Berlīnes kinofestivāls
Svētdien, 18. februārī, – starp citu, tieši Berlīnē savulaik dzīvojušās kino zinātnieces Valentīnas Freimanes dzimšanas dienā – Berlīnes kinofestivālā notika Dāvja Sīmaņa jaunākās spēlfilmas "Marijas klusums" pirmizrāde.
Pirmizrāde notika, klātesot daļai filmas radošās komandas, pēc seansa bija jautājumu un atbilžu sesija, kurā no ārvalstu skatītājiem izskanēja gan jautājumi par Marijas Leiko dzīvi, gan filmas stāsta sasaucēm ar totalitārismu mūsdienu Krievijā.
"Marijas klusumus" stāsta par latviešu mēmā kino un teātra aktrisi Mariju Leiko. Viņu 1938. gadā, Staļina lielā terora laikā, kopā ar citiem latviešu teātra "Skatuve" aktieriem un darbiniekiem noslepkavoja padomju režīms. Filmā aplūkots Leiko dzīves pēdējais gads, sākot ar liktenīgo lēmumu palikt Maskavā. Cita nozīmīga sižeta līnija ir latviešu kolaboracionisms ar represīvajiem režīmiem – NKVD darbinieki, kas "Skatuves" aktierus nolēma nāvei, arī bija latvieši.
Berlīnē filmu izrāda festivāla sadaļā "Forum", kas ir viena no astoņām šejienes kinofestivāla programmām. Tā ir veltīta tādiem kinodarbiem, kuros īpašu lomu spēlē izvēlētā estētika un kinovaloda. Dāvja Sīmaņa "Marijas klusumā" šī estētika – salīdzinot ar viņa iepriekšējiem darbiem – ir klasiskāka. Secīgi izkārtotie notikumi ir iemūžināti melnbaltos kadros, kas ne tikai rekonstruē 30. gadu notikumus un vidi, bet arī paši izskatās tā, ir kā būtu piederīgi kāda cita laikmeta kino – te ir redzami mājieni uz kinodarbiem no 20. gadsimta pirmās puses.
Filmas vēstījums nenoliedzami ir politisks un, lai arī "Marijas klusums" runā par pagātni, kinodarba stāsts ierakstās arī mūsdienās – laikā, kad nereti šķiet, ka atrodamies nenovēršamas katastrofas priekšā. Berlinālē allaž ir uzsvērta kinomākslas atbildība iepretim sociālpolitiskajiem jautājumiem, un arī šāgada festivālā daudz izskanējuši politiski apgalvojumi. Atklāšanas ceremonijā bieži tika pieminēts iebrukums Ukrainā, karš Tuvajos Austrumos, kā arī uzsvērta kultūras institūciju atbildība iesaistīties politiskajā dialogā par šiem jautājumiem. Plašu rezonansi izraisīja tas, ka festivāls sākotnēji, sekojot protokolam, bija uz atklāšanas ceremoniju ielūdzis galēji labējās partijas "Alternatīva Vācijai" biedrus. Viņu ielūgumi tika atsaukti, pamatojot ar to, ka partijas naidpilnajām izpausmēm par dažādām etniskajām grupām, nav vietas festivālā.
"Marijas klusuma" stāsts iet kopsolī arī ar šāgada Berlināles programmas toņkārtām – līdz šim noskatītajos darbos kopīgā tēma ir cilvēku centieni dzīvot labāk un izdzīvot sarežģītā laikā.
Šī tēma ir aplūkota ne tikai no vēsturiski politiskās prizmas kā, piemēram, "Marijas klusumā", bet arī mūsdienu stāstos par iztikšanu ekonomiski netaisnīgā vidē, garīgās veselības turēšanu formā un cīņu par līdztiesību. Tas viss arī brīžam ļoti neordinārā un skatītajam pārsteidzošā vēstījuma formā.
Šīs filmas iekļaušana Berlīnālē ir nozīmīga, jo lielie kinofestivāli – tādi kā Berlināle – ir platformas, kas nodrošina kinodarbiem plašu, starptautisku redzamību un izvērtējumu starptautiskā kontekstā – tas, uzskatu, ir labākās zāles pret provinciālismu un iekapsulēšanos paštīksmē. Kontekstam – Berlīnes kinofestivāls arī ir viens no lielākajiem pasaulē – pērn uz publiskajiem seansiem tika pārdoti 320 tūkstoši biļešu un festivālu kopumā apmeklēja 20 tūkstoši cilvēku no 132 valstīm. Šāgada festivāls turpinās līdz 25. februārim, bet balvas tiks sadalītas 24. februāra vakarā.
"Marijas klusums" būs skatāma kino Latvijā no 4. aprīļa.
Jaunumi pašmāju repertuārā
No trešdienas, 21. februāra, uz ekrāniem režisores Lienes Lindes drāma "Melnais samts". Šī ir režisores pirmā pilnmetrāžas spēlfilma un vēsta arī par Ingas Tropas spēlētas galvenās varones ceļu uz savu pirmo kinodarbu. Filmā vijas arī tādas tēmas kā cīņa ar depresiju, pašārstēšanās, kas nereti ved pie atkarības.
Liene iepriekš veidojusi īsfilmas – no tām "Melnajā samtā" ir pārmantots viņas filmveides stils – stilizēts reālisms, kā arī humors, kas parādās negaidīti. Lai arī šī ir filma par trīsdesmitgadnieku paaudzi, tēmu loks: cīņa – vispirms ar sevi – par savu vietu pasaulē, ir izstāstīti empātiski, Tādējādi "Melnais samts" noteikti nav darbs, kas būs saprotams tikai konkrētam cilvēku lokam. Redzējums uz to, kā konkrētā laikmetā un sabiedrībā eksistē viena konkrēta paaudze, aizvadītajos gados daudz pētīts arī Eiropas kino. Mainoties režisoru paaudzēm, daudziem ir būtiski veidot filmas par vidi sev apkārt.
No 22. februāra kinoteātros nonāk arī trīs noslēdzošās seriāla "Pansija pilī" sērijas – tās režisējuši Marta Elīna Martinsone un Dāvis Sīmanis. Stāstā par Anšlava Eglīša ģimenes rosību viņiem jaunpiešķirtajā muižā gaidāmi jauni, izcilu aktieri spēlēti papildinājumi jau tā dāsnajā tēlu galerijā.
