No 7. līdz 17. septembrim kinoteātros „Splendid Palace”, „Kino Bize” un „K Suns” ar vairāk nekā 120 filmām deviņās programmās norisinās Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF). Par festivāla gaitu un programmā iekļautajām filmām ik dienas ziņo arī Latvijas Kultūras akadēmijas studenti – jaunie filmu kritiķi un kino profesionāļi.
Vērtējums: ❇️ ❇️ ❇️ ❇️ (4/5)
Luka Gvandanjīno atpazīstamību ieguva ar filmu “Es esmu mīlestība” (“I Am Love”), kas pirmizrādi piedzīvoja Berlīnes kinofestivālā 2010. gadā un tika nominēta arī “Zelta globusa” balvai, savukārt 2015. gadā iznāca režisora elegantā drāma “Saules apžilbinātie” (“A Bigger Splash”), kas tika pirmizrādīta Venēcijas filmu festivālā.
Šogad režisors piedāvā filmu pēc Andrē Asimana romāna motīviem. “Sauc mani savā vārdā” vēsta par 1983. gada vasaru Ziemeļitālijā, kur septiņpadsmit gadus vecais Elio, klausoties mūziku un lasot grāmatas, iepazīst amerikāņu profesoru un sava tēva asistentu Oliveru. Lai gan sākotnēji ne Elio, ne Olivers neizrāda īpašu pieķeršanos, abu savstarpējās attiecības kļūst arvien intīmākas, patiesākas un arī sāpīgākas.
Lai gan darbs izsaucis dažādus viedokļus, nevarētu teikt, ka šīs filmas tēma – homoseksuāla mīlestība – mūsdienu kino ir revolucionāra.
Pāgājušā gadā Oskaru ieguva filma “Mēnessgaisma” (“Moonlight”, rež. Barijs Dženkinss), savukārt Abdellatīfa Kešiša filma “Zilā ir vissiltākā krāsa” 2013. saņēma ''Zelta palmas zaru'' Kannu kino festivālā.
Filmas stāsts pārsteidza ar polifoniju un daudzslāņainību.
Varētu teikt, ka filmā ir divi stāsti - filmas iekšējais stāsts, kā arī stāsts par režisoru un skatītāju. Režisors ir būtiski paplašinājis stāsta sniegtās iespējas, runājot gan par attiecībām, gan pieaugšanu, gan paaudžu atšķirībām, par tēva un dēla attiecībām, vienlaikus laužot skatītājā iesēdušos aizspriedumus.
Stāsta izdošanos pastiprina piemērotas un pārdomātas mizanscēnas un iespaidīgas kompozīcijas, taču pavisam mazs kinematogrāfisks pienesums. Lai arī dominējošais ir naratīvs, tomēr darba forma ir viengabalaina un emocionāli intīma.
Režisors nevienā brīdī nestāsta par amorālu tieksmju apmātu pieaugušo un naivu, nenobriedušu bērnu, bet gan par diviem pietiekami pieaugušiem cilvēkiem, kuri jūt un mīl. Iespējams, tas arī šo filmu padara tik īpašu un liek skatītājam empātijā gluži vai sastingt kinoteātra krēslā.
Jāuzteic arī Sufjana Stīvensa filmai rakstītā mūzika, kas iemieso Elio iekšējo trauksmainību, trauslumu, jaunības atturīgumu un spriedzi. Pats režisors kādā intervijā izteicies, ka pasaulē tiek būvētas tik daudzas sienas, tomēr viņš cer, ka šī filma būs tilts, kas savieno krastus.
