Strīķupe iztek no Vaidavas ezera Valmieras novadā un ietek Gaujā – vienā no Latvijas lašupēm. Laša nārsta vērošanai pārgājienu vada biologs un zivju ekologs Matīss Žagars.
Žagars pastāstīja par lašveidīgo zivju ceļu uz nārsta vietām: "Tas nārsta substrāts, kas viņiem ir vajadzīgs, tas kas mums te apakšā ir – grants, smilts un oļi, ne tādi lieli akmeņi. Tad tā nārsta uzvedība ir… Mēs tās saucam par berzām. Viņas notīra to vietu, lai tur nebūtu nekādu dubļu virsū. Ar vēderiem un astēm notīra. Un tad tie akmeņi paliek balti, un tad tās vietas mēs varam redzēt, ka tās zivis ir bijušas.
Tādās populārās nārsta vietās ballīte ir traka, jo viņi mēdz tīrīt vienu kārtu, tad otrs nāk pa virsu uzgrabina.
Tur no evolucionārā viedokļa viss labi. Spēcīgākie attīstās, vājākie iet bojā. Ja uznāk kaut kādi plūdi, aiznes to visu prom, nāk kādi koki pāri un izskalo. Ja kaut kur aizsalst upe, viņi var izsalt. Tā bojāeja ikru stadijā ir vājprātīgi liela. Viens eksemplārs var iznērst daudzus desmitus līdz simtus tūkstošus, atkarībā no zivs izmēra."
Dodas nārstot uz savām dzimtajām vietām
Lašupes iedalās vairākos veidos. Ir dabiskās, kur sastopami laši, kuri dabā paši nārsto un vairojas. Latvijā tādas ir Salaca, Vitrupe, Pēterupe, Irbe, Užava, Saka un Bārta. Tad ir lašupes Gauja, Daugava un Venta, kurās līdzās savvaļas lašiem tiek ielaisti arī zivjaudzētavās audzētie zivju mazuļi jeb smolti. Lašveidīgie nārstot dodas uz vietu, kur tie dzimuši, tātad arī uz mazākām upēm jeb lielo upju pietekām.
Tāda ir arī Strīķupe, kura lašveidīgo nārsta vērošanai ir īpaši pateicīga ar savu dzidro ūdeni un akmeņaino grunti.
"Šogad ir labs gads, jo bija silts, tad zivis pulcējās pie upju grīvām. Un tad, kad vējš nedaudz paspiež iekšā un viņas sajūt ar degunu, ka vēsāks ūdens nāk no upēm, tad viņas arī iet. Jūs esat dzirdējuši to, ka viņš atgriežas savās dzimtajā vietās? Tas ir ļoti romantisks stāsts. Viņas atgriežas tur, kur viņas ir dzimušas. Sākam to ciklu no dzimšanas: viņas rudenī nārsto, pavasarī izšķiļas [jaunās], pēc tam kādu laiku dzīvo upē, tad, kad ir nedaudz pieaugušas un izgājušas, ko mēs saucam par smoltifikāciju, tad viņas ripo lejā uz Baltijas jūru. Tur viņas dzīvo, pieaug 2–3–4–5 gadus, kā kurai zivij, kā kurai sugai. Tad viņas barojas Baltijas jūrā. Un pēc tam tas fenomens ir tāds, ka viņas jūt pēc kaut kāda kompasa galvā... Tas ir pētīts un pētīts, un nav precīzi izpētīts, līdz ar to mēs varam veiksmīgi romantizēt to stāstu. Jā, viņas jūt pēc ūdens ķīmiskā sastāva. Tās briesmas mūsdienās ar klimata izmaiņām un ar to, ka mēs piesārņojam upes, ka mēs izmainām ķīmiskos sastāvus, un viņām tas homings jeb mājas upes atrašana mēdz būt problemātiska," skaidroja biologs Matīss Žagars.
"Šī smoltu, pusaudžu uzskaite ir labākais rādītājs, pēc kā var pateikt, kādā stāvoklī ir upe," stāsta vides zinātniskā institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs, vadošais pētnieks Didzis Ustups.
Skarbi dati dabiskajās lašupēs
Salaca Vidzemē ir labākā un spēcīgākā dabiskā Latvijas lašupe, kas ideālā gadā spēj saražot 30 tūkstošus smoltu jeb lašu pusaudžu, kas katru gadu varētu doties prom uz Baltijas jūru. Ja pieņem, ka šie 30 tūkstoši ir upes maksimums, tad 75% no šī maksimuma tiek uzskatīts kā ļoti labs upes vides stāvoklis.
Taču realitātē Salaca vidēji katru gadu spēj saražot 40–50% no maksimuma. Citās dabiskajās lašupēs situācija ir daudz skaudrāka.
"Irbē nav labi, bet nav arī tik traģiski kā citur; tie ir aptuveni 9–10% no maksimuma. Tad ir bēdu stāsts – Užava, Saka, Bārta, kur ir 1–2%. Bārtā mūsu zinātnieki nav pēdējos 10 gados lasi redzējuši. Tā ir tā aptuvenā situācija, kas notiek ar mūsu dabiskajām lašupēm. Un tad, protams, ir jauktā tipa upes Gauja, Daugava, Venta. Daugavā esam uzbūvējuši trīs lielās hidroelektrostacijas (HES), tā ir tā maksa – mēs esam atņēmuši lasim viņa iespēju nārstot," norādīja Ustups.
Cilvēka ietekme un globālā sasilšana
Kāds ir iemesls, kāpēc šīs upes nespēj atražot lašveidīgās zivis? "Bior" vadošais pētnieks skaidroja – to ir panākusi cilvēka radītā ietekme uz vidi, protams, arī globālās klimata pārmaiņas. "Viens no iemesliem ir eitrofikācija. Mūsu upēs ir pārāk daudz barības vielu, mūsu upes aizaug. Ja mēs paskatāmies kartē, kur ir novietojušās mūsu lašupes, tad
visas labās lašupes atrodas Baltijas jūras ziemeļos.
Un, tiklīdz mēs virzāmies aizvien uz dienvidiem, tā situācija vairāk nav tik krāšņa. Protams, ir klimata izmaiņas, globālā sasilšana. Arī tas veicina ūdens uzsilšanu. Ja mūsu pētnieki aiziet vasarā un izmēra – Ventā ūdens ir 25 grādi un siltāks, – tas ir stipri par karstu lašu mazuļiem," skaidroja Ustups.
Bet tieši rudenī ūdens temperatūra ir piemērota nārstam.
"Kaitēklis" lašveidīgo populācijai – upes aizsprosts
Pusotru stundu vērojot upes tecējumu, cenšoties ieraudzīt nārstojam lašveidīgās zivis, gar Strīķupi noieti trīs kilometri. Šajā laikā nevienu zivi tā arī neizdevās ieraudzīt. Pārgājiena vadītājs, zivju pētnieks Matīss Žagars rosināja doties uz 15 minūšu brauciena attālumā esošo Vaives upi, sakot, ka tur zivis tiešām redzēsim.
Dabas vērotāju autokolonnai iebraucot stāvlaukumā pie Vaives dzirnavām, sākās lašu nārsta vērošanas otrā daļa. Zīmīgi, ka tieši tur atrodas arī viens no būtiskākajiem "kaitēkļiem" Latvijas lašveidīgo populācijai – sens upes aizsprosts. Šajā gadījumā tas ir Vaives dzirnavu dambis. Jau gadu desmitiem tas savu funkciju nepilda, ekonomiskā labuma no tā nav, bet zivis tam pāri netiek.
"Vaives dambis aizsprosto zivīm migrāciju, un tādu dambju Latvijā ir daudz. Tikko mūsu valsts zinātniskais institūts ir pabeidzis projektu, kas ir daudz arī medijos bijis, par stratēģiski svarīgākajiem nojaucamajiem šķēršļiem Latvijas upēs. To ir daudz, to visā pasaule ir daudz," pastāstīja Žagars.
Valsts zinātnes institūts "Bior" izpētījis, ka uz Latvijas upēm atrodas vairāk nekā tūkstoš šķēršļu, kas traucē nārstu, tādējādi būtiski samazinot potenciālo lašveidīgo populāciju Latvijas teritorijā.
"Plus/mīnus aptuveni tie ir 1000–1200 šķēršļi. Mēs nokartējām 19 tūkstošus kilometru Latvijas upes, saranžējām, kas tad ir šīs svarīgākās upes, un arī tikām skaidrībā, kas ir ļaunākie šķēršļi. Tas ļaunākais, ja mēs skatāmies uz lašiem, tad tas ir Salacā, kur mums augšgalā ir bijušās papīrfabrikas dambis Staicelē, kas ir daļēji pārvarams. Bet tāpat mēs redzam savos pētījumos, ka tikai reti kurš no lašiem tiek pāri.
Sliktā ziņa ir tā, ka lielākā daļa no ļaunākajiem šķēršļiem ir HES.
Un finansējums visdrīzāk būs paredzēts nojaukšanai, uzlabošanai u.tml., bet, ja mums nav paredzēta nauda kompensācijām, tad HES īpašnieks varētu būt ne īpaši ieinteresēts šajās darbībās. Ir, protams, arī citi veidi meklēt kompromisus, kā turpināt šos saimniecisko darbību. Mēs varam uzbūvēt zivju ceļu, tehnisko, dabisko, tās ir nianses, bet, protams, jebkurš no citiem risinājumiem prasa arī pēc tam apkopi, uzturēšanu u.tml. Visdrīzāk tas nebūs tik labs risinājums kā šķēršļa nojaukšana," skaidroja Ustups.
Šī gada maijā tika sākta veca, nelietderīga dambja nojaukšana uz 24 kilometrus garās Alūksnes upes. Tas ir pirmais gadījums, kad no upes tiek novākta tik apjomīga hidrotehniska būve.
Tolaik, pirms pieciem mēnešiem, Bejas dambja nojaukšanas laikā, Pasaules Dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Magda Jentgena "ReTV" sacīja šādi: "Nākamais solis ir drusciņ pagaidīt, kamēr upe atradīs savu dabisko gultni, tas ir būtiski. Mēs apmēram saprotam, kur tā upe ir gājusi, kur tā ies, bet pasaulē, Eiropā tas tiešām notiek ļoti daudz.
Un pierādīts, ka aizsprostu nojaukšana ir ātrākais, lētākais un efektīvākais veids, kā atjaunot upes ekosistēmu un migrējošo zivju populāciju."
"Ja šeit mēs izbūvējam zivju ceļu, tad forele un alata tiks līdz pašam Alūksnes ezeram augšā," maijā sacīja Alūksnes novada publisko ūdenstilpju apsaimniekotājas "ALJA" direktors Māris Lietuvietis.
Kā tur izskatās šobrīd – vai uzpludinājums aiz Bejas dambja ir nosusināts un upe ir atguvusi kādreizējo gultnes tecējumu? "Upe ir atpakaļ savā vecajā gultnē. Sedimenti jeb nogulumi krastos, tie ir tagad apauguši ar zaļo masu, nostiprinājies veiksmīgi, un šobrīd pilnībā projekts vēl nav pabeigts. Ir atlikusi akmeņu krāvuma, zivju ceļa izveide, un ceram to šoruden arī pabeigt. Mēs plānojam ar zinātniekiem iziet šo monitoringa ceļu gada vai divu griezumā, un tad jau mēs redzēsim tās izmaiņas, vai no lejas uz augšu šīs mūsu vēlamās sugas ir uzmigrējušas," pastāstīja Lietuvietis.
Maluzvejnieku sirojumi
Tikmēr lašveidīgo nārsta vērošanas pastaigas rīko ar mērķi izglītot par dabas daudzveidību. Iespējams, tas palīdz iznīdēt vēl kādu kaitniecību lašveidīgajiem. Un tie ir maluzvjenieki, kuri laša gaļu un ikrus kārojuši visos laikos.
Rudenī lašveidīgo zivju sargāšanas laiks ir pastiprināts, jo zivis iepeld iekšējos ūdeņos radīt pēcnācējus. Līdz ar to šīs zivis kļūst vieglāk pieejamas maluzvejniekiem. "Kaitējumu zivju resursiem nodara personas, kas nevēlas ievērot vispārējos noteikumus, šos laikus. Attiecīgi cilvēkam ir tāda iekšēja dziņa iegūt šo nelegālo, citam ir tas azarts, ka viņš var pa naktīm darboties un iegūt aizliegto zivi. Daudzi uzskata, ka šī zivs ir garšīgāka, un citi apsvērumi. Piemēram, sensenos laikos ir visa dzimta dzīvojusi pie nārsta upes, attiecīgi vectēvs ķēra, tēvs ķēra, un tad arī šis tiek pārmantots paaudzēs," zināja skaidrot Valsts vides dienesta Zvejas kontroles departamenta Iekšējo ūdeņu kontroles daļas vadītājs Jānis Lasmanis.
Viņaprāt, sodi, kas paredzēti nelegālajiem makšķerniekiem, ir pietiekami, lai atturētu viņus no pārkāpumiem. Ja ir pārkāpti makšķerēšanas noteikumi lieguma laikā, tad sodu var saņemt līdz 350 eiro, un vēl papildus, ja ir noķerta zivs, tad ir jāmaksā kaitējuma atlīdzība 715 eiro. Bet, ja ir pārkāpti noteikumi, veicot rūpniecisko zveju, piemēram, ar tīkliem, bez licences, tad sodu jau var saņemt līdz pat 700 eiro, kā arī papildus jāmaksā kaitējuma atlīdzība 715 eiro par katru zivi.
"Ir arī paredzēta kriminālatbildība par nelikumīgu zivju ieguvi, un tā iestājas tādā gadījumā, ja šī kaitējuma summa sasniedz vismaz piecas minimālās mēnešalgas. Ja šis nelegālais zvejnieks ir ieguvis vismaz piecas lašveidīgās zivis, piecus lašus vai piecus taimiņus vai jaukti, bet kopumā piecas zivis, tad jau mēs varam runāt par kriminālatbildības iestāšanos. Tad tiek uzsākts kriminālprocess, un personas saņem kriminālsodu," stāstīja Lasmanis.
Šī gada pārkāpumu dati vēl tiek apkopoti. Zināms, ka pērn Valsts vides dienesta inspektori pastiprināto ūdenstilpju kontroles laikā no 1. oktobra līdz 30. novembrim veica 343 reidus, no ūdenstilpēm izcēla 235 nelegālus zvejas rīkus, no kuriem 196 iekšējos ūdeņos, bet 39 piekrastē. 18 gadījumos uzsāktas administratīvā pārkāpuma lietas.
Vērts arī ņemt vērā, ka
pat tik vienkārša nodarbe kā pastaiga gar upi var paglābt lašveidīgās zivis no maluzvejniekiem.
Jo vairāk cilvēku uzturēsies upju tuvumā, jo mazāka iespēja, ka tur siros maluzvejnieki, norādīja Valsts vides dienesta pārstāvis.
