Viss visur vienlaikus (Everything Everywhere All at Once, 2022)
Šī Daniela Kvana un Daniela Šteinerta metamodernā komēdija, pavisam noteikti ir viens no 2022. gada apspriestākajiem lielā ekrāna darbiem, kas rezultējies ar septiņiem ASV Kinoakadēmijas zelta vīriņiem. Ja regāliju uzskaitījums uz Jums neatstāj iespaidu, jāsaka, ka šī tiešām ir filma, kurā kaut ko sev var atrast ikviens – citādi nemaz nevar būt, jo "Viss visur vienlaikus" ir pārgalvīgs, dažkārt pat absurds žanru, stilistiku, kino paņēmienu un tēlu kaleidoskops.
Tas tiešā veidā atgādina mūsu mazo ekrānu pieredzes, kur dzīvnieku video mijas ar klasiskā kinematogrāfa izrāvumiem, pārlaicīgais – ar jokiem, kuru derīguma termiņš ir īsāks nekā pienam.
Tā centrā – stāsts par vecāku un bērna attālināšanos, un satuvināšanos, un paaudžu traumām, un iekšējo ceļu, kas jāveic, lai būtu kopā ar citiem.
Kādā sarunā kino kuratore un žurnāliste Sonora Broka min, ka sev šo "žanru" ir nokristījusi par "drudža kino"; laimīgā kārtā filma tomēr vēsta, ka mūsdienām raksturīgajos informācijas palos ir pie kā pieturēties, proti, vienam pie otra.
Pēc darba (After Work, 2023)
Strādāt, lai dzīvotu, vai dzīvot, lai strādātu? Stokholmas Mākslas universitātes profesora, režisora Ērika Gandini filma, kura pavisam nesen Latvijā izrādīta Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā, ir nonākusi pie skatītājiem ļoti piemērotā laikā – jautājumu par darba nozīmi paspilgtina inflācijas fluktuācijas, aizvien novecojoša Eiropas sabiedrība (pirms pāris mēnešiem kādā medijā lasīju viedokļrakstu par to, kā strādāt ar prieku arī pēc 70), kā arī nebeidzamā sabiedrības saruna par dzīves un darba balansēšanu (ar maigu apsolījumu, ka problēma nav vidē, problēma ir tavā nespējā efektīvi sakārtot kalendāru!).
"Pēc darba" ieskatās četrās kultūrās, kurās sociālekonomiskie apstākļi diktē kardināli dažādas ainas: te sastopama gan burtiska rukāšana līdz nāvei, gan darbs kā kolektīvs teātris vai performance, bez kādām likmēm vai sasniedzama rezultāta.
Filmas caurviju motīvs ir enkurots nākotnē – idejā par pasauli, kurā visiem ir pieejams universālais pamatienākums, globālā mērogā padarot darbu par izvēli. Precīzas vīzijas vai pārliecinoši argumenti "par" vai "pret" filmā izpaliek, tāpat kā padziļināta analīze par kontekstu sarežģītību, taču filma uzdod smagus jautājumus, uz kuriem atbildot sev, iespējams, var kļūt vieglāk.
Trīs krāsas: zilā (Trois couleurs: Bleu, 1993)
"Zilā" ir Kšištofa Keslovska "krāsu triloģijas" pirmā un, šķiet, mūsdienās visslavenākā lenta (pa filmai katrai no kopproducentu valsts, Francijas, karoga krāsām; pa motīvam un subversīvam "jokam" no valsts moto Liberté, Égalité, Fraternité (brīvība, vienlīdzība, brālība). Respektīvi, pirmā filma viņa pēdējā triloģijā; pēc "Sarkanās" pirmizrādes Kannu kinofestivālā 1994. gadā režisors paziņoja par atvaļināšanos no sava aroda un šo solījumu arī turēja.
Protams, ir grūti mēģināt pateikt kaut ko jaunu par filmu, kura jau 30 gadus veic savu ceļu augšup un lejup pa katru gadu aizvien no jauna veidotajām top desmit, simts vai tūkstoš "visu laiku filmu filmām".
"Zilā" ir triloģijas skumjākā, taču, manuprāt, arī skaistākā filma; sižets starp atkalredzēšanas reizēm atmiņā balē, taču dažas lietas paliek – tas, kā aktrise Žiljeta Binoša vairāk šķiet kā skaists trauks, kas satur sēras; aukstas tekstūras un klusas ainas (filmā gan ir arī izcila mūzika), kas koncentrē skatienu uz sabrukšanas anatomiju; ārpasaules tēlu ielaušanās galvenās varones Žilī dzīvoklī, kas iemieso visu viņas dzīvi.
Vēl šķiet zīmīgi, ka šajā pašā gadā iznāk arī Dereka Džārmena "Zils" – ja "Zils" ir atvadas, "Zilā", šķiet, ir par atgriešanos. Viena no labas filmas iezīmēm, šķiet, ir tā, ka to ir teju neiespējami aprakstīt – jāredz.
