Mūsdienās arvien svarīgāka kļūst suņu apmācība, jo mainījusies šī dzīvnieka loma mūsu dzīvēs. Ja kādreiz suns tika iegādāts, lai sargātu māju, tad tagad tas tiek paņemts, lai viņu mīlētu un lutinātu.
“Ja cilvēks dzīvo laukos, viņam pret suni ir maz prasību. Viņam vajag, lai var sasaukt pa lauku, un būtu labi, ja viņš kaimiņa vistas neapēstu. Tagad ar suņiem pārvācamies uz pilsētu un prasības ir augušas. Sakām - kādreiz visi suņi bija ļoti klausīgi, bet - cik no jūsu suņiem mācēja iet blakus jebkuros apstākļos? Tagad suņi ir spiesti to mācēt,” par izmaiņām stāstīja kinologs.
Pilsētā suņiem ikdienā jātiekas ar daudziem citiem sugas brāļiem, arī kaķiem un cilvēkiem. Jābūt pilsētvidē, kur ir trokšņi - tramvaji, automašīnas, sirēnas.
“Nevaru noliegt to, ka, sitot suni, var iemācīt. Arī agrāk dienestos suņi strādāja, meklēja narkotikas, ķēra noziedzniekus. Viņus sita, raustīja, jo nebija metodes, kā citādāk viņus mācīt. Iemācīja, jo viņi baidījās neklausīt. Suns dzīvoja bailēs,” norādīja kinologs.
“Baiļu situācijās suņi mēdza sacelties. Tāpēc agrāk ļoti bieži suņus iemidzināja, jo viņi uzbruka saviem saimniekiem. Paprasiet vecākiem cilvēkiem, cik daudz viņi zina tādus gadījumus. Viņi visi zinās konkrētu suni un saimnieku. Un pamēģiniet tagad atcerēties, cik daudz jūs zināt suņus, kas ir uzbrukuši saviem saimniekiem? Kāds noteikti būs, bet nesalīdzināmi mazāk,” stāstīja Lielpētēris.
Kinologs uzsvēra, ka suni bez sišanas var apmācīt ātrāk. Tādēļ suņa apmācībā ieteicams izmantot prieku, uzslavas un gardumus. Tas darīs laimīgu gan saimnieku, gan dzīvnieku, un tādējādi abu starpā veidosies cieņas pilnas un uzticamas attiecības.
