Skaties latviešu jauno režisoru filmas katru ceturtdienas vakaru no 31. marta līdz 26. maijam pulksten 22.30 LTV7 un REplay.lv. Savukārt portālā LSM.lv lasi intervijas ar režisoriem.
LTV7 līdz 26. maijam ceturtdienu vakaros pulksten 22.30 rāda Nacionālās filmu skolas jauno režisoru filmas. To vidū ir arī Reiņa Ūbeļa filma "Bezķermenis". Tās darbība norisinās 1919. gadā. Latvijas teritorijā plosās karadarbība, un tās rezultātā krīt neskaitāmi latviešu strēlnieki, to starpā arī Tomass. Strēlnieka nāves stinguma pārņemtajam ķermenim nonākot vientuļa tēlnieka rokās, kurš mirušajiem izlej nāves maskas, Tomass atmostas ar ģipsī ieslēgtu galvu un uzsāk meklēt ceļu laukā no tēlnieka tumšās studijas.
Antra Feldmane: Tu esi ieguvis praktisku kino pieredzi vēl pirms studijām LKA Nacionālajā filmu skolā. Pastāsti vairāk par to, kā veidojās tava interese par kino.
Reinis Ūbelis: Uz LKA nenācu tādēļ, lai saprastu, vai vēlos būt režisors. To, ka vēlos ar to nodarboties, zināju jau no četrpadsmit gadu vecuma. Mana mamma ir sporta speciāliste Bauskā. Man bērnībā bija tāds noteikums – lai ko arī es vēlētos [dzīvē] darīt, man obligāti ir jāsporto. Esmu izmēģinājis dažādus sporta veidus, taču ar laiku sapratu, ka sports nav līdz galam mana lieta. Protams, esmu pateicīgs par to, ka man šādas iespējas bija. Tad es pievienojos [Bauskas novada] Īslīces amatierteātrim. Tas bija veids, kā man izmēģināt ko jaunu.
Padsmitgadīgam puikam Bauskā nav lielu iespēju izpausties mākslā. Teātris man patika, tomēr sapratu, ka tas līdz galam nav gluži man. Filmas mani interesēja vairāk, man pat likās, ka kino ir patiesāks.
Vēlāk pārcēlos uz Rīgu. Apmeklēju Ditas Rietumas, Dāvja Sīmaņa un vēl citu kino cilvēku vadīto kino skolu. Pāris gadus padzīvoju Londonā, kur biju plānojis studēt literatūru, taču sapratu, ka mana angļu valoda nav pietiekami labā līmenī. Atgriežoties Latvijā, strādāju dokumentālajā kino, veidoju reklāmas.
Tev ir pieredze operatora darbā, esi apguvis tehnoloģiskos risinājumus, pārzini, ko un kā var uzfilmēt, ko nevar. Režijā šīs prasmes tev noteikti noder.
Jā, esmu strādājis pie citu režisoru dokumentālajām filmām – ne kā galvenais operators, vairāk ar otro jeb "B" kameru. Vai tas man dod kādas priekšrocības? Pirmkārt, es esmu neatkarīgs tādā ziņā, ka savu nākamo dokumentālo īsfilmu es veidoju viens pats – kopā ar producenti. Tas nozīmē, ka uz laukuma es strādāju viens. Tas man dod brīvību. Es saprotu tehnisko pusi – kā strādā kamera un gaisma. Tas palīdz strādāt kopā ar operatoru, jo varu viņam izskaidrot, ko es vēlos, neliekot viņam minēt. Operatoram nav jātestē un jācer, ka es piekritīšu [kādam risinājumam], mēs varam strādāt kopā [filmas] attīstīšanas procesā. Tātad es varu ar viņu strādāt tā, ka viņam nerodas liels nogurums no tā, ko mēģinu viņam pateikt.
Vai savā kursā esi viens no vecākajiem?
Esmu vecākais. Man ir 30 gadi.
Kā tu jūties par to?
Es dažreiz jokoju par to vecumu bakalaurā, bet man tas pilnībā neko nemaina, jo vēlos studēt arī maģistrantūrā. Augstskolās, kurās plānoju iestāties un apmeklēju "Atvērto durvju dienu", piemēram, Anglijas Nacionālajā filmu un televīzijas skolā, izskata kandidātus, kas ir vecāki par 26 gadiem.
Studējot kopā ar jauniešiem, kuri nupat vai nesen ir beiguši vidusskolu, iespējams, ir jūtamas arī atšķirības paaudzēs – tā ir cita pieredze, uzskati. Akadēmijas vide paredz arī šīs sarunas, diskusijas, arī neformālo komunikāciju.
Daudzi no maniem kursabiedriem ir ļoti advancēti, daudz vairāk nekā es biju viņu vecumā. Literatūrā un kopumā kultūrā. Tas ir forši, jo šobrīd arī es gribētu sasniegt sevis uzlikto latiņu, noķert to kultūras līmeni, jo vairākus gadus es [šajā kulturālajā attīstībā] stagnēju. Bet kursabiedri ir forši, mēs varam parunāt par daudzām inteliģentām lietām. Tas ir stereotips, ka jaunieši ir vairāk naivi vai tendēti uz popkultūru. Manā kursā tas nav tik izteikti. Tā vecuma lieta varbūt atspoguļojas redzējumā uz karjeru, es teiktu. Man ir bijusi iespēja izdaudzīties pa pasauli, pabūt savās ballītēs, izmēģināt lietas karjerā.
Es pašlaik vairāk plānoju savu dzīvi "ar nobriedušākām" acīm, racionālāk. Tā, lai kino nebūtu tikai hobijs, bet arī reāls peļņas avots.
Veidojot savu īsfilmu "Bezķermenis", esi izvēlējies šausmu filmu žanru, kas Latvijā, vismaz pēdējos gados, kļūst arvien populārāks. Pastāsti vairāk par šo darbu.
Jā, īsfilma ir ielikta šausmu filmu žanrā. Es īstenībā to iekļautu mistērijas vai psiholoģiska trillera žanrā. Jau pirms vairākiem gadiem man bija ideja veidot filmu par pēcnāves fotogrāfiju. Tās 20. gadsimtā mūsu platuma grādos nebija tik izplatītas salīdzinājumā ar to, cik iespēju un popularitātes ziņā izplatītas bija pēcnāves maskas. Sāku pētīt pieejamo informāciju par šo masku veidošanu, sevišķi Latvijas Brīvības cīņu laikā, tas arī rosināja iztēli. Pēcnāves maska ir jāliek 6–12 stundas pēc nāves. Kas notiek, ja šis cilvēks pamostas un kā viņš redz šo vidi?
Manuprāt, mums ir ļoti bagātīga folklora, kas ir vērtīga augsne šausmu filmas žanra attīstībai.
[Savā filmā] vēlējos iekļaut nevis šos klasiskos nāves simbolus – kā izkapts un skelets melnā halātā, bet mūsu folklorai raksturīgo Veļu māti. Manā filmā nāvei ir sievietes dzimums. Veļu mātei gan ir sirpis, kas vairāk nācis no lietuviešu folkloras. Arī, sazinoties ar Latvijas Mākslas akadēmiju, es noskaidroju, ka nāves attēlojumā mākslā šī Veļu māte ir dominējošais. Kaut arī [mākslā] tā ir attēlota maz, atrastajos tekstos tā ir aprakstīta kā sieviete baltā ar melnām asarām.
Vai īsfilmas uzņemšanas laikā saskāries ar kādām grūtībām?
Diezgan ilgu laiku veltījām īsfilmas attīstīšanas posmā. Mēs strādājām kopā ar mākslinieci Ingu Bermaku-Apiahu, kura veidoja nāves maskas prototipu, ko valkāja Jurijs Djakonovs (galvenās lomas atveidotājs – red.). Šis process ilga vairākas nedēļas. Producente diezgan ilgi meklēja, kur dabūt īstās maskas. Vairākas reizes tikāmies ar kostīmu mākslinieci Ilzi Kašu, izstrādājām Veļu mātes tēlu. Šis ilgais process atviegloja filmēšanu. Bija arī problēmas, piemēram, ar lokāciju. Bija paredzēta veca telpa, jo īsfilmas scenārijā norises laiks ir Brīvības cīņas, kad šie tēlnieki strādāja tuvu karalaukam, jo – kā minēju, viņiem ir maz laika, lai šos kareivjus pēc nāves iemūžinātu. Tādēļ viņi strādāja kara ietekmētās ēkās, šķūņos, visbiežāk, tās bija kaut kādas muižiņas vai lauku mājas. Tāda tipa telpu Rīgas tuvumā atrast bija sarežģīti, jo lielākā daļa no tām nav atjaunotas, nav filmēšanas komandai drošas. Šādu mazo muižiņu atradām Botāniskajā dārzā, un pāris dienu laikā kopā ar mākslinieci Ingu bija jāsaprot, kā novecināt šo telpu, nebojājot Botāniskā dārza īpašumu – sienas un logus. Arī kino pilsētiņa "Cinevilla" mūs atbalstīja un ļāva filmēt savā teritorijā. Bija grūti atrast reālistiska izskata līķu lelles, taču arī to atrisinājām.
Pastāsti, kas tevi pašu interesē kino. Mīļākās filmas, režisori?
Man vistuvākais ir Frics Langs (vācu kino režisors, ievērojamākie 1930. gadu darbi – "Metropole" un "M" – red.). Viņš ir viens no vācu ekspresionisma zināmākajiem vārdiem. Viņš priekš manis būtu izteikts paraugs tiem sasniegumiem kino, kādus es vēlētos arī sev. Mani interesē arī Dereka Sianfransa darbi – "The Place Beyond the Pines" un "Blue Valentine". Vairāk tieši domājot par to, kā viņš strādā ar aktieriem.
Darbs ar aktieriem – pastāsti, lūdzu, vairāk par šo!
Sianfranss aktieriem velta ļoti daudz laika, kopā ar viņiem veido sava veida radošo nometni. Piemēram, "Blue Valentine" uzņemšanas laikā Raiens Goslings un otra vadošās lomas atveidotāja Mišela Viljamsa praktiski dzīvoja šajā lokācijā. Tas ir tas, kā pietrūkst man – budžeta un laika trūkuma dēļ. Es jūtu, ka darbs ar aktieriem, labot lietas uz laukuma, man personīgi ir liels klupšanas akmens.
Darbs ar aktieriem vienmēr ir bijis tas, kas mani līdz šim ir iegāzis. Tā ir mana vaina, jo esmu veltījis laiku visam, izņemot aktierus.
Tieši šis mēģinājumu process, kura laikā tēlu atrodat kopā, nevis, ka es norādu, ko viņiem pateikt vai kā kustēties. Šo ceru izlabot savā bakalaura darbā. Literatūrā – zinātniskās fantastikas autors, britu rakstnieks Herberts Velss (autora pazīstamākie darbi – "Neredzamais cilvēks", "Laika mašīna", "Pasauļu karš" – red.), kurš iekustināja manu fantāziju bērnībā.
No tā, ko esi stāstījis un kādas tēmas izvēlējies savai īsfilmai, es secinu, ka tev tuvi ir 20. gadsimta pirmās puses strāvojumi kino un literatūrā – modernisms, ekspresionisms.
Jā. Tas ir analogais laiks – pirms mobilajiem telefoniem, datoriem, pirms lielajiem tehnoloģiskajiem sasniegumiem, kas nāca līdz ar Otro pasaules karu. Varbūt es šo laiku savā prātā esmu romantizējis, tas ir laiks, kad kino vēl tikai eksperimentēja, literatūrā vēl tikai sāka tiekties uz šo modernisma domu. Man pašam ir baigā tieksme atkāpties no tehnoloģijām. Rakstīt ar roku, lasīt grāmatu fiziskā formātā. Ja būtu iespēja, es nedarītu neko uz datora.
Tehnoloģijas man ir ļoti apnikušas, es pat plānoju pāriet uz vecāku telefonu. Pēdējos gados radies milzu nogurums no tā, ka vienmēr esmu sasniedzams.
Tā sajūta, ka vienmēr ir jāatbild dienas laikā, jābūt klātesošam, ir tas psiholoģiskais spiediens. Ja neesi to izdarījis, esi kādu aizvainojis. Tajā laikā, ja tu nebiji sazvanāms savās mājās, tad tu nebiji pieejams vai satiekams.
Kur tu redzi sevi Latvijas jauno kino režisoru ainā?
Komēdijas es nevarētu veidot, jo mans humors ir pārāk tumšs un daudziem nepieņemams.
Varbūt tieši tādēļ tev ir jāuzņem komēdijas?
Tad varbūt ir jāpagaida cits kulturālais klimats. Mani ļoti saista "stand-up" tipa humors, kas nav balstīts aizvainojuma radīšanā, bet ir provocējošs. Es arī nejūtu, ka man būtu šis "comedic timing" – ka es varētu izjust šo ritmu un tiešām sasmīdināt publiku. Varbūt tās ir manas bailes, komēdija ir sarežģīts žanrs. Nobiedēt ir vieglāk. Mani saista arī psiholoģisks trilleris, mistērija un detektīvžanrs. Tāds Aloiza Brenča, vācu ekspresionisma un "film noir" mikslis.
