Trīs nozīmīgākie lielinieku politiķi 1918. gadā

1917. gada spēcīgākā latviešu politiskā partija bija Latvijas Sociāldemokrātija. Līdz 1. pasaules karam tā bija arī skaitliski lielākā organizācija Krievijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā, kurai latviešu sociāldemokrāti pievienojās pēc Piektā gada revolūcijas. Latviešu partijas priekšgalā bija spējīgi oratori, ideologi un organizatori, kuriem bija svarīga loma gan Latvijas, gan Krievijas vēsturē. 1. pasaules kara priekšvakarā noteicošo lomu latviešu partijā ieguva radikālākais sociāldemokrātijas novirziens – lielinieki jeb boļševiki.

Pēteris Stučka (1865-1932)

#LV99plus

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture". 

Pēteris Stučka pēc Jāņa Jansona-Brauna traģiskās bojāejas uz vācu zemūdenes nogremdēta kuģa Ziemeļjūrā 1917. gadā kļuva par neapšaubāmu Latvijas Sociāldemokrātijas līderi. Viņš bija labi izglītots, inteliģents un visai pragmatisks revolucionārās kustības veterāns.

 

Pēc Oktobra apvērsuma Stučka kļuva par pirmo Krievijas tieslietu komisāru, kurš izveidoja padomju tieslietu sistēmas pamatus. Vēlāk, 1918. gada beigās un 1919. gadā, Stučka kļuva par Padomju Latvijas valdības vadītāju. Pēc Padomju Latvijas sabrukuma un atgriešanās Krievijā viņš vairs nesasniedza tādus varas augstumus kā 1917. gada beigās un 1918. gadā. Stučka mira Maskavā 1932. gadā un tika apglabāts pie Kremļa sienas.

Fricis Roziņš (1870-1919)

Vēl viens ievērojams latviešu lielinieku līderis bija Fricis Roziņš. Revolucionārajā pagrīdē viņš bija pazīstams ar segvārdu “Āzis”. Februāra revolūciju Roziņš sagaidīja trimdā ASV. Pēc atgriešanās Latvijā viņš kļuva par “Iskolata republikas” vadītāju, ieņemot Latvijas Strādnieku, zaldātu un bezzemnieku padomes Izpildkomitejas priekšsēdētāja amatu.

Pēc tam F. Roziņš darbojās Krievijā kā nacionālo lietu tautas komisāra (šo amatu ieņēma Josifs Staļins) vietnieks un latviešu nacionālo lietu komisārs.

1919. gadā Latvijas padomju valdībā viņš pildīja zemkopības komisāra pienākumus. 1919. gada pavasarī Roziņš pēkšņi saslima (iespējams, ar plaušu karsoni) un nomira.

Jūlijs Kārlis Daniševskis (1884-1938)

Jūlijs Daniševskis piederēja pie otrās paaudzes latviešu sociālistiem, kurš nepaguva piedzīvot romantiskā un panaivā “jaunstrāvnieku” sociālisma laikus (1893-1897). Viņš sociālisma idejām pievērsās jau pēc “jaunstrāvnieku” kustība sagrāves 1900. gadā un Piektā gada revolūcijas laikā bija viens no aktīviem tās dalībniekiem.

1917. gadā Daniševskis strauji kāpa pa partijas karjeras kāpnēm. Tas notika, galvenokārt pateicoties labajām oratora dotībām un arvien pieaugošajam radikālismam. Viņš vadīja galveno latviešu lielinieku laikrakstu (“Cīņa”), bija Rīgas padomes un Iskolata loceklis. Pēc Rīgas ieņemšanas viņš ar vairākiem citiem lieliniekiem palika vācu okupētajā pilsētā. Viņa zvaigžņu stunda gan pienāca nedaudz vēlāk – 1918.–1920. gadā.

Vispirms viņš kļuva par republikas Revolucionārās kara padomes locekli, kas bija viens no augstākajiem amatiem Padomju Krievijas militārajā hierarhijā;

pēc tam par faktisko Padomju Latvijas armijas vadītāju; vēlāk arī par Padomju Krievijas kara revolucionārā tribunāla priekšsēdētāju.

Sociāli nepareiza izcelsme

Liela daļa no latviešu lieliniekiem bija dzimuši turīgu, pat bagātu latviešu zemnieku ģimenēs. Vēlāk sociālisti šos turīgos saimniekus nicīgi sauks par “pelēkajiem baroniem”. Stučka šajā ziņā bija sevišķi spilgts piemērs. Viņa tēvs bija ne vien savas apkārtnes turīgākais zemnieks, bet arī aktīvs nacionālās kustības dalībnieks. Viņa lielie ienākumi ļāva dēlam iegūt lielisku izglītību (Pēterburgas universitātes Juridiskā fakultāte) un uzsākt advokāta karjeru.

Pēc studiju beigām Stučka mitinājās plašā dzīvoklī Rīgas centrā un piekopa visai “buržuāzisku” dzīves veidu. Tie bija labi gadi, kuros viņš kopā ar savu draugu Jāni Pliekšānu (Raini) pārmaiņus vadīja “Dienas Lapu”, lasīja nelegālu marksistisko literatūru un biedrojās ar citiem sociālisma ideju piekritējiem. Tiesa gan, līdz pat 1905. gada revolūcijai Rainis bija radikālāks nekā labas dzīves izlutinātais Pēteris. Pat izsūtījumā uz Sibīriju pēc jaunstrāvnieku arestiem Stučka devās ar vērienu, pa ceļam Maskavā apmeklējot teātra izrādes.

Arī daudzi citi strādnieku, bezzemnieku un visu citu diskriminēto un ekspluatēto aizstāvji nāca no turīgām ģimenēm.

Tas attiecās arī uz Roziņu un Daniševski. Vēl viena kopīga iezīme, kas vienoja gandrīz visus latviešu lieliniekus, bija ilgstoši cietumos, izsūtījumā un trimdā pavadīti gadi. Šķiet, ka tieši neadekvātās cara režīma represijas lielu daļu labi izglītoto jauniešu padarīja par revolucionāriem.

Savukārt tautiski nacionālās kustības komformisms viņus veda lielinieciskā internacionālisma apskāvienos. Latvijas patstāvības ideju viņi uzskatīja par nepieņemamu, pat bīstamu. Latviešu lielinieku partiju veidoja gados jauni (52 gadus vecais Stučka un 47 gadus vecais Roziņš bija vieni no vecākajiem lieliniekiem), inteliģenti un cara (arī vācu okupācijas varas) represijās rūdīti cilvēki. 1919. gadā viņiem radīsies izdevība sociālisma sapni īstenot dzīvē Latvijā, bet tas beigsies ar pilnīgu katastrofu. 30. gadu beigās lielākā viņu daļa ies boja Staļina “Lielajā terorā”.

1 komentārs
Andrejs Bubinduss
Ko tas nozīmē, LSM, kamdēl LSM notiek boļševiku- trockistu glorifikācija un propaganda? Saprotams, ka tuvojoties Latvijas simtgadei, jāsprodina vecum vecais mīts, ka par masveida terora organizēšanu , Trocka triecienvienību - latviešu sarkano strēlnieku bandu darbību Krievijas Impērijas teritorijā , boļševika Uļ'janova apsradzību Latvija ir ir guvusi neatkarību. Ir nozēļojami, ka atrodas izdzimteņi, kuri propagandē sarkano murgu vēl pēc simts gadiem
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti