Šim emocionāli piesātinātajam pasākumam līdz šim bijusi plaši pievērsta arī zinātnieku uzmanība, taču līdzšinējos pētījumos vairāk pētīti dažādi šīs svētku tradīcijas pārmantošanas priekšnoteikumi. Savukārt Latvijas Kultūras akadēmijas zinātniskā asistente un lektore Līga Vinogradova pavisam nesen ieguvusi doktora grādu par pētījumu "Emociju loma Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanā un pārmantošanā", pie kura dažādos projektos strādājusi vairāku gadu garumā.
Līga Vinogradova izvēlējusies pavisam jaunu pētniecības ceļu un apskatījusi emocijas kā sociologs. Šoreiz emocijas netika pētītas individuālā līmenī, kā to dara psihologi, bet gan tika izprasts, kā svētki sabiedrību ietekmē kopumā. Galvenais uzsvars tika likts uz emocionālo aspektu, kas mūs kā sabiedrību kopumā saista šajā svētku notikumā un arī ikdienas praksē. Kopumā pētījumā ir apskatīti gandrīz 50 kolektīvi no visas Latvijas.
Pētījums tika uzsākts jau 2015. un 2016. gadā, kad tika veikti novērojumi dažādos kolektīvos visā Latvijā – koros, koklētāju ansambļos, deju grupās un arī pūtēju orķestros. Vinogradova stāsta, ka skatījušies, kas tad ir kolektīvu ikdienas prakses, ko viņi īsti dara: "Mēs šajā novērojumā arī uzņēmām fotogrāfijas. Tas bija ļoti nozīmīgi, jo, analizējot datus, svarīgi bija arī saprast, kā tas reāli izskatās, – kāda ir atmosfēra kolektīvos, kas tad tur īsti notiek."
Viena no teorijām, ko pētniece pielietoja, bija amerikāņu sociologa Rendela Kolinsa izvirzītā mijiedarbības rituāla teorija. "Galvenā ideja ir tāda, ka mēs iesaistāmies dažādās mijiedarbībās, ko viņš sauc par rituāliem. Tā būtu ikviena aktivitāte, kas saistīta ar svētkiem un ar svētku tradīcijas ikdienu. Mēs tajās iesaistāmies, jo mēs emocionāli jūtamies uzlādēti. Kolinss izmanto jēdzienu – emocionālā enerģija. Ja mums šī enerģija ir uzlādēta, tad mēs vēlamies iesaistīties atkārtotās mijiedarbībās. Mēs tiekam uzlādēti ar pozitīvo enerģiju, un mums ir vēlme turpināt iesaistīties gan ikdienas praksēs, gan sagaidīt nākamos svētkus un atkal iesaistīties nākamajā piecgades ciklā," stāsta Līga Vinogradova.
Viens no pētījuma secinājumiem ir tas, ka
svētki nenotiktu bez kolektīvu veiktajām ikdienas praksēm, īpaši nozīmīgas ir neformālās aktivitātes, kas ir ārpus koncertiem un mēģinājumiem, piemēram, kopīgas tikšanās, ballītes, izbraucieni.
"Tas viss palīdz veicināt piederību kolektīvam. Un ja mums ir piederība kolektīvam, mēs nevēlamies to pamest. Pat ja, teiksim, mēģinājumi vienmēr nav viegli, ja koncertēt brīvdienās nav viegli, bet ja mēs kopumā no šī ikdienas procesa izejam ar pozitīvu zīmi, kas ir plusa zīme arī emocionālā līmenī, tad mums ir vēlme turpināt. Tās ir ilgtermiņa emocijas, tā svētku pēcgarša," skaidro Līga Vinogradova.
Ja personīgās emocijas summējas kopā, tās sāk veidot kolektīvās emocijas, tādējādi iespaidi ir vēl jaudīgāki. Šajā gadījumā pētniece Līga Vinogradova min tādu jēdzienu kā "emocionālā infekcija".
Svētku notikumiem ir liela spēja "inficēt" ar pozitīvām emocijām.
Un tāpat arī ikdienas praksēs – ja kolektīvā ir ļoti daudz līderu un aktīvu cilvēku, tad šis kolektīvs ir piepildīts ar entuziasmu, iniciatīvu, kas ir augstas emocionālās enerģijas rādītāji. Un tas pāriet arī uz svētku notikumu, kur arī ir ļoti harizmātiski līderi – virsdiriģenti, virsvadītāji, un arī viņiem ir daudz lielākas spējas šīs pozitīvās emocijas pavairot.
Līga Vinogradova atzīst, ka viņu ļoti interesēja ne tikai atsaucīgākie kolektīvi, bet arī pasīvie kolektīvi jeb "nepopulārais viedoklis", ka nav tā, ka dziesmu svētki visiem patīk un ka tie visiem dod tikai pozitīvas emocijas. Bijis patiesi svarīgi saprast, kas neļauj pārmantot šo tradīciju. Līga Vinogradova secinājusi, ka viennozīmīgi tās ir negatīvās emocijas: "Svētku kontekstā negatīvās emocijas rada dažādi aspekti, kas dod vilšanās sajūtu. Un šī vilšanās sajūta svētkos lielā mērā ir saistīta ar to, ka dalībnieki nejūtas novērtēti. Viņi ir tik ļoti noguruši no mēģinājumu procesa, no svētku sablīvētā grafika, no prasībām – tas neļauj izbaudīt svētkus, un viņiem šķiet, ka šie svētki nav viņu balva par 5 gados izdarīto darbu.
Te jāuzsver, ka svētki ir, lai svinētu – svinētu to, ko dalībnieki ir izdarījuši, to darbu, ko viņi ir ieguldījuši. Viņi ir pelnījuši saņemt pozitīvas emocijas, jo viņi ir tie, kas to tradīciju uztur."
Runājot par šī gada skolēnu svētkiem un potenciāli nākamajiem svētkiem, pētniece uzskata, ka šis fiziskās klātbūtnes trūkums, nespēja kopīgi saņemt kolektīvās emocijas vienā telpā ir liels risks tradīciju pārmantošanas procesiem. Tam var būt tālejošas sekas, jo uz vairākiem gadiem tiek pazaudētas simboliskās vērtības, kas nes šīs spēcīgās emocijas un kas ir dzinulis tālākajai darbībai šajā tradīcijā.
"[..]Ir ļoti svarīga skolas laika iesaiste – tā ir ļoti būtiska tradīcijā. Jā, tā var tikt pārtraukta pusaudžu gados vai vēlāk, bet tas ir kā tāds "āķis lūpā", un cilvēki vēlāk atgriežas kolektīvos, jo viņiem ir vēlme atkal sajust šīs emocijas. Bet cerams, ka ar visiem tiem mazajiem notikumiem attālinātajos svētkos tiks uzturēta tradīcija. Es piekrītu viedoklim, ka ir kaut kādā veidā jāmēģina tikt šim visam cauri. Kaut vai tas nebūs maksimums, bet vismaz tas dod iespēju jauniešiem satikties un sevi parādīt.
Ja tos atceltu pavisam, tad tas būtu ļoti dramatiski veselai paaudzei, un es nezinu, kad mēs no tā atgūtos."
Pētniece Līga Vinogradova arī uzsver, ka šajā brīdī ir jāapzinās, – šis nav labākais variants, ko mēs emociju ziņā varam iegūt, bet ir jāmēģina uzturēt sev svarīgie simboli, sava kolektīva vērtības, ir jāmēģina dažādas aktivitātes. Šobrīd pat nav tik svarīgi tieši svētku simboli, bet gan ir jāuztur paši kolektīvi. Latviešu amatiermākslas līmenis ir ļoti augsts, un kolektīvi bija noguruši. Iespējams, ka šī ir neliela pauze, atelpas brīdis, kas dos iespēju mesties darbos ar daudz lielāku sparu.
"Galvenais ir noturēt ikvienu cilvēku, tad arī svētkus sagaidīsim," secina Līga Vinogradova.
