Lada patversmē pavadījusi trīs gadus. Iepriekšējam saimniekam suns kļuva lieks pēc pieciem kopā nodzīvotiem gadiem. Tas arī viss, kas par Ladas iepriekšējo dzīvi ir zināms.
Sunīte patversmē pacietīgi gaidīja. Varbūt tā bija nojauta, ka vēl jāgaida, līdz atnāks jaunais saimnieks. Arī Inese Mazareviča pirms neilga laika pat nenojauta, cik strauji drīz mainīsies viņas dzīve.
"Es nekad negribēju suni. Bet tad es viņu satiku, un – liktenis," atzina saimniece, norādot: "Es braucu uz patversmi staigāties, tad sākās kovids, tad es sāku braukt mazliet biežāk un tad es nevarēju tur vairs viņu atstāt, vajadzēja pārvākties."
Pārcelšanās uz plašāku dzīvesvietu, kur suns var justies brīvi un droši, bija īsts izaicinājums.
Inesei pirms Ladas nebija ne jausmas, kā iekārtot suņa dzīvi. Piemēram, voljēru, kurš atbilst visām dzīvnieka prasībām. Inese daudz konsultējās gan ar patversmes darbiniekiem, gan ar kinologiem, gāja uz nodarbībām, lai mācītos kopā ar Ladu jaunu dzīves kārtību.
Saimniece atklāja: "Viņa sākumā ignorēja mani. Es droši vien arī nemācēju tik labi staigāt, nemācēju ar viņu strādāt, netrenēju, nedarbojos. Un tad viņa vienkārši iet mežā un staigā, tur viņai aiz muguras varēja iet gandrīz jebkurš. Bet, nu, pēc laika viņa tā kā atpazīst."
Abām kopā jau ir iegūta tik liela pieredze, kā nekad dzīvē! Inese jau pirms tam apzinājās, cik aktīva un skaļa ir Lada. Ka viņa ne visai labi pieņem citus suņus, īpaši mazāka auguma, grib dominēt un citreiz arī atbildēt uz provokāciju. Taču sunītes mīļums un neizsīkstošais optimisms to visu aizēno. Lada grib, lai to mīļo un glauda visas 24 stundas. Tas viņai patīk vislabāk. Kā arī braucieni ar saimnieci kabrioletā.
Inese uzskata, ka pieaudzis suns ļauj izvairīties no daudzām problēmām, kas raksturīgas kucēniem. Protams, mazuļi ir mīļi, bet, ja to izcelsme nav zināma, paredzēt raksturu būs ļoti grūti. Kucēnam jāmāca nokārtošanās ārā, obligāti jāsocializē un jāpiecieš arī blēņu darbi.
"Ladai ir ļoti izteikta lojalitāte. Viņa vienmēr nāk, ja viņu sauc," par savu Ladu saka saimniece.
