Pat tad, ja paši pamanās palikt nemanīti, bezmaz visi tumsā aktīvie dzīvnieki sniedz mums liecības par savu klātbūtni, proti, sniegā atstāj aplūkojamus kāju iespiedumus jeb miņas, kā arī kārpījumus, rakumus, tāpat šņukurējumus, ekskrementus un citas pēdas. "Citas pēdas" var būt, teiksim, zvēru zobu radītas.
Atšķirībā no nakts kustoņiem, gaismā aktīvajiem dzīvniekiem (pirmkārt, vairākumam putnu) tagad – gada tumšākajā periodā – rit raižu pilns laiks: dienas jāizmanto īpaši intensīvi. Nedaudzajās gaišajās diennakts stundās viņiem jāpagūst uzņemt nepieciešamo barības daudzumu.
Ne viens vien no tiem putniem un zvēriem, kuri siltajā sezonā dzīvojuši kaut kur nomaļus, ir bijuši piesardzīgi, tramīgi, ziemā mēdz apciemot cilvēku apdzīvotas vietas. Aiz viņiem ne vien paliek zīmes, bet arī viņus pašus var izdoties diezgan bieži ieraudzīt un aplūkot.
Kas tieši aukstajā sezonā savvaļas kustoņus īpaši piesaista cilvēku apdzīvotām vietām?
Homotermie jeb "siltasiņu" dzīvnieki (konkrēti – putni un zvēri) daudz enerģijas tērē sava ķermeņa sasildīšanai. Jo aukstāks laiks, jo vairāk enerģijas viņiem nepieciešams. Tātad vairāk jāēd. Secinājums: pirmkārt un galvenokārt cilvēku apdzīvotām vietām aukstajā gada periodā dzīvniekus piesaista barība. Tā var būt kaut kur kaut kā nejauši uzradusies ēdmaņa, un tā var būt barotavā tīši izlikta barība.
Runājot par apzināti ierīkotām barotavām, jāatgādina, ka, ja sala un sniega laikā barotāja rūpes nav nepārtrauktas, tās var izrādīties kaitīgas, jo neliela izmēra kustoņi (pirmkārt, mazputniņi), kuri tiek piesaistīti barošanas vietām, pastiprināti koncentrējas ap tām, līdz ar to apkārtējā teritorijā viņiem visiem vairs nepietiek dabiskās barības.
Kad papildēdiena piegāde tādā situācijā top negaidīti izbeigta, rodas dzīvnieku atbirums – parasti lielāks par to atbirumu, kas rastos, ja barošana iepriekš vispār nebūtu notikusi.
Tātad – ja reiz iesākts putniņus regulāri barot, tad tas būtu jāturpina nepārtraukti, konsekventi, jo daļa šo kustoņu parasti diezgan ātri kļūst no ēdināšanas vietas vairāk vai mazāk atkarīgi. Īpaši svarīga garantēta piekļūšana ēdienam lidoņiem ir rītos, kad nule pārlaista decembra relatīvi garā, aukstā nakts, un pievakarēs, kad priekšā – decembra relatīvi garā, aukstā nakts.
Ja cilvēks tomēr ir spiests "labdarību" pret savvaļas putniņiem pārtraukt, viņam jācenšas ēdiena devu barotavā samazināt nevis strauji uzreiz, bet pamazām, jo ir jāļauj dzīvniekiem pakāpeniski atbrīvoties no piesaistes barošanās vietai.
Sacītais attiecas galvenokārt uz mazputniņiem. Prāvākiem lidoņiem ikdienišķās ēdmaņas pēkšņs aptrūkums parasti daudz nekaitē, jo viņi spēj un ir raduši veikt lielākus attālumus iztikas meklējumos.
Kamēr vien ēdiens kaut kur cilvēciskotā vidē ziemā būs viegli iegūstams, kamēr vien tas vispār būs iegūstams, tikmēr kāds lūgts vai nelūgts ēdājs ieradīsies. Tas var būt ne vien putns, bet arī zvērs: atkarībā no barības, – gan kāds zālēdājs, visbiežāk stirna, vai plēsējs – visbiežāk lapsa, retāk cauna, bet stipra atkušņa laikā arī ziemas guļas migu uz laiku pametis āpsis un pat jenotsuns.
Rudens un ziema
