Vēlme izzināt notikumu turpmāko attīstību ir dabiska. Tas ir iespējamas cerības meklējums grūtā brīdī vai urdošas ziņkāres apmierināšana. Vēsturiski savu politisko nākotni zīlējuši gan impēriju valdnieki, kā piemēram Cēzars pirms Rubikonas šķērsošanas un astrologi karaļnamu galmos, gan arī vienkārši ļaudis metuši kaunu un baznīcas striktos noteikumus pie malas un ar visiem iespējamiem līdzekļiem centušies palūrēt aiz nākotnes neparedzamības priekškara. Daudzas senās zīlēšanas tradīcijas latviešu saimēs ir dzīvas vēl joprojām – tiek lietas dažādu substanču laimes, mestas kurpes pret durvju ailēm un kvēpināti dūmu tēli. Tās papildinājuši dažādi internacionāli jauninājumi, piemēram, Vecgada vakarā tiek uzkosti ķīniešu veiksmes cepumiņi un zīlēts kafijas biezumos vai internetā par nelielu samaksu pasūtītas astroloģiskās kartēs.
Ticējumu pasaulē
Ieteikumi, ko un kā darīt, biezā slānī rodami dažādos pašmāju portālos, taču tie lielākoties ar nelielām niansēm atkārtojas. Tāpēc, lai mēģinātu precīzāk izprast tieši latviešiem specifisko nākotnes paredzēšanas māku, es, cilvēks bez īpašām priekšzināšanām baltu filoloģijā un etnogrāfijā, devos pie pirmavota (aizvēsturiska dizaina interfeisa lapas valoda.ailab.lv), lai iepazītos ar teicēju orģinālvalodā fiksētajiem ticējumiem. Tā ir neparasta un mežonīga pasaule, kas rāda, ka nereti vēlme uzzināt savu nākotni bijusi stiprāka par dažu melnu kaķu dzīvībām un tikumības izjūtu, plikam trīsreiz skrienot ap māju:
Ja grib būt neredzams, tad jauna gada naktī jāizvāra it melns kaķis un tā kauliņus jāaplūko spieģelī pa vienam. Kuru kauliņu spieģelī neredz, tas jāiebāž kabatā un ar šiem kauliņiem kabatā paliks arī pats citiem neredzams.
Pārskatot bagātīgo informācijas klāstu, uzreiz redzamas vairākas sakarības. Senajiem latviešiem pareģošanai nebija vajadzīgas nekādas kristāla lodes vai vulkānisko tvaiku apdullinātas Delfu priesterienes. Zīlēja ar visu, kas bija pa rokai, dzīvs vai nedzīvs, gadījās vai negadījās:
Vecā gada vakarā vecai slotai jāiesprauž divi skaliņi, abi galos jāiešķeļ, un abiem šķērsām jāieliek trešais un jāaizdedzina. Uz kuru pusi sprakšķ, tur izprecēs.
Tāpat nākotnes pareģošanai netika smādēta arī Bībele, kuras sludinātais vārds pats par sevi ir pret šādām izdarībām. Taču Vecgada vakarā melnie vāki pret savu gribu tika izmantoti gan kā nākotnes informācijas avots, gan kā paveiktā nostiprinājums:
Jauna gada vakarā spieģeļa priekšā pie trim svecēm, lasot Bībelē Zālamana gudrības grāmatā, jāsēd tā, lai aiz muguras būtu trīs durvis cita pret citu, tad ko spieģelī redz ienākam pa durvīm, tas tanī gadā atgadās.
Senos latviešus lielākoties interesēja tikai mūžīgi un joprojām aktuālās tēmas – sekss, nauda un nāve – kas nākamgad dzims, mirs, ieprecēsies un aizprecēsies un paliks bagāts:
Veca gada vakarā jāmet tupele pāri galvai, tad ja tupeles pirksta gals uz durvju pusi, tad mirst, ja otrādi – dzimst vai arī ieprecē.
Ja vecgada vakarā stipri uzmācas miegs, tad jaunā gadā būs darīšanas ar nāvi.
Jaungada naktī zem viena šķīvja jāpaliek laulības gredzens, zem otra ogle, zem trešā zeme, zem ceturtā nauda. Kas grib uzzināt savu likteni, tam divpadsmitos naktī viens no tiem šķīvjiem jāpaceļ. Ja zem tā ir nauda – tad būs bagātība, ja laulības gredzens – precības.
Šajā gadījumā nav svarīgi, kad tieši tas notiks vai kā tas notiks, galvenais, ka vispār būs. Ja nu kādam patiešām gribas noskaidrot precīzas detaļas, tad vislabāk veikt dažādu rituālu sēriju un tad pamazām, izslēdzot lieko, nonākt pie rezultāta. Taču jāņem vērā, ka ticējumi bieži vien ir pretrunīgi, un kas tavā novadā solās būt labs, citur ir pilnīgi garām:
Nevajaga daudz ēst, lai visu gadu nav daudz jāēd.
Jaungada dienā vajaga bagātīgi ēst, priecāties, naudu skaitīt, tad visu gadu tāpat ies kā pirmo dienu.
Lai zīlēšana būtu pavisam droša, tad tas jādara pusnaktī, un tad, kad citi netraucē (kamēr citi ārā skatās uguņošanu, tu ātri atrauj vaļā anfilādē trīs durvis sev aiz muguras, un pliks spogulī skaties, vai gadījumā tur tālumā nenostaigā tavs nākotnes laulenis vai varbūt pats velns), un jābūt arī ļoti vērīgam, jo lielākajā daļā tekstu zīlējumi atklājas nejaušu, no zīlētāja neatkarīgu apstākļu dēļ – vai tālumā ierejas suns, vai krustcelēs pēkšņi satiec svešinieku:
Ja Jauna gada vakarā suņi rej kādā mājā, tad tur to gadu kāzas gaidāmas, kad gaudo, tad kāda nelaime vai bēres.
Jauna gada naktī vajaga paņemt melnu kaķēnu un iet uz krustceļu. Tur nāks velns, pārģērbies par smalku kungu un solīs par kaķi daudz naudas. Bet nevajaga ņemt vairāk par vienu sudraba rubuli, tad atdot kaķi un, neskatīdamies atpakaļ, iet uz mājām. Sudraba rubulis, lai cik reiz to izdotu, vienmēr būs kabatā.
Uzticami palīgi nākotnes vētīšanai ir visāda veida lopiņi:
Ir paradums, ka jaungada naktī meitas iet pie cūku staļļa un prasa: "Labvakar, cūku māte, cik vēl ilgi meita būšu?" Cik reizas cūka ieurkstas, tik gadus vēl meitās jādzīvo.
Jauna gada vakarā jauni cilvēki var zīlēt par precēšanos. Katram jāsaber maza čupiņa miežu un jāieliek gailis vidū. Kura miežus gailis papriekšu sāk ēst, tas pirmais apprecēsies.
Tieši viņi ar savu instinktīvo uzvedību zīmīgajā laikā nobubinās, ierukšķēs vai iekladzinās zīlētāja likteni. Tā ir tieša un nozīmīga saikne ar pirmatnējo, visu virzošo spēku, kas, starp citu, atklājas vēl vienā lielā zīlēšanas ticējumu grupā. Tas mūsdienu ar tīrību apsēstajam cilvēkam liksies pavisam jancīgi – zīlēšana ar mēsliem. Sākot ar mazām putekļu un pelnu čupiņām, beidzot ar varenām govju pakaišu gubām –
mēsli un gruži darbojās kā sākotnējais, auglīgais haoss, no kura viss var dzimt un rasties jaunās kombinācijās:
Jaungada naktī jāizģērbjas vienos kreklos un jāizslauka istaba. Mēsli jāsaslauka krāsns priekšā. Tad jānovelk arī krekls un jāuzklāj mēslu čupiņai virsū. Tad jāskatās krāsnī caur kājstarpi. Ko tur redz, tas nākamā gadā piepildīsies.
Jaungada naktī, kad vecais gads jau savu varu beidz, jauniem puišiem un meitām jāiet ārā, jāiestājas paša sūdu gubā un jāklausās: kurā pusē suns rej, uz to pusi aizprecēs vai no tās puses sievu ņems.
Ņemot vērā seno laiku skarbos dzīves apstākļus, tad no mūsdienu labklājības un visiem daudz maz pieejamās medicīnas skatupunkta, nomācoši liela daļa zīlēšanas paņēmienu ir par nāvi.
Šķiet, uzzināt, ka tu nākamgad mirsi, varēja simt dažādos veidos, un lielākoties tad bija divas iespējas – vai mirsti, vai precies. Par miršanu varēja noskaidrot divos veidos – vai nu sevi "iemiesojot" kādā priekšmetā, un tad nakts aizsegā likteņspēks caur to dara zināmu savu gribu, vai arī veicot kādas neparastas darbības un kļūstot par novērotāju – caur kājstarpi, logu, zirga sagšām skatoties, tu pie svinību galda redzēsi kādu bez galvas, un tad tas arī būs tas mirējs:
Veca gada vakarā visiem mājas ļaudīm jānoliek katram savs sāls gabals zināmā vietā. Ja kāds gabals tiek slapjš, tad jaunajā gadā tam jāmirst.
Kad jauna gada vakarā ēd ķūķes, tad trīs karotes izstrēbušam jāskrien ārā aiz loga skatīties, kurš ēdējs būs bez galvas. Tas tad mirs un nākamo gadu vairs nesagaidīs. Kad tā aiz loga skatoties, tad apkārt esot dzirdama visāda čaukstēšana, tā ka skatītājs varot pārbīties.
Šī pozīcija automātiski pasargā tevi pašu no nokļūšanas nepatīkamā situācijā: ja tu pats sevi no malas neredzi, tad arī neredzi, ka būtu nāves apzīmogots. Pieļauju gan, ka šādas nāvīgās zīlēšanas bija viesību spēļu statusā un netika uztvertas pārāk nopietni, jo kuram Vecgada ballītes laikā gribētos uzzināt, ka drīzi jāmirī nost, un tad ar tādu apziņu jādzīvo veselu gadu līdz nākamā gada zīlēšanas seansam.
Latvijas liktenis 2022. gadā
Pēc pamatīgas iepazīšanās ar latviešu pareģošanas tradīcijām Vecgada vakara priekšvakarā nolēmu pašrocīgi izmēģināt vairākus variantus. Diemžēl man pilsētas apbūvē nav tādu lauku dzīves atribūtu kā mēslu čupu un lopiņu, tāpēc iespēju loks stipri sašaurinājās. Tāpat nolēmu nebūt savtīga un nezīlēt tikai savu likteni, bet visas Latvijas 2022. gada nākotni, un darīt to trīs dažādos veidos, lai iegūtu pēc iespējas objektīvāku informāciju. Lūk, neliels ieskats prognozēs.
Zīlēšana ar adatu un grāmatu
Pusnaktī, jaunam gadam sākoties, var nākotni zīlēt, bāžot adatu aiztaisītā dziesmu grāmatā. Pret kādu pantu iedomātā pusē gadās, tas ir nākotnes pareģotājs.
Nepieciešams: bībele un adata.
Tā kā man pie rokas bībeles nav, tad nolēmu zīlēt ar citu latviešiem tikpat svarīgu grāmatu – lielo tautas pasaku izlasi.
Atšķīrās fragments no "Vanags un zemnieka dēls". Izzīlējums ir ļoti noslēpumains: zemniekam jāejot pie vanaga vidējās māsas un jāprasot ēst, un jālūdz "raičuka". Ēst dabūts, bet "raičuks" nē, jo tas esot labāks par brāli.
Es nezinu, kas ir šis "raičuks", bet skatoties mūslaiku kontekstā, uzdrīkstos domāt, ka runa ir par nākamā gada Saeimas vēlēšanām.
Iespējams, ka tas ir par balsu zvejošanu Rīgas mikrorajonos jeb raičikos. To iedzīvotāji no "lielā brāļa" puses, visu zinošās centrālās varas, tiks kārdināti ar visādiem labumiem, bet tomēr paliks uzticīgi savai ierastajai politiskajai nostājai.
Zīlēšana ar suni un gaļu
Vecgada vakarā dod sunim trauku ar gaļas un maizes gabaliņiem. Ko suns pirmo ņems, tas togad būs dārgs.
Nepieciešams: suns, šķīvis, maize, gaļa.
Saservēju uz šķīvja rupjmaizes gabaliņus ar cīsiņu "nogriežņiem". Suns no sākuma nespēja noticēt savai laimei, bet tad nešaubīgi izvēlējās gaļu.
Acīmredzot nākamgad inflācija Latvijā turpinās kāpt, un gaļas cenas līdz ar to. It īpaši dārgi būs labas kvalitātes cīsiņi.
Laimes liešana ar parafīnu
Jauna gada vakarā ikkatrs pareģo savu likteni ar laimes liešanu. To izdara ļoti vienkārši. Jāņem kāds mazs trauciņš un jālaidina alva vai vasks, un tad kausējums jālej ūdenī vai arī uz smiltīm. Kas iznāk, pēc tā pareģo likteni.
Nepieciešams: parafīns (to var norīvēt no sveces), bļoda ar ūdeni un karstuma avots.
Es mazā metāla trauciņā iebēru parafīna skaidiņas, tad tās izkausēju ar celtniecības fēna palīdzību. Jāuzmanās, jo metāla ķobītis strauji sakarst, tāpēc to labāk ir turēt knaiblēs.
Iegāzu karsto masu ūdenī, un izveidojās peldoša pankūka. Rezultāts likās garlaicīgs, bet tad es to apgriezu otrādi un – voilā! – manām acīm atklājās neparasts veidojums.
Spriežot pēc maketveidīgajām struktūrām, kas gaisīgi pacēlušās virs plakanās virsmas līdzīgi trīsdimensionālai izdrukai,
mums nākamgad beidzot taps ilgi gaidītā Nacionālā akustiskā koncertzāle. Kultūras ministrijai vairs pat nav nepieciešams sludināt arhitektūras metu konkursu, jo te jau tas ir – mūsu acu priekšā!
