Dižraibais dzenis ir biežāk pamanāmais (ieraugāmais, saklausāmais) no Latvijas īstenajiem dzeņiem, vienkārši sakot, parastākais.
Pārtulkojot zinātnisko sugas nosaukumu major, iznāk "lielais". Daudzās mūsdienu valodās šo putnu tā arī dēvē – par lielo dzeni. Kāpēc latviešu valodā viņš nav "lielais", bet ir "dižraibais"?
Vai tāpēc, ka diži raibs, vai tāpēc, ka augumā relatīvi dižs? Droši vien izmēra dēļ, jo gana raibi ir arī pārējo sugu Latvijas dzeņi: baltmugurdzenis, vidējais dzenis, trīspirkstu dzenis, mazais dzenis.
Dižraibais dzenis izceļas ar koši sarkanām zemastes spalvām, kas asi nodalītas no pelēkbaltā vēdera.
Tēviņi atpazīstami pēc sarkanā pakauša, mātītēm galvas virsa viscaur melna.
Visi dzeņi dauza kokus. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi ir kalēji.
Kas ir kalšana? Pirmkārt, process, kad dzeņi darina dobumus ligzdošanai. Starp citu, dobumus putni izmanto ne tikai pavasarī par bērnistabām, bet visu gadu – arī par nakšņošanas vietām. Otrkārt, kalšana ir process, kad dzeņi atsit mizu no bojāta koka, lai piekļūtu kukaiņiem, tā ir arī process, kad viņi atkaļ kukaiņu kāpuru ejas, un, visbeidzot, process, kad dzeņi apstrādā čiekurus, lai izlobītu no tiem sēklas.
Tagad – ziemā – sēklu izdabūšana no čiekuriem ir bieži konstatējams (pirmkārt, izdzirdams; otrkārt, ieraugāms) kalšanas process. Dižraibie dzeņi skujkoku un jauktos mežos izveido īpašas čiekuru apstrādes vietas – kalves. Zem tām mētājas daudzi iztukšoti čiekuri. Tāpēc, ieraugot zem egles lielu priežu čiekuru kaudzi (vai otrādi – zem priedes egļu čiekuru kaudzi), nav jābrīnās, bet jāpaveras augšup – redzēsiet: tur dzenis ierīkojis kalvi.
Dzeņa kalšanas rīks – smailais, garais knābis. Tas visu dzīves laiku aug, tāpēc putns nemaz nedrīkst nekalt – knābja gals obligāti jādeldē visu mūžu. Dzeņi ir mūžīgie kalēji. Nereti nākas kalt tā, ka skaidas iet pa gaisu. Lai kaļot atlecošās skaidas neiekļūtu kalēja nāsis, viņa nāsis segtas ar cietām spalviņām.
Nevajadzētu jaukt kalšanu ar klaudzināšanu – procesu, kad dzenis sit pa koku, meklējot kukaiņa kāpura eju. Kukaiņu jaunās paaudzes veidotas ejas var būt dziļas, līkumotas, tāpēc dzenim dota gara (par knābi vairākkārt garāka), lokana, lipīga mēle ēdiena izķeksēšanai. Ar to dzenis piekļūst tiem dziļo eju iemītniekiem, kuriem citi radījumi klāt netiek. Tāpēc dzeņi – nozīmīgi ekosistēmas komponenti!
Jo mazāk ir dzeņu, jo lielāka iespēja pārlieku savairoties dažādiem mežus un parkus apdraudošiem kukaiņiem.
Dzeņi – nozīmīgi ekosistēmas komponenti arī tādēļ, ka ir galvenie dobumu veidotāji mežos. Dabisku dobumu trūkst. Dzeņu darinātos dobumus izmanto daudzi dzīvnieki, pirmkārt, dažādu sugu dobumperētāji putni.
Turpinot vēstīt par kalšanu, jānorāda, ka dzeņa kalšanu nevajadzētu jaukt arī ar bungošanu – procesu, kad putns sit pa nokaltušu koka elastīgu zaru vai galotni, radot vibrējošu tarkšķi. Dzeņi bungo, lai pieteiktu savas tiesības uz teritoriju un pievērstu pretējā dzimuma dzeņu uzmanību. Tagad bungošanu nez' vai izdzirdēsiet, bet pavasarī tā skanēs bieži.
Dižraibajam dzenim ir samērā skaļa, spalga balss. Tomēr skaistu dziesmu ne katram putnam daba devusi. Šai ziņā dzenis pieder pie dabas abižotajiem. Tāpēc riesta melodiju viņam nākas izklaudzināt bungojot. Bungošana pilda dziesmas funkciju. Dzeņi ir meistarīgi bundzinieki.
Lai dzeņi spētu neapdulluši bungot, klaudzināt un kalt, viņu galvaskauss konstruēts tā, ka īpaši amortizē triecienus, plus viņiem ir aste, kas elastīgi balstās pret koku. Kalšanu atvieglo arī tas, ka dzeņveidīgajiem ir relatīvi īsas kājas, taču tāpēc šiem putniem gan pa kokiem, gan uz zemes nākas pārvietoties lēcieniem.
Visa dzeņu dzīve, kā noprotat, tieši un cieši saistīta ar kokiem. Droši turēties pie koka (arī veikli lēkāt) jebkurš dzenis var, pateicoties jau pieminētajam necilajam kāju garumam un arī pirkstu īpašam izkārtojumam: divi no četriem katras kājas pirkstiem vērsti uz priekšu, divi – atpakaļ! (Trīspirkstu dzenim, protams, tā nav, jo – pašsaprotami – nevar būt.) Dzeņu kāju pirksti bruņoti ar smailiem, gariem nagiem.
Vēl par putniem
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2021. gada 23. janvārī.