Bioogles
Latvijas Dabas fonda eksperts Jānis Reihmanis piecus gadus vairākās Latvijas bioloģiskajās saimniecībās testē bioogļu efektivitāti, iestrādājot to augsnē.
"Tā var būt koksne, bet tas var būt arī jebkurš organisks materiāls, kas tiek augstā temperatūrā un bezskābekļa vidē ar pirolīzes palīdzību pārvērsts tādā noturīgā oglekļa savienojumā," skaidroja Reihmanis.
Eiropā bioogles ir aktuāla tēma. Tiek veikti neskaitāmi eksperimenti, testējot dažādus materiālus, no kā tās iegūtas, un to koncentrāciju augsnē. Tiek eksperimentēts ar dažādām kultūrām. Tas viss joprojām ir pētījumu stadijā. Kā pozitīvie ieguvumi bioogles pielietošanai tiek minēts, ka tā mitrumā uzsūc ūdeni, un pēc tam lēnām to atdod atpakaļ zemei – tātad augsne ir mitrāka sausajos periodos. Tas esot labs līdzeklis oglekļa uzkrāšanai augsnē un siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju mazināšanai. Bioogles arī varot piesūcināt, piemēram, ar mēslojumu. Tā visa rezultātā vajadzētu būt labākai ražai, tāpēc bioogles pēta arī Latvijā.
Zemnieku saimniecībā "Mazbungas" 0,4 hektāros, kas sadalīti četros laukos, tiek audzēti burkāni, sīpoli, ķirbji un auzas. "Viena zona ir pilnīgi bez ogles iestrādes, pārējās trīs ir dažādās devās iestrādāta ogle," stāstīja "Mazbungu" saimnieks Ģirts Romanovskis.
Bioogles šajā laukā iestrādātas pirms pieciem gadiem. Vienā lauka daļā iestrādātas 20 tonnas uz hektāru kopā ar bioloģiskiem līdzekļiem. Vēl kādā saimniecībā bioogles iestrādātas kopā ar kūtsmēsliem. Pēc pieciem gadiem var izdarīt pirmos secinājumus.
"Vienā gadā mums izdevās šajā zonā gūt labākus panākumus ar ķirbjiem," atklāja Romanovskis. "Pārējos gados mēs neizjutām tādu ražas pieaugumu, salīdzinot ar pirmo joslu, kurā nekas netika iestrādāts. Bet tas pozitīvais, ko es gribu teikt, šajā ceturtajā zonā, kur ir visvairāk iestrādāta bioogle, mums ir uzlabojies zemes skābums. Tā ir kļuvusi mazāk skāba."
Tātad rezultāti pagaidām nav pārliecinoši. Bet šeit jāņem vērā, ka uz lauka netika iestrādātas bioogles, kas piesūcinātas ar minerālmēsliem. Iespējams, tās uzrādītu labākus rezultātus. Tāpat, iespējams, uz lauka nepieciešams iestrādāt lielāku ogļu daudzumu, bet tā kā šobrīd šī izejviela ir dārga, tam nebūtu ekonomiska pamatojuma. Visticamāk, jāpagaida, kad krietni apjomīgāki pētījumi tiks veikti citās Eiropas valstīs.
Kontrolētā drenāža
Kontrolētā drenāža ir sistēma, kas ļauj lauksaimniekiem samazināt nevajadzīgus ūdens zudumus, pielāgoties ūdens trūkumam, kā arī mazināt plūdu riskus. Vienlaikus tā ļauj arī samazināt siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas. Ja parasti lauku malās ir meliorācijas grāvji, kuros tiek novadīts liekais ūdens, tad ar kontrolētās drenāžas palīdzību ūdens nevis pa tiešo nonāk grāvjos, bet daļa no tā tiek uzkrāts akās, regulējot notecēšana ātrumu.
Vides risinājumu institūta speciāliste, bioloģe Rūta Abaja pastāstīja, ka kontrolēto drenāžu pielieto kā metodi, kas mazina barības vielu, sevišķi slāpekļa un fosfora savienojumu, iznesi no lauka. Tas nozīmē, ka lauksaimniekiem mazāk jāpievieno papildu mēslojums, jo tas netiek izskalots.
"Otrkārt, tas arī vienlaikus mazina vides problēmas, jo šie slāpekļa, fosfora savienojumi, kas tiek izskaloti no laukiem, tālāk rada problēmas ūdeņu ekosistēmās, caur grāvjiem nonāk upēs, ezeros, kur atkal ir eitrofikācijas radītās sekas," uzsvēra Abaja.
Vienā no eksperimentālajiem laukiem rezultāti bijuši ļoti labi. Ja laukus papildus kontrolētajai drenāžai vēl aprīkotu ar apūdeņošanas sistēmu, proti, no akām ūdeni sausuma perioda laikā padotu atpakaļ, tad rezultāti būtu vēl labāki.
Tiešā sēja
"Tradicionāli latviešiem ir pierasts, – ja tev ir tīrums un gribi kaut ko izaudzēt, tad jau tautasdziesmās tiek dziedāts, ka mums arājs ar kalniņā un avots tek lejiņā," pauda Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra eksperts Jānis Kažotnieks. "Ja mēs apskatāmies dabā, tad dabā nav nekāda arāja kalniņā, vienīgi mežacūkas ar kaut ko; tas ir vienīgais, kas notiek no augsnes apstrādes dabā. Dabiskie procesi neparedz to, ka augsne ir kaut kādā veidā jāgroza turpu šurpu. Tā ir vienkārši jāatstāj mierā, un dabā tas notiek tā, ka tur ir dažādas dzīvības formas augsnē, kas dzīvo, un viņas veic to, ko cilvēks ir izdomājis, ka var izdarīt ar arklu."
Un kāpēc gan kaut ko rakt, tērējot tam laiku un resursus, ja to var nedarīt. Tiešā sēja paredz, ka, vienkāršiem vārdiem sakot, sējmašīna brauc pa lauku, izgriež ne pārāk dziļu vadziņu sēklām un iesēj tajā kādu kultūraugu. Augsnes apstrāde nenotiek.
Zemnieku saimniecības "Aņģi" saimnieks Aivars Cimermanis, kurš pirms četriem gadiem pieteicās veikt tiešās sējas eksperimentu, tagad pilnībā ar savu 300 hektārus apsaimniekojamo platību pārgājis uz šo metodi, atsakoties no vecās saimniekošanas.
"Tas, ko es redzu, ka klimata pārmaiņas reāli notiek," atzina Cimermanis. "Ar savu darbību es gribu būt klimata atbildīgs un mēģināt izdarīt visu iespējamo, lai manas pēdas nospiedums būtu pēc iespējas mazāks."
Eksperimentam saimnieks iedevis pašu "smagāko" lauku, kuru grūti bijis art.
"Pirmo reizi, kad mēs te atbraucām ņemt augsnes paraugus, bija tā, ka tu nevarēji iedurt lāpstu zemē," atminējās Kažotnieks. "Par ar kāju spiežot, bija ļoti grūti. Roc un ņem paraugus, un augsne izskatījās kā asfalts, kā betons."
Pagājuši četri gadi, un tiešās sējas ietekmē augsne ir kļuvusi dzīva, tur ir kukainīši, sliekas, nepieciešamās sēnes un baktērijas. Veidojas kaut kas līdzīgs kompostam. Augsnē ir daudz gaisa, lietus laikā mitrums notek pa kanāliem uz dziļākiem slāņiem, sausā laikā mitrumu atdodot atpakaļ. Tā kā tiešā sēja prasa mazāk laika veltīt darbiem uz lauka, kamēr kaimiņi disko, kultivē un dziļirdina, saimnieks var atpūsties.
"Slāpekļa patēriņš mūsu saimniecībā ir samazinājies par 30–40%, iegūstot tādas pašas vai pat augstākas ražas. Degvielas patēriņš uz hektāru ir par 30–40 litriem mazāks. Kviešu slimību apkarošanai mēs par 30% mazāk izmantojam fungicīdus," norādīja Cimermanis.
Tiešās sējas metode prasa ik pa brīdim uz lauka mainīt kultūras. Vienu gadu aug kvieši, nākamajā gadā pupas. Vienīgais papildu izdevums saimniekam bijis jaunas, īpaši tam paredzētas sējmašīnas iegāde. Tiešās sējas mīnuss ir tas, ka pagaidām bez glifosāta lietošanas nevar iztikt.
Bet šai metodei ir vēl viens īpašs pluss, kas modernam lauksaimniekam tagad ir jāņem vērā. "Tādā veidā gadā uz hektāru es piesaistu tonnu CO2 organiskās vielas veidā, kas manu saimniecību principā padara klimatpozitīvu. Mēs piesaistām vairāk CO2, nekā emitējam," lepojās Cimermanis. "Tas ir, iespējams, papildu ienākumu avots; tas tirgus strauji iet uz augšu, attīstās. Es uzskatu, ka tā ir viena no iespējām, kas ir Latvijai, un mēs to varam daudz darīt, piesaistīt un papildus saņemt finansējumu par to."
Tā kā Eiropa virzās uz klimatneitralitātes mērķu sasniegšanu, šis ir ļoti būtisks aspekts, un tuvākajos gados būs arvien vairāk uzņēmumu un industriju, kas ietaupītās emisiju kvotas vēlēsies iegādāties no citiem. Tas paver pavisam jaunas biznesa iespējas tiem, kas ātrāk spēj pielāgoties pārmaiņām.
