumus.
Jāsaka, mums sākotnēji bija šaubas vai mēs sasniegsim auditoriju.
Jo viens ir izdomāt, ka tu gribi kaut ko rīkot, bet kā panākt to, lai cilvēks uz turieni atnāk un lai cilvēkiem tas arī patīk, lai viņi vēlas tajā piedalīties, lai tas viņiem ir svarīgi. Tas bija izaicinājums! Domāju, ka arī šovasar Nordeķu parks ir viens no parkiem, kur atkārtosies šī programma, tas jau būs iegājies. Protams, ir arī jāpaiet laikam, kamēr vispār cilvēki pierod pie jauna formāta un izmaiņām.
Liāna Žilde: Varbūt vari iezīmēt, kādas bija galvenās aktivitātes Nordeķu parkā pagājušajā gadā un kas tev pašai palicis prātā? Kas bija īpaši veiksmīgi vai pārsteidzoši, vai labi sanāca iesaistīt vietējos iedzīvotājus?
Līna Birzaka-Priekule: Tas ko mēs darījām un uz ko likām uzsvaru arī šovasar, izstrādājot vadlīnijas, ir tas, ka mēs nevaram runāt par Rīgu kā tādu homogēnu lielumu. Rīga ir ārkārtīgi dažāda, un katra apkaime ir ārkārtīgi dažāda. Piemēram, mums ir Ziepniekkalns, kurš ir celts uz kāpas, mums ir Vecāķi, kas ir kā kūrorts principā – jūra, zvejniecība, pilnīgi kā divas dažādas pasaules. Arī šajās apkaimēs dzīvojošie nav homogēna kopiena, katrā apkaimē ir ārkārtīgi daudz dažādas kopienas. Līdz ar to mēs izvēlējamies šīs četras nedēļas nogales koncentrēt ap četriem kultūrvēstures vai vēstures aspektiem. Tie bija, piemēram, paša Nordeķu parka vēsture, tad mums bija strādniecības rajona vēsture – Iļģuciema stikls un fabriku rajons, arī politiskā nedēļas nogale, kur izcēlām iedzīvotāju līdzdalību, sociālpolitisko aktivitāti. Vēl bija ielu kultūra, vairāk koncentrējoties uz jauniešiem, aktivizējot vietējo skeitbordistu kopienas. Arī pietiekami dažādām gaumēm.
Tas, ko vēl darījām, mēs sadarbojāmies ar vietējām kultūras iestādēm, jo ir ārkārtīgi būtiski, lai nav tas kolonizējošais aspekts, ka mēs tur aizbraucam un tagad vedīsim "lielo" kultūru, kura visiem baigi interesēs.
Tas ir utopiski un nevajadzīgi. Tas ir tāds sadarbības modelis. Jāsaka Iļģuciemam un Dzirciemam ir ārkārtīgi burvīga, brīnišķīga apkaimes iedzīvotāju biedrība, kura ļoti spēcīgi darbojās un viņi paši arī beigās secināja un atzina, ka tas, viņuprāt, ir labākais modelis.
Anete Ušča: Tu jau arī tagad nedaudz pieskāries tādai analīzei. Tāpēc gribēju jautāt, kā šādas iniciatīvas, kas nāk "no augšas", no pilsētas, cik veiksmīgi viņas iedarbojas tajās kopienās? Lai gan jūs sadarbojaties ar kopienu organizācijām, vai tev radās sajūta, ka tas ir tāds veiksmīgs formāts vai kaut kas tāds, pie kā varētu piestrādāt?
Līna Birzaka-Priekule: Man liekas, ka kopumā tas ir virziens, kurā pavisam noteikti jāiet. Jau minēju par visu to atbalstu kultūras sfērai, no otras puses, mūsu gadījumā, sadarbība ar Apkaimju iedzīvotāju centru, vietējām biedrībām, notika arī pašiniciatīvas vārdā, bet šovasar tas secinājums, ko izdarījām, ka tas sadarbības modelis ir jāiestrādā jau vadlīnijās. Tas ir pilnīgi loģiski, ka pie šādiem secinājumiem var nonākt tikai to pamēģinot, izdarot, sanākot kopā un pēc tam secinot, kas tad bija labāk un kas sliktāk. Bet kopuma, es teiktu, no dažādiem aspektiem, šis ir virziens, kurā Rīgai ir jāiet.
Liāna Žilde: "Mākslas birojs" no vienas, lokālas vietas pasākumu organizēšanas, šogad kļuvis par kuratoru visai Rīgas svētku programmai. Varbūt vari pastāstīt, kā tas notika, kādas ir jūsu galvenās ieceres un kādas atšķirības ir plānotas, salīdzinot ar pagājušā gada svētkiem?
Līna Birzaka-Priekule: Pirmkārt, notika Nordeķi, mēs viņus, acīmredzot, noorganizējām tā, ka viss beidzās uz ļoti pozitīvas nots. Pretendentiem bija jāsniedz savi piedāvājumi, un mūs izvēlējās kā šī gada kuratorus. Mēs sākām strādāt pie jaunā uzstādījuma, jaunās "Rīgas drosmes un prieka vasaras". Kad Renāte radīja šo "Rīgas drosmes un prieka vasaras" koncepciju kopā ar saviem kolēģiem, Krievijas brutālais iebrukums Ukrainas teritorijā bija ļoti, ļoti nesens un tādēļ arī principā tika radīta šī "drosmes un prieka vasara". No vienas puses, lai aktivizētu pilsonisko līdzdalību, aktivitāti, politisko aspektu, caur kultūru, no otras puses, lai radītu mums prieku. Tādējādi, zinot, ka šis brutālais karš joprojām turpinās, paturēt šo "Rīgas drosmes un prieka vasaras" koncepciju šovasar ar citu nedaudz uzstādījumu, arī vizuālajā identitātē, pie kuras mēs strādājam, kas ir ļoti būtiska, mēs akcentēsim katras apkaimes īpašo. Es nestāstīšu pārāk daudz, lai saglabātu pārsteigumu. Arī šovasar mēs mēģināsim apkaimes vēl vairāk novietot uz tāda horizonta, pasakot, ka īstenībā centrs ir tas pats kas Iļģuciems un tas pats, kas Ķengarags. Tās visas ir apkaimes un tās visas ir jāsvin vienlīdz drosmīgi un priecīgi. Pirmkārt, mēs turpinām šo decentralizēto principu, otrkārt, tā ir laikmetīgā kultūra, treškārt, tā iezīme, kas ir šogad, ir princips no lokālā uz globālo, proti, mēs gribam uzsvērt tieši katras apkaimes kultūrvēsturisko ar programmām, tas ir ierakstīts arī konkursu vadlīnijās. Ceturtkārt, tas īpašais ir arī jaunrade, kuru mēs gribam veicināt un, protams, arī nevalstisko organizāciju atbalsts.
Liāna Žilde: Jau minēji, šogad jau plānos iekļaut sadarbību ar apkaimju organizācijām, vietējiem aktīvistiem, varbūt vari pastāstīt, kā tas tiks nodrošināts, kā jūs jau esat uzsākuši to sadarbību?
Līna Birzaka-Priekule: Pirmkārt, vietu izvēle ir veikta ciešā sadarbībā ar Apkaimju iedzīvotāju centru. Pagājušogad mēs redzējām citās apkaimēs svētkus, šogad citās un Apkaimju iedzīvotāju centrs ne tikai norādīja šīs apkaimes, kurās tos rīkot, bet arī konkrētas vietas. Varbūt tās nebūs tās viszaļākās, mūsu izpratnē, skaistākās, bet mēs iesim vairāk pie cilvēkiem. Notiks pasākumi arī starp mājam, pie skolām. Līdz ar to tās ir tās vietas, kur tiešām cilvēki pulcējas, kuras viņi savā apkaimē iemīļojuši kā vietas, kur doties. Tālāk jau šobrīd mums iet spraigas un ļoti produktīvas diskusijas ar Apkaimju iedzīvotāju centru tieši par komunikāciju, kā vislabāk, vistiešāk sasniegt cilvēkus katrā apkaimē. Mēs konsultējamies ar viņiem par katras apkaimes īpašo kultūrvēsturisko situāciju un pēc tam, kad būs konkrēti pretendenti zināmi, viņiem ir paredzēts nolikumā, ka viņiem ir jāsadarbojas ar Apkaimju iedzīvotāju centru, kurš tad tālāk var aizvest pie apkaimju biedrībām, gan arī apkaimju kultūras institūcijām, uzņēmējiem utt. Rīgas ieviestais Apkaimju iedzīvotāju centrs ir, manuprāt, lielisks modelis, kā var tālāk tikt katrā apkaimē pie iedzīvotājiem, tas ir tiešais kanāls, jo šie cilvēki ikdienā komunicē un saskaras gan ar problēmām, gan labām atsauksmēm, sazobē ar iedzīvotajiem.
Liāna Žilde: Droši vien, ka daudz kas vēl ir plānošanas procesā un arī negribas atklāt to pilno notikumu spektru, kas varētu būt, bet varbūt ir kaut kas ko vari iedot kā tādu tīzeri cilvēkiem, kas varētu notikt šogad Rīgas vasaras programmā, notikumi, plāni?
Līna Birzaka-Priekule: Tīzeris – par Rīgas dzimšanas dienu. Šovasar gala koncerts ir paredzēts iepirkumā, liels noslēgums, muzikālā kulminācija. Būs arī starptautiski viesi, tas arī ir paredzēts iepirkuma nolikumā. Rīga grib savu kultūru piedāvāt starptautiskā līmenī un uzlikt sevi uz kartes. Bet apkaimēs, katrā konkrētā to mēs redzēsim tad, kad būs beidzies konkurss.
Anete Ušča: Vēl tāds nedaudz praktisks jautājums, nedaudz palecot atpakaļ. Rīgā ir piecdesmit astoņas apkaimes, protams, ka tie, kuriem notiek svētki, ir diezgan apmierināti un priecīgi, lielākajā daļā gadījumu. Kā jūs tiekat galā ar šo apkaimju savstarpējo konkurencei, lai neviens nepaliek abižots?
Līna Birzaka-Priekule: Protams, katrā konkrēta gadā mēs nevaram aptvert visas šīs apkaimes, tādēļ mēs mainām. Pagājušovasar bija citas, šogad citas apkaimes, nākamvasar, droši vien, atkal citas. Bet svarīgi arī, piemēram, tādā Nordeķu parkā saglabāt to pārmantojamību, respektīvi, ka šī kultūras programma tur turpinās šos divus mēnešus. Patiesībā tur ir ārkārtīgi daudz labu rezultātu, kurus mēs redzam. Piemēram, pagājušogad, mēs ar "Mākslas biroju" sarīkojām Nordeķu kongresu, kurā tika spriests un domāts par dažādām apkaimes problēmām, tas, protams, notika arī ciešā sazobē ar apkaimes biedrību.
Pēc šī kongresa tapa arī Nordeķu memorands, kurš tika aizsūtīts Rīgas domei, domes priekšsēdētājam un bija ārkārtīgi patīkami redzēt, ka tikko, pagājušonedēļ notika arī Dzirciema un Iļģuciema kongress, kurā šis memorands, secinājumi tika izmantoti.
Mēs redzam, ka tā ir tā pēctecība un ilgstamība, kultūras radītais nospiedums, pēda, kas, manuprāt, ir labākais iespējamais gala rezultāts.
Anete Ušča: Ņemot vēra, ka tu nāc no šīs laikmetīgās kultūras perspektīvas, kā tu redzi, kā mainās tevis pašas izpratne par to, kas ir laikmetīga kultūra tajā brīdī, kad tā nonāk pie cilvēkiem kopienās un apkaimēs, vai tas ietekmē arī tavu izpratni par to, kas ir laikmetīga kultūra?
Līna Birzaka-Priekule: Tas ir konceptuāls jautājums, par ko mēs varētu runāt šausmīgi gari un ilgi, ko es daru savā doktora darbā. Ja es runāju par laikmetīgo mākslu, ir jāmēģina definēt, ko tad mēs vispār saprotam ar laikmetīgo, arī laikmetīgs šeit, piemēram, Latvijā, mūsu reģionā, izpaužas un ir citādāks, nekā ja mēs runājam par citām valstīm. Patiesībā pirms mēs organizējām Nordeķu parka programmu, bijām nobijušies, ka tur nesapratīs, performances nesapratīs, to nesapratīs, bet tik un tā drosmīgi likām tās programmā un sapratām, ka tie īstenībā ir mūsu pašu stereotipi, ka no tā nav jābaidās, cilvēki ļoti labi uz to reaģē. Piemēram, mums bija Darjas Kalašņikovas performance "Cik ilgi tas var turpināties?", kurā māksliniece skaita dienas kopš kara sākuma caur performatīvu kustību, bija ārkārtīgi daudz skatītāju, tas bija arī emocionāli ļoti smags brīdis. Tā ka nevarētu teikt, ka publiskā vide vai parki nav tam piemēroti, gluži pretēji. Bet protams, caur kultūru, ko jau vairākas reizes teicu, ir jāaktualizē apkaimē notiekošais, katras apkaimes īpatnējais raksturs, un to var izdarīt dažādos veidos.
