Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
1920. gada pavasarī Antonija iegūst darbu avīzes ‘’Sociāldemokrāts’’ redakcijā. Šajā laikā viņa arī izvācas no vecāku dzīvokļa un sāk īrēt nelielu dzīvoklīti Āgenskalnā. Jaunajā mājvietā viņa dzīvo kopā ar medicīnas studenti Maiju, raisot apkārtējo iedzīvotāju runas un sašutumu par abu sieviešu moderno dzīvesveidu.
1924. gada izskaņā nomirst Antonijas tēvs, un drīzumā aizsaulē aiziet arī viņas māte. Antonija manto lielo vecāku dzīvokli Marijas ielā, kā arī citus īpašumus un prāvu naudas summu. Antonijai vairs nav nepieciešams darbs sevis uzturēšanai. Viņas plašais dzīvoklis kļūst par kreisi noskaņotu mākslinieku un intelektuāļu pulcēšanās vietu. Paralēli viesībām viņa nodarbojas ar tekstu rediģēšanu un finansiāli atbalsta dzejas izdošanu. Idejas vārdā viņa turpina uzņemties gadījuma darbus, lai atbalstītu sociāldemokrātu centienus politikā. Šajā periodā Antonijai ir vairāki mīlas romāni, pārsvarā ar jauniem māksliniekiem.
Pēc Ulmaņa apvērsuma daudzi Antonijas draugi tiek vai nu apcietināti vai zaudē darbu. 1934. gada beigās, kad sākas arestēto sociāldemokrātu atbrīvošana, viņa pie sevis izmitina vairākus partijas biedrus, kam ir grūtības ar darba un dzīves vietas atrašanu. Pakāpeniski Antonijas dzīvoklis pārtop par vienu no komunistu un sociāldemokrātu apvienotās pretulmaņa pagrīdes pulcēšanās vietām. Antonija aktīvi iesaistās pretestības kustībā, rakstot marksistu propagandas materiālus nelegāliem izdevumiem. Viņa arī palīdz sagatavot pagrīdes izdevumu ‘’Cīņā saucējs’’, kurā ir apkopota Raiņa revolucionārā dzeja.
1937. gada pavasarī Politiskā pārvalde ar arestu sēriju noslēdz pret tā dēvētajiem ‘’SSS sargiem’’ un Latvijas Darba jaunatnes savienību (LDJS) vērstu operāciju. ‘’SSS sargu’’ (SSS ir sociāldemokrātu paramilitārās organizācijas ''Strādnieku sports un sargs'' abreviatūra) sastāvu veidoja bijušie SSS vidējā un zemākā ranga biedri, un organizācijai bija paredzēts kļūt par vienotās sociāldemokrātu un komunistu pagrīdes militāro spārnu. Bet LDJS apvienoja kreisi noskaņotus jauniešus, kuri palīdzēja veidot aģitācijas materiālus pagrīdes vajadzībām. Politiskās pārvaldes aģenti krata arī Antonijas dzīvokli, kurā atrod lielus nelegālu izdevumu krājumus, kā arī kādu komunistu, kurš ir jau izsludināts policijas meklēšanā. Antonijai ir jāstājas tiesas priekšā, un sākotnēji piespriestais sods ir bargs – 5 gadi cietumā. Tomēr pēc pāris mēnešiem Antoniju no cietuma atbrīvo, ļoti iespējams tāpēc, ka par viņu labu vārdu aizliek tēvocis, kurš ir augsta ranga ierēdnis.
Turpmākajos gados Antonija novēršas no pagrīdes, vien pa retam tiekoties kafejnīcā ar citiem apolitiskiem sociāldemokrātiem. Politiskās darbības vietā viņa pievēršas privātas laimes meklējumiem un atrod patstāvīgu partneri Eižēnu Augstkalnu – agrāko eseri un revolucionāru.
Sākotnēji pāris padomju okupāciju sagaida ar cerībām. 1940. gada jūlijā Antonija pat mēģina iestāties Komunistiskajā partijā, tomēr saņem naidīgu attieksmi. Pat tie komunisti, kuriem viņa bija palīdzējusi ar materiālo atbalstu un iesaisti pagrīdes darbā, ir nelaipni un pat rupji pret viņu. Viņiem Antonija tik un tā paliek buržuju meita, kurai nav vietas starp īstiem komunistiem. Pati Antonija pirmo okupācijas gadu pavada mierīgi. Tomēr 1941. gada jūnijā starp deportētajiem ir arī vairāki Antonijas radinieki, un, to uzzinot, nākas saprast, ka arī viņai nebūs vieta jaunajā komunistu režīmā.
Daudz neciešamāki viņai ir nacisti. Antonijai ir daudz draugu un paziņu starp ebreju bundistiem un, kā vien spēdama, viņa cenšas tos pabalstīt, tostarp uz īsu brīdi 1941. gada rudenī slēpjot savā mājvietā divus no geto izbēgušus ebreju sociālistus. Viņa turpina uzturēt sakarus ar citiem sociāldemokrātiem, un 1943. gadā viņas dzīvoklis kļūst par pagrīdnieku pulcēšanās vietu. Šoreiz viņa piedalās Latvijas Centrālās padomes darbībā un palīdz organizēt bēgļu izceļošanu uz Zviedriju. 1944. gada vasarā arī pati Antonija kopā Eižēnu dodas bēgļu gaitās. Sākotnēji Antonija Zviedrijā ir norīkota par virēju mežcirtēju ciematā Zviedrijas vidienē. Jaunie apstākļi Antoniju dara nelaimīgu, jo viņa ir šķirta no sava partnera, kā arī viņai darbs nepadodas, un vietējie iedzīvotāji pret viņu izturas naidīgi kā pret ‘’baltiešu nacisti’’.
Situācija uzlabojas 1945. gada rudenī, kad viņai izdodas nodibināt sakarus ar citiem latviešu sociāldemokrātiem Zviedrijā. Ar partijas biedru palīdzību viņai izdodas iegūt atļauju pārcelties dzīvot uz Noršēpingu (Norrköping). Tur Antonijai ir iespēja atkal dzīvot kopā ar savu partneri. Nākamos trīs gadus viņa piepelnās, palīdzot rediģēt dažādus latviešu sociāldemokrātu izdevumus. 1949. gadā Antonija pārceļas uz Stokholmu. Stokholmā viņa strādā par Bruno Kalniņa sekretāri, un palīdzēt Kalniņam attaisnot pret sevi vērstos apvainojumus no konservatīvo trimdinieku puses kļūst par viņas misiju. Turpmāko gadu laikā arī pati Antonija publicē vairākus anonīmus rakstus, iesaistoties trimdas polemikā par Latvijas okupācijas vaininiekiem, Ulmaņa režīma mantojumu un latviešu trimdas politisko kursu. Antonija nomirst 1977. gadā Stokholmā.
