Dārta Ceriņa: Varbūt varat pastāstīt par "Forum" sadaļas īso vai garo vēsturi? Šobrīd programmai ir vairāk nekā 50 gadu, tai tiekot iedibinātai 1971. gadā, un kā šis gads joprojām iemieso tās vērtības, kuru dēļ programma tika izveidota?
Barbara Vurma: Tas ir sarežģīts jautājums, jo šis ir mans pirmais gads, strādājot par programmas vadītāju un galveno kuratori. Parasti šo jautājumu man uzdod vienīgi iepriekšējo gadu kontekstā, bet runāt par plašāku vēsturi man ir grūti, jo pati pievienojos "Forum" sadaļas cienītāju lokam divtūkstošajos gados. Taču, jā, tā ir sadaļa, kuru apvij daudzas leģendas – neteiktu, ka tie ir mīti, jo tie ir kļuvuši par reāliem kino faktiem – jo īpaši, ja mēs runājam par vēsturi, atradu vairākus gadījumus [nozīmīgām] filmām [kino vēsturē], kuras piedzīvojušas savas pirmizrādes tieši "Forum" skatē. Jā, tas patiešām bija pagodinājums uzņemties šo darbu.
Pēdējos gados festivālā bija nepieciešams radīt "spēcīgākus profilus" katrai no sadaļām – tamdēļ "Forum" daudzkārt kultivētā interpretācija par eksperimentālo telpu, inovatīviem formātiem, bezbailīgām filmām man personīgi kļuva nedaudz par šauru. Nevarētu teikt tā, ka filmas kļuva "mazākas" – tie bija trauslāki formāti, nākot no ģeogrāfiskajām un estētiskajām perifērijām –, tomēr es ceru, ka tā vēl joprojām ir drosmīga sadaļa.
Es to mēģināju "atvērt" ar žanru palīdzību. Piemēram, tīras sagadīšanās rezultātā filma, kas iesāka programmu, ir Anjas Solomonovicas (Anja Salomonowitz) filma "Guļot ar tīģeri" (Sleeping with a Tiger) par Mariju Lasnigu (Maria Lassnig), kura bija austriešu avangarda gleznotāja un eksperimentālā kino veidotāja. Protams, viņas filmas atklāja tieši "Forum" skate, par ko uzzināju vienīgi vēlāk. Sadaļā ir biogrāfiska filma par Francu Fanonu (Frantz Fanon), kā arī filma, kas ir gan biogrāfiska drāma, gan arī daudz kas vairāk par biogrāfiju, proti, filma "Marijas klusums" par Mariju Leiko. Mums ir spēcīga žanra filma no Dienvidkorejas – "Exhuma". Teiktu, ka kopums ir daudz plašāks – diapazonu, formātu daudzveidības un estētikas ziņā –, bet tomēr es teiktu, ka ir gana daudz esejas filmu, dokumentālie darbi, un darbi, kas klātbūtnes ziņā nav vienīgi sieviešu kino režisoru darbi, bet arī ekrāna varones ir sievietes.
Vēlos vaicāt par kopīgo stāstniecībā vai līdzīgām iezīmēm tām filmām, kuras minēji. Sadaļa topogrāfiski ir ļoti plaša nacionālā kino tradīciju ziņā. Atminos, ka pērn, runājot par visu festivālu, tā mākslinieciskais vadītājs Karlo Šatriāns teica, ka festivālā teju visur ir klātesoša melodrāma. Ko tu varētu sacīt par šī gada "Forum" skati?
Domāju, ka melodrāmas visur esošā klātesamība nav īsti attiecināma uz manu personīgo gaumi, lai gan Karlo sacījis, ka tā arī ir personīgā gaume. Uzskatu, ka melodrāmas biežā sastopamība ir saistīta ar mākslas kino būtību.
Šī gada "Forum" sadaļas izveidē mēs visi necentāmies meklēt filmas, kas iestātos pret pamatstraumi, bet pret noteiktām idejām, kas īsti ir pamatstraumes un mākslas kino.
Domāju, ka ir daudzas filmas, kuras atrodas pašā vidū, un tās ir nepieciešams pieņemt – pat ja klasiskā "Forum" sadaļas perspektīvas izpratnē tās ir pārāk konvencionālas vai pārāk "lielas", varbūt pārlieku spēcīgas proporcijā starp saturu un formu. Kad studēju literatūras zinātni, fokusējos uz teoriju un zinu to, ka tā nav laba doma veidot vienu vai otru. Runa vienmēr nav vienīgi par tikai formu vai saturu – abas puses izriet viena no otras. Domāju, ka mūsu filmu daudzveidība to apliecina.
Kur šajā sadaļā ieguļas "Marijas klusums", un kā šī filma tika pamanīta?
Jāsaka, ka man ir, nevarētu teikt, dabiska, bet drīzāk patiesa piesaiste kino no Austrumeiropas un Centrāleiropas, jo es studēju krievu un slāvu valodas, kā arī esmu daudz Austrumeiropā ceļojusi un strādājusi festivālos, kuri fokusējas uz šo reģionu. Tāpat arī iepriekš, kad strādāju Berlināles atlases komisijā, fokusējos uz noteiktām šo reģionu valstīm. Tā ir mana īpašā interese. Tāpat man arī ir īpašas attiecības ar filmas "Marijas klusums" režisoru Dāvi Sīmani – uzskatu viņu par vienu no noteikti nozīmīgākajiem mūsdienu Austrumeiropas režisoriem. Viņa dokumentālās filmas mani patiesi fascinē.
Filma daudzos aspektos ir satriecoša. Personīgs atklājums ir galvenā varone – aktrise Marija Leiko –, par kuru es neko nezināju, neskatoties uz to, ka viņa bija mūza daudziem zināmiem vācu režisoriem, piemēram, Opūlsam un Mūrnavam.
Nezināju par viņas biogrāfiju daudz, tomēr jāsaka, ka nedaudz zināju par to, cik aktīvi latvieši iesaistījās boļševiku kustībā un revolūcijā. Tiešām ne tik daudz, ka es zināju Petersu [latviešu revolucionārs Jēkabs Peterss – red.], bet kolēģe, kas ir pētījusi padomju valdību Maskavā, viņu zināja, sakot, ka tas tipiski, ka politiskais avangards bija daļa no čekas jeb Viskrievijas Ārkārtas komisijā.
Līdz ar to diezgan daudz uzzināju par vēsturi. Domāju, ka šī ir filma, no kuras var daudz mācīties un iegūt. Tajā pašā laikā tā ir fascinējoša ar savu aktierspēli un vardarbības atainojumu, kas ir darbības fonā – man personīgi tas bija brehtisks paņēmiens parādīt realitāti, kas netiek darīts tiešā veidā, bet gan pašā vidē, jo filma fokusējas gana daudz uz Mariju Leiko un viņas briesmīgo mākslinieces likteni Lielā terora laikā.
Mācoties par notikušo un papildu vēstures izpratne Dāvja filmu kontekstā, operācija, kas noris filmā, ir "Latvijas operācija", kurā latvieši tiek nonāvēti. Tā ir salīdzināma ar vācu, ukraiņu un citām operācijām. Uzzināju to, ka šīm tīrīšanām bija etniska rakstura komponente.
Galu galā, iespējams, mums pats traģiskākais atklājums šajā filmā ir tas, ka cilvēki, kuru likteņi ir pietuvināti tiem, kas atrodas Ukrainā, Krievijā, Latvijā, Igaunijā, Lietuvā un citviet, ir vardarbības spirāle, un tas ir tik šokējoši, jo mākslinieki bija pārņemti ar mākslu. Viņi domāja, ka māksla ir nevainīga – viņi kļuva akli fakta priekšā, pat neredzot, ka tā ir koloborācija. Domājot, ka viss būs labi, viņi bija līdzdarbojošās terorisma personas.
Tas man personīgi bija atklājums, un tieši tamdēļ filma darbojas kā alegorija, kas man kā ārpusniecei ir par to, kas notiek šobrīd Krievijā. Varētu teikt, ka tas ir tīrīšanas projekts, kas turpinās šajā valstī, kā arī paralēli notiek tīrīšana kara formātā Ukrainā. Ar kara draudiem, kuri ir acīmredzami vērsti pret demokrātisko Eiropu, vēl joprojām pastāv briesmas. Pārsteidzoši, ka ir vairums krievu mākslinieku, arī kino veidotāju, kuri kā minimums katru dienu tiek ieslodzīti, un mēs šobrīd runājam vienu dienu pēc Navaļņija nāves, tā ir baisa sajūta: tu var iet un turpināt domāt, ka neesi politisks un nesatraukties, bet tu joprojām esi daļa no šī terora.
Runājot par pašu Berlināli, tas ir viens no retajiem kinofestivāliem Eiropā, kuri politiski iestājas par idejām un vērtībām. Šis gads festivālam bijis sarežģīts ar partiju "Alternatīva Vācijai" un minēto jautājumu par krievu kinoveidotājiem – kā un vai ir nepieciešams veidot attiecības? Vienīgais krievu režisors, kurš ir festivālā klātesošs, ir Viktors Kosakovskis, bet viņš ilgu laiku, kādus 20 gadus, jau nedzīvo Krievijā. Un viņš sevi neuzskata par krievu.
Man personīgi tas nebūt nav jautājums par nacionālo identitāti vai pasi. Tā drīzāk ir daļa no kustības par boikotēšanu vai neboikotēšanu, sankcionēšanu vai nesankcionēšanu. Pirmkārt, man tas ir morāles jautājums – lūkojoties atpakaļ vēsturē, ir redzams, ka ir tapusi kanoniska vēsture, kuru nepieciešams pārskatīt. Vēsture bija imperiālistiska, bet iepriekš nebija iespējams to paust – tā ir imperiālistiska un koloniāla. Acīmredzami šos daudzos gadus [festivālā] ieplūda krievu kino darbi, bet visiem pārējiem, kuri bija minoritātes, nācās gaidīt savu kārtu.
Domāju, ka acīmredzami šobrīd nepieciešams iesaistīt [festivālā] tos, kuri iepriekš bija pavēnī un bija otrie vai trešie. Tas nav jautājums par to, ka nepieciešams sankcionēt "uzvarētājus" – to nemaz nesaku, kā arī nešaubos par to, ka ārpus valsts pastāv spēcīga krievu mākslinieku un kino veidotāju opozīcija. Tomēr gadījumā, kad mēs runājam par Krievijas valsts finansētiem kino darbiem, man tas ir jautājums otrpus morālei. Pirmkārt, sistēma-režīms filmu [nonākšanu festivālos] vienmēr izmantos kā savu nacionālo uzvaru, neskatoties uz to, cik filma ir vai nav kritiska. Kā jau teicu, kritiskie mākslinieki tiek izmantoti kā alibi liberālas [valsts] attieksmei. Domāju, ka ir fundamentāli nepareizi atbalstīt šādu ilūziju.
Tieku uzskatīta par stingru šajā jautājumā, manuprāt, arī citu Eiropas festivālu veidotāju lokā, bet man – runāju kā sadaļas "Forum" vadītāja – nav iespējams šajā mirklī, kara laikā, izrādīt Krievijas valsts finansētus kinodarbus.
Protams, tas neattiecas uz Viktoru Kosakovski vai citiem, kuri, iespējams, arī pašā Krievijā veido filmas. Tomēr, ja tu dzīvo sistēmā, kā to parāda ["Marijas klusums"], ir tikpat kā neiespējams palikt neskartam, jo režīma asiņainās rokas aizsniedzas līdz visiem.
