Naturalizācija visiem. Kur «pazuda» balsis 1998.gada referendumā

Patiešām, daži rezultāti balsošanas iecirkņos, ar kuriem tikko no jauna iepazinās ''Rus.lsm.lv'', izskatās netipiski pilsoņu demokrātiskai gribas izpausmei.

Jautājumi rodas vai nu par balsu skaitīšanas kvalitāti, vai arī par pašu balsojušo “kvalitāti”.

 Pēc pamanīto anomāliju saraksta izveidošanas “Rus.lsm.lv” lūdza komentāru Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājam Arnim Cimdaram, kurš vadīja CVK arī pirms 20 gadiem. Ne visas 1998.gada balsojuma rezultātu dīvainības viņš spēj paskaidrot, taču ir pārliecināts – viss tika saskaitīts pareizi.

Kur tika atrastas kļūdas

Pavisam acīmredzamas aplamības – no kategorijas “tā nevar būt tāpēc, ka tā nevar būt nekad!” – var atrast tieši CVK vietnē, ja secīgi pārbauda publicētos datus par to, kā 1998.gadā nobalsots simtiem iecirkņu. Lūk, daži piemēri.

Rīgas rajons, iecirknis nelielā (un diezgan krievvalodīgā) pilsētiņā Vangažos. Pavisam tur nobalsoja 1158 cilvēki, no viņiem “par” (pret “logu” atcelšanu) – 480 balsis, “pret” (par pilsonības likuma liberalizāciju) – nulle.

Bet kur tad pārējās 678 jeb 58,5% nobalsojušo balsis? Iznāk, ka tās visas ir nederīgas. Tikai vienā Rīgas rajonā, kur bija apmēram 40 iecirkņu, šādu piemēru ir pieci. Un katrā “pret” balsojušo skaits ir nulle, bet nederīgo biļetenu daļa ir 48% līdz 58%.

 Cits piemērs no CVK vietnes.

Liepāja, 20 iecirkņi, pavisam nobalsojuši 27 tūkstoši pilsoņu. 

Nederīgo biļetenu skaits visā pilsētā – nulle.

Tas pats stāsts par Jūrmalu – neviena sabojāta biļetena.

Tāda lieluma pilsētām tik skaists rezultāts ir vēsturiski unikāls.

Trešais piemērs – daudzos iecirkņos

 visu dienu netika reģistrēts neviens balsotājs.

“Rus.Lsm.lv” parādīja šos skaitļus CVK priekšsēdētājam A.Cimdaram. Pēc zināmas pauzes, lai veiktu pārbaudi, skaidrojums atrodas:

— Diemžēl mēs nepamanījām, ka, pārceļot vēsturiskos datus no vecās vietnes uz jauno, atsevišķi skaitļi par balsīm atsevišķos iecirkņos tika pazaudēti.

Paldies, “Rus.Lsm.lv”, ka to ieraudzījāt!

Nezinu, kā tas tehniski notika… Taču ir rezultātu grāmata, kas izdota papīra versijā [1999.gadā] – tie arī ir oficiālie rezultāti.

— Oficiālajā grāmatā lielajām pilsētām – Rīgai, Ventspilij, Liepājai – nav rezultātu pa atsevišķiem iecirkņiem, ir tikai kopējie. Neko īpaši izpētīt nevar…

• Taisnība. Taču arhīvā ir dokumenti un protokoli par visiem iecirkņiem.

Ir zināms termiņš, kurā vēlēšanu vai referendumu rezultātus var apstrīdēt vai pārskaitīt. [1998.gadā] tas netika izdarīts. Tātad

tobrīd tai sabiedrībai, kāda toreiz bija, rezultāti bija saprotami, un jautājumi neradās.

Patiešām – grāmatā visi trīs iepriekšminētie gadījumi izskatās citādi nekā CVK vietnē, tie pilnībā iekļaujas ierastā ietvaros.

Bet lūk – piemēri, par kuriem runa būs vēlāk, tā jau nav tehniska kļūda, bet oficiālie dati.

Ne par, ne pret. Pazudušās balsis

1998.gada referendums Latvijas vēsturē bija un joprojām ir “rekordists” nederīgo biļetenu skaita ziņā, un tas redzams jau pēc  rеzultāta: 52,54% - “pret”, 44,89% - “par”. Līdz 100% pietrūkst 2,57%. Kā tolaik norādīja novērotāji, tie ir cilvēki, kas piedalījušies balsošanā, taču nav pauduši savu viedokli – atnākuši uz iecirkni, reģistrējušies un saņēmuši biļetenu.  Bet pēc tam – vai nu to sabojājuši (atzīmējot abus atbilžu variantus vai neatzīmējot nevienu), vai arī nav iemetuši urnā.

Taču visos pārējos referendumos – bet tādi neatkarīgajā Latvijā kopš 1991.gada  bijuši jau astoņi — sabojāto biļetenu skaits bija vairākkārt mazāks – procenta desmitdaļas.

Par tāda dīvaina rekorda iemesliem jautājam A.Cimdaram.

• Šajā gadījumā [jāņem vērā] daudzi skaitļi. Ir vēlētāju skaits, kuri ieradušies iecirknī un reģistrējušies. Ir tie, kuri nobalsojuši “par” vai “pret”. Un ir tie, kuri atzīmējuši abus atbilžu variantus vai arī nav atzīmējuši nevienu – tie ir sabojātie biļeteni. Un vēl ir tie, kuri šo lapiņu vienkārši ielikuši kabatā un izgājuši ārā. Tāpēc

par 2,5% man nav komentāru – neesmu pētījis, kas šos jūsu norādītos procentus veido.

Pēc CVK vadītāja teiktā, hipotētiski var būt arī tāds izskaidrojums – iespējams, daudzi no tiem, kuri piedalījās referendumā, to vispār nebūtu darījuši, ja tajā dienā nenotiktu Saeimas vēlēšanas.

“Acīmredzot kādam tas bija variants, kā paust savu attieksmi – ja kādam nebija pat sava viedokļa. Nobalsoja Saeimas vēlēšanās,

 neatteicās reģistrēties dalībai referendumā, paņēma biļetenu – un nezināja, ko ar to iesākt. Tas ir pieņēmums.

Atbildi var sniegt sociologs vai politologs, ja veiks pētījumu. Citādi tās ir spekulācijas.”

Latgale (un Anglija) nesaprata latviski?

Vēl viena acīmredzama dīvainība – straujš nederīgo biļetenu skaita pieaugums (kā arī to, kuri saņēma savu biļetenu, bet neaiznesa līdz urnai) atsevišķos iecirkņos un pat atsevišķos rajonos, kur šis īpatsvars būtiski pārsniedza pat vidējos 2,57% valstī.

Piemēram: Daugavpils rajons, Ilūkste. Iecirknī ieradās 1460 vēlētāji, taču galu galā derīgie biļeteni bija 1300. Tātad nederīgie un līdz urnai neaiznestie bija 160 jeb 11%.

Līdzīgu iecirkņu, kur nederīgo biļetenu skaits pārsniedz vismaz 5% (bet dažkārt arī 10%) ir daudzi desmiti, īpaši Latgalē. Galu galā vidējais “sabojāto un zudušo” balsu rādītājs šajā reģionā ir jūtami lielāks nekā valstī. Tā, Daugavpils rajonā šis rādītājs ir 3,5%, Rēzeknes un Krāslavas rajonos – vairāk nekā 4%, Ludzas rajonā - vairāk nekā 5%.   

Kā sarunā ar “Rus.lsm.lv” neoficiāli pieļāva viens no pašreizējiem CVK locekļiem, biļetenu anomālās norakstīšanas par nederīgiem zonu karte, visdrīzāk, sakrīt ar Latvijas lingvistisko karti. Tātad

tur, kur dzīvoja vairāk pilsoņu nelatviešu, daudzi varēja nesaprast referenduma jautājumu

un tāpēc viņiem bija apgrūtinoši nobalsot.

Taču šis izskaidrojums ne īpaši līdz, ja vērtē ārzemēs dzīvojošo Latvijas pilsoņu balsojumu. Piemēram,

Kanādā no 1571 cilvēka, kas ieradās iecirkņos, neprata vai negribēja nobalsot tikai 14 Latvijas pilsoņu (mazāk nekā 1%), bet ASV no tiem 3130, kas ieradās iecirkņos, - 320 (vairāk nekā 10%).

Salīdzinājumam: Krievijā iecirknī ieradās 185 cilvēki – un tikai divi no viņiem (2,1%) nespēja vai negribēja paust savu viedokli. Bet Lielbritānijā balsot atnāca 1009, un veseli 235 no viņiem (23%) nespēja. Par to A.Cimdaram skaidrojuma nav. 

— Tolaik bija ļoti daudz vēlētāju, kuri nesaprata pat kārtību balsošanai Saeimas vēlēšanās, - saka CVK vadītājs. – Tāpēc bija situācijas, kad bojāto biļetenu nebija vispār, un arī, kad tie bija bojāti – vai nu vēlētājs nebija izdarījis nekādu atzīmi vai arī bija atzīmējis abus atbilžu variantus.

— Vai jums nav ienācis prātā jautājums, kāpēc Amerikā sabojāto biļetenu īpatsvars ir 10%, bet kaimiņvalstī Kanādā – 1%?

— Un kam gan es šādu jautājumu būtu uzdevis?... Dažkārt biļetenos apzināti netika izdarītas nekādas atzīmes. Es tādus esmu redzējis, un arī tie veido šo procentu.

— Vai domājat, ka Latvijas pilsoņi Amerikā tērētu savu brīvo laiku, lai brauktu uz iecirkni, bet nenobalsotu ne par, ne pret?

— Jautājiet viņiem… Ja šis jautājums neradās tolaik – Amerikā dzīvojošajiem, žurnālistiem, politikas pētniekiem un man to neviens neuzdeva…

Tad, piedodiet, man neienāca prātā sev uzdot šo jautājumu.

Biļeteni bez zīmogiem

Referenduma gaitā tika atklāti arī vairāki acīmredzami pārkāpumi, par kuriem tūlīt pat vēstīja plašsaziņas līdzekļi – vairākos iecirkņos tika uzieti biļeteni bez zīmogiem. Tomēr lieli pārkāpumi toreiz netika konstatēti.

— Tolaik diemžēl gadījās, ka netika ievērotas procedūras – kaut kur nepaguva apzīmogot biļetenus, kaut kur zīmogus spieda jau balsošanas laikā, - teic A.Cimdars. -

Mierinu sevi ar domu, ka tolaik vēlēšanu komisijās strādāja labākie no tiem cilvēkiem, kādi bija pieejami.

• Vai jums neradās iespaids (bet tas tagad ir moderns temats), ka referenduma iznākumu aktīvi ietekmēja no ārpuses? Bija daudz Rietumu politiķu paziņojumu, dažkārt ļoti stingru.

 

•  Man kā CVK vadītājam ir īpaša attieksme – es redzu politikas spēlētājus, taču neredzu to krāsas.

 

Man ir melnbalta situācija. Kā pilsonis es redzu daudzas krāsas, bet kā CVK vadītājs – nē.

Un, kas attiecas uz ietekmi no ārpuses uz manu darbu – tā [1998.gadā] bija mana pirmā kampaņa, un tad tika paziņots, ka

vēlēšanu komisija strādā autonomi un ietekmēšanas mēģinājumi ir nepieņemami. Nerunājot jau par to, lai kaut kā labotu rezultātus 

— par to runas nav bijis nekad.

Katrā iecirknī strādā septiņi cilvēki, plus novērotāji, un viņi šo rezultātu konstatē. Katra iecirkņa rezultāti ir pieejami CVK vietnē (kā jau noskaidrojās iepriekš, tur gadās kļūdas – S.P.) Un, ja kāds pa vidu [ceļā no iecirkņa uz CVK] mēģinātu kaut ko mainīt rezultātos – viņš tiktu automātiski identificēts un saukts pie atbildības.

Mainīt rezultātus nav iespējams. Tāpēc nav jēgas mēģināt ietekmēt procedūru.

Neesmu skaitījis, cik Saeimas, pašvaldību, Eiroparlamenta vēlēšanu, referendumu esmu organizējis… Un

neviens manas ģimenes loceklis – pat māte, kad vēl bija dzīva, tā arī ne reizi neuzzināja, par ko esmu balsojis. Ne reizi. Esmu darījis visu, lai viņus pasargātu no savas ietekmes,

lai mana izvēle viņus nekā neietekmētu…

* * *

Pēc liberālo spēku panākumiem 1998.gada referendumā naturalizācija patiešām radikāli paātrinājās – ja pirmajos četros gados, no 1995. līdz 1998.gadam, naturalizējās 11,4 tūkstoši cilvēku, tad tikai 1999.gadā - 12,4 tūkstoši, vēl nākamajos divos gados – vēl 25,5 tūkstoši.

Tomēr 2018.gada 1.jūlijā Latvijas Iedzīvotāju reģistrā bija 218,9 tūkstoši nepilsoņu, informē Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. Kopš 1995.gada viņu skaits galvenokārt samazinājies dabisko demogrāfisko iemeslu un emigrācijas dēļ – pēc pārvaldes datiem, naturalizācijas procesā kopš 1995.gada 1.februāra par Latvijas pilsoņiem kļuvuši tikai 145,9 tūkstoši cilvēku. 

Par to, kādas cerības uz sabiedrības integrāciju bija 1998.gadā, kā tās bija saistītas ar referendumu un pie kā mēs galu galā esam nonākusi pēc 20 gadiem – nākamajā daļā.

NOBEIGUMS SEKOS