Savulaik kafija malta daudz. Dzirnaviņas uzlabotas, to forma mainījusies, bet, stāstot par dažādiem risinājumiem pilsētvides grafiskajā noformējumā, noteikti jāmin Mintauta Lāča pirmā izglītība – keramiķis. Un tā vien šķiet, ka vairāki priekšmeti izskatās kā tikko noņemti no keramiķa virpas – pat viņa savulaik veidotās rotaļlietas.
Mintauts Lācis, beidzot Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļu, kura šoruden atzīmēs 60 gadus, kopā ar pasniedzējiem veidojis tā laika dizaina kopienu, bijis viens no Latvijas Dizaineru savienības dibinātājiem un ir arī to vadījis. Dizainera darbība bijusi plaša, jo viņa prasmes bija nepieciešamas pilsētvidē, grafiskajā noformējumā un rūpniecībā.
Mintauts Kārlis Lācis: Pēc akadēmijas beigšanas mani paņēma "Straumē", kuras direktors tobrīd bija Miervaldis Cers. Tapa pirmā kafijas kanna ar elektrisko aizdedzi, ar kontaktu ieslēdzama, bija arī elektriskās šķēres.
Ilze Dobele: Diapozitīvā redzama elektriskā kafijas kanna un blakus – leģendārās "Straumes" kafijas dzirnaviņas.
Man pašam tās vēl saglabājušās, drusciņ ievainotas, jo šad tad maļu arī kaut ko citu.
Bija arī elektriskā dzēšgumija, gaismas ķermeņus taisīju un visādas rotaļlietas – arī ''VEFam'' taisīju aparātu projektiņu.
Tieši ārējo veidolu radioaparātam?
Jā.
Jūs sākāt kā keramiķis. Kā no keramikas nokļuvāt līdz dizainam?
Biju nostrādājis desmit gadus par pasniedzēju Keramikas nodaļā, un tad kolēģis Gaumigs, kurš arī strādāja akadēmijā, uzaicināja iestāties Rūpnieciskā dizaina nodaļā. Izturēju eksāmenus, sāku mācīties un pievērsties praktiskām lietām.
Kafijas kannai, elektriskajām šķērēm...
Jā, un vēl arī gāzes aizdedzei!
Vai tas jums patika, bija interesanti?
Jā, bija interesanti.
Par projektiem saņēmu arī Vissavienības apbalvojumus. "Straume" faktiski bija mans pirmais dizaina lauks, kurā realizēju savas idejas.
Protams, tās bija atkarīgas no rūpnīcas specifikas un tehniskajām iespējām. Bija arī lietišķā interjera darbi. Re, te ir mans pirmais dzīvoklis. (rāda)
Jūsu diplomdarbs bija virtuves iekārta, šeit, skatos, interjers dzīvojamai istabai, kurā ir arī jūsu svečturi. Bet, ja runājam tieši par kafijas dzirnaviņām – pieminējāt, ka jūs šad un tad vēl tās izmantojat. Arī mani vecāki man reiz tās uzdāvināja, un arī es daru tāpat – pēdējais, ko samalu, bija rupjš sāls, maļu arī pūdercukuru un šad tad vēl kafiju. Cik reizes jūs zīmējāt, kamēr tās radījāt? Cik ilgs darbs pagāja pie tām?
Grūti pateikt, bet diezgan ātri. Mainījās tikai podziņas. Kādreiz slēdzītis bija sānā, tad ielikām to vākā.
Skatoties uz citiem jūsu darbiem, redzams, ka ļoti daudzas lietas, kuras cilvēki lietoja ikdienā, jūs padarījāt ērtākas ar elektrības pievadīšanu – šķēres, lukturītis.
Arī elektriskais nazis. Tas bija tāds laiks, kad daudz kam pievienoja elektrību. Vēl man bija interjera dizains, komunālais dizains – tas gan bija saistīts ar Kuldīgas labiekārtošanu, pilsētas grafiskais dizains, kas bija mans pamats, sākot jau ar firmas zīmēm.
Dizainera klātesamība pie rūpnieciskās ražošanas – tā bija nepieciešamība, vai ne? Nepārtraukti bija vajadzīgs kāds, kurš varētu nākt ar savām idejām?
Nevarēja tā vienkārši iedot meistaram, lai viņš uztaisa – vajadzēja projektu, ko savukārt vajadzēja saskaņot. Un tas bija garš process.
Projektēdami mēs daudz kafijas tur samalām (smejas).
Tātad jūs esat arī autors "Straumes" grafiskajam dizainam – uzrakstam un arī simbolam?
Jā, un arī alfabētam, kuru tur pielietoja. Veicu visādus pasūtījumus "Uhtatransgaz" – viņiem vajadzēja tādu firmas zīmi. Bija arī tāds pasūtījums kā Rīgas Sporta pils...
Jā, slavenā Rīgas Sporta pils emblēma!
Jā, pils gan nojaukta, bet emblēma palikusi.
Te ir tās tehniskais zīmējums, kā to var izveidot.
Kas jums pašam sagādājis vislielāko prieku, strādājot par dizaineru? "Straumes" gadi, interjers vai tomēr grafiskais dizains? Vai arī patika darboties visās jomās, kurās bija nepieciešamība?
"Straumes" laikā jau pārgāju uz mākslinieku kombinātu, kur strādāju par mākslinieciskā vadītāja vietas izpildītāju, vadīju mākslas padomes sēdes, kur apstiprināja projektus. Pats arī Maskavai taisīju projektus, "Uhtatransgaz" un citām. Uz Uhtu biju aizbraucis kopā ar savu kolēģi – organizācijas kā tādas gan šobrīd vairs nav. Projektēju un organizēju arī izstādes.
Kas īsti jums bija Kuldīgā jāizdara?
Dizaineru savienība organizēja tās biedru semināru – mēnesi dzīvojām uz vietas. Tur bija viss, kas saistīts ar plānošanu, ielu apzīmējumiem, nosaukumiem, bija vēl papildus zīmīte, uz kuru pusi numuri iet, lai cilvēkiem vieglāk. Bija norādes, kur ir muzeji, piemineklis "Dzirnavas".
Vai jūsu veikums mūsdienās vēl ir saglabājies?
Var jau būt, ka ir, lai gan mainījušies ielu nosaukumi.
Kā jūs pats savu stilu raksturotu?
Manu stilu varētu raksturot kā funkcionālu plus vēl estētisku. Lai varētu iedarbināt, bet būtu arī praktiski un vizuāli [baudāmi].
Jūsu personiskajā ģerbonī ir ne tikai jūsu vārda un uzvārda pirmie burti un lācis, bet arī velosipēda ritenis. Tas tāpēc, ka daļa Eiropas izbraukāta tieši ar velosipēdu un tas ir arī uzlabots?
Tagad ritenis jau gandrīz divus gadus stāv, neesmu uz tā uzkāpis, tikai noslauku putekļus.
Bet jums ir deviņdesmit!
Mana galvenā problēma ir tā, ka man vajag to riteni uznest augšā, ceturtajā stāvā. Lejā jau tas pats noripo, tiec tikai līdzi, bet augšā jāuznes.
