#LV99plus: Liberālā pedagoga ceļš caur vēstures līkločiem - Nikolaja Balašova noslēguma stāsts

Nikolajs Balašovs 20.gados sev par milzīgu pārsteigumu iesaistījās aktīvajā politikā. Viņš balotējās no “krievu” sarakstiem gan Satversmes sapulces, gan arī 1. un 2. Saeimas vēlēšanās, taču visas trīs reizes bez panākumiem. Acīmredzot traucēja tas, ka viņš neprata runāt ar “masām” – uzstājoties sapulcēs un mītiņos, viņš vienmēr bija precīzs faktos, korekts pret pretiniekiem, glaimot “masām” kategoriski atteicās, bet pauda mērenus uzskatus, kuros bija ņemtas vērā citu iedzīvotāju slāņu gaidas.

Tomēr ar trim sakāvēm nebija pietiekami, lai viņam zustu vēlme nodarboties ar politiku. Nikolajs daudz publicējās Rīgas laikrakstā “Segodņa” (“Сегодня”), vairākus viņa rakstus nodrukāja Parīzes “Russkaja misļ” (“Русская мысль”) un pat Ņujorkas “Novoje russkoje slovo” (“Новое русское слово”).  Jāteic, ka ārvalstu izdevumos viņa godbijība pret “limitrofiem” neiederējās, tāpēc arī ilgstoša sadarbība neizveidojās.  Kļuvis par autoru arī laikrakstā “Rigasche Rundschau”, Nikolajs tuvu iepazinās, bet pēc tam, ar prieku atklājis būtisku uzskatu līdzību, cieši sadraudzējās ar Paulu Šīmani.

Nikolajs nekādā ziņā nepārtrauca arī darbību pedagoģijā – viņš mācīja krievu valodu un literatūru vācu skolās un vācu valodu un literatūru krievu skolās. Bet par vissarežģītāko piedzīvojumu viņam izvērtās uzaicinājums ebreju ģimnāzijā izlaiduma klasēs mācīt gan krievu valodu un literatūru, gan vācu valodu un literatūru. 

1938. gada rudenī Nikolajs ar dzīvesbiedri Emīliju devās Eiropas ceļojumā, kuru vēl pirms daudziem gadiem bija apņēmušies  veikt „pirms došanās pie miera”. Izrādījās, ka viena lieta ir lasīt starp rindiņām vietējās avīzēs par notikumiem Vācijā un Itālijā, bet pavisam kas cits – pašam elpot šo valstu gaisu. Abas šīs valstis Nikolajam bija ļoti tuvas sirdij to bagātās kultūras dēļ, taču tagad tās bija skārusi gluži vai smadzeņu infekcija, kas bija izraisījusi masu ārprātu, turklāt visnevaldāmākā un agresīvākā paveida. Smacīgums, kas kopš 1934. gada vasaras bija pompozi iestājies mājās, Latvijā, nekādā ziņā nebija salīdzināms ar naida indi, kas gaisā bija pilnībā aizvietojusi dižās renesanses un reformācijas idejas. Nikolajs atgriezās mājās, pilnīga izmisuma un vismelnākās melanholijas pārņemts.

1939. gada rudenī Balašovu ģimene gandrīz izjuka. Emīlija, kuru bija pārbiedējis kara sākums, muļķīgās, kā tolaik šķita, baumas par to, ka sarkano ienākšana Latvijā it kā esot nenovēršama, kā arī vietējo laikrakstu kopumā naidīgais tonis attiecībā pret vāciešiem, sāka pierunāt Nikolaju doties nach Vaterland.  Viņa centās vīru pārliecināt, ka ar politiku viņu vecumā var arī nenodarboties, bet dzīve Reihā noteikti būs daudz pārticīgāka un mierīgāka nekā Latvijā. Nikolajs kategoriski atteicās un ierosināja Emīlijai izlemt, kā rīkoties pašai. Balašovi palika. Pēc nepilna gada bija klāt padomju vara. Nikolaju politiskas neuzticamības dēļ patrieca niecīgā pensijā, bet ģimenes naudas uzkrājumi kļuva pilnīgi bezvērtīgi, kad latus nomainīja rubļi.

Pēc Emīlijas atnāca 1941. gada 11. jūnijā. Nikolaju neaiztika, un viņš nekavējoties sāka mēģināt panākt, lai sieva tiktu atbrīvota vai arī lai viņam ļautu viņai sekot. Izrādījās, ka jaunās varas iestādēs Nikolajam bija vairāki paziņas, to skaitā arī divi viņa bijušie skolnieki – trijnieku karalis un zubrītājs vēl no cara laikiem, bet otrs – savulaik ļoti lielas cerības raisījušais jaunietis no tās pašas ebreju skolas. Vairākas dienas abi bija tik ļoti aizņemti, ka nekādi nevarēja veltīt laiku Nikolajam, - taču, pat saprotot, kāpēc tā, Nikolajs savus centienus turpināja. 18. jūnijā viņam paziņoja, ka Emīlija mirusi no sirdslēkmes, un pat atļāva ierasties pēc sievas un apbedīt viņu mājās, Jelgavā. 

Emīlijas nāve tik ļoti satrieca Nikolaju, ka viņš nepamanīja ne tikai kara sākumu, bet arī to, ka 29. jūnijā pilsētā nomainījās vara. Viņu atgrieza realitātē pilsētas sinagogas aizdedzināšana 1. jūlijā un tikšanās ar vienu no saviem bijušajiem skolniekiem tajā pašā dienā. Herr Šulcs, kas bija cēlies no vietējiem dižciltīgajiem vāciešiem, bija devies nach Vaterland viens no pirmajiem, bet tagad bija atgriezies augstā amatā kādā slepenā Vācijas militārajā iestādē. Šulcs piedāvāja Nikolajam tulka amatu, uzturdevu un algu. Nikolajs atteicās.

Kad augusta pašā sākumā pret Jelgavas ebrejiem sākās “īpaša izturēšanās”, Nikolajs no šausmām saslima ar īstu drudzi. Noslimojis līdz septembra beigām, un, tikko nostājies uz kājām, atgriezās skolā – un turpmāk dzīvoja, veltot sevi tikai un vienīgi darbam, daļēji arī pateicoties draudzībai ar Paulu Šīmani, kas bija atsākusies. Tomēr iepriekšējās sirsnīgās atklātības tajā vairs nebija  – Šīmaņa kungs pat ne reizi neuzaicināja Nikolaju uz savu Rīgas dzīvokli un par savu tagadējo dzīvi stāstīja visnotaļ atturīgi, it kā kaut ko slēpjot. Vēlāk šī draudzība atkal pārtrūka un šoreiz neatgriezeniski – sena slimība Šīmani noveda kapā 1944. gada jūlijā.

1944. gada jūlija beigās kaimiņi latvieši, glābjoties no briesmīga ugunsgrēka, kuru bija izraisījusi padomju bombardēšana, paņēma atkal smagi sasirgušo Nikolaju sev līdzi. No Jelgavas viņi aizveda Nikolaju uz Liepāju, bet vēlāk rudenī izdevās atrast arī Nikolajam vietu kuģī, kas viņus visus aizveda uz Vāciju.

1944. gada oktobrī Nikolajs atkal nokļuva bombardēšanā, šoreiz Ķelnē. Viņš nekādi nespēja saprast, kāda jēga angļiem vairākas dienas pēc kārtas plosīt jau gandrīz pilnīgi sagrauto pilsētu.  Jau vienreiz iznīcinātā atkārtotas – nē, daudzkārtējas! – iznīcināšanas šķietamā bezjēdzība viņam kļuva par augstāko simbolu gan šim karam, gan visiem kariem, kopā ņemtiem. Turpat  bombardēšanā Nikolajs pazaudēja savas dienasgrāmatas pēdējo burtnīcu, un tāpēc par viņa turpmāko dzīvi mēs zinām ārkārtīgi maz.

Droši zināms vienīgi tas, ka Nikolajs Balašovs miris 1946. gada 11. augustā, amerikāņu okupācijas zonā, Eslingenes pārvietoto personu nometnes slimnīcā.