Poļu izcelsmes režisoram Staņislavam Muham (Stanisław Mucha) filmas “Kolima. Pa kaulu ceļu” ieceres tapšanas apstākļi ir gluži personiski. 1952. gadā viņa vectēvs ticis arestēts un apsūdzēts spiegošanā, kā rezultātā bez īpašas izmeklēšanas tajā pašā gadā pa Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāli deportēts uz Vladivostoku, no kurienes savukārt ar kuģi nogādāts līdz Magadanai – Kolimas ceļa galējam austrumu punktam, sauktam arī par elles vārtiem, kur sākas vairāk nekā 2000 kilometru garā padomju varas despotijas maģistrāle.
Arī Latvijas vēsturē Kolima ir sāpīga brūce ne vien dēļ tiem 5,5 tūkstošiem latviešu, kuriem deportāciju rezultātā nācies iet cauri tās ieslodzījuma nometnēm, lielai daļai savu dzīvi tur arī beidzot necilvēcīgos apstākļos, bet arīdzan šī reģiona nometņu iedibinātāja un vadītāja no 1932. līdz 1937. gadam Eduarda Bērziņa latviskās izcelsmes dēļ.
Viņa vadībā ieslodzītie strādāja dārgmetāla raktuvēs, būvēja Magadanas pilsētu un vien ar manuāliem darbarīkiem izcirta Kolimas ceļu, zem kura seguma tikai 15 cm dziļumā atrodamas turpat kritušo mirstīgās atliekas. Tas ir garākais kapulauks pasaulē.
Režisora nopietnajiem nolūkiem, sekojot Kolimas ceļam, kura mālā arvien sarkani viz piemineklis ar sirpi un āmuru, dokumentēt staļiniskā režīma represiju sekas un pēctecību mūsdienu Krievijas mentalitātē, ceļā stājas tuvējo pilsētiņu kolorītais kontingents, kura tipāžu neiedomājamību varētu apskaust pat izdaudzinātākais absurda romānists.
Turpat starp iedzīvotājiem, kuri klātienē pieredzējuši Padomju Savienības šausmu darbus un var par tiem vēstīt filmēšanas komandai, atrodam, piemēram, Aukstuma Sargātāju, kura uzdevums saglabāt pasaulē meteoroloģisko balansu; pārīti vietējo pseidofiziķu-eksperimentatoru, kuri izgudrojuši elektroierīci, ar kuras palīdzību, laižot cauri cilvēka ķermenim 240 000 V strāvas, iespējams apvērst novecošanu un likt tam ataudzēt amputētos locekļus; bijušo ieslodzīto, kurš spējot nogalināt ar vārda spēku vien.
Tādējādi filma, brīžiem zaudēdama savu naratīva pavedienu, nemitīgi svārstās starp absurda komēdiju un drūmu Krievijas Tālo Austrumu pagātnes portretējumu.
Tomēr vietējo iedzīvotāju priekšnesumos novērojama kāda vispārēja parādība – teju ikviens izvēlas distancēties no traģiskās pagātnes ēnas, kura mesta uz šo reģionu, tā vietā pārstāstot dažādas teiksmas, piemēram, par neatklātu 2 tonnu zelta un 14 tonnu sudraba zādzību, kā arī safabricējot fantastiskus un pretrunīgus stāstus par savu pagātni (neticu ne vārdam, ko cienījamais Jurijs Nikolājevičs mums stāsta!).
Tādēļ nav brīnums, ka jaunā hotdogu pārdevēja, kad tai vaicāts par gulagu, samulst un pārvaicā: “Gulašu?” Šeit vietējie iedzīvotāji labprātāk izvēlas par to klusēt.
“Kolima. Pa kaulu ceļu” ir vien neliels ieskats mūždien šķeltajā un pretrunīgajā Krievijas tautas mentalitātē, kurā vēl arvien nepastāv viens vienots tās sarežģītās pagātnes naratīvs.
Ar tās smago nastu katrs cīnās kā mācēdams – caur dusmām, skumjām, naidu, neizpratni, attaisnošanu vai pārmērīgu uzdzīvi –, un nākas nevilšus iedomāties, vai tik visi filmas varoņi no nenoforumlējamās, kaut kur zemapziņā urdošās vainas un kauna apziņas nav galīgi sajukuši prātā.
