#LV99plus: Atbrīvo arestētos virsniekus

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autore ir viena no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāta, bet nekādā gadījumā ne "feika". Šī varone mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Jekaterina Pavlova

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.

Jekaterina Pavlova ir Dvinskas cietokšņa kara hospitāļa žēlsirdīgā māsa. Dzimusi Daugavpilī 1892. gada 3. martā. Sākoties karam, pieteicās kļūt par žēlsirdīgo māsu un pēdējo pusotru gadu strādā Dvinskas cietokšņa kara hospitālī. Jekaterina sarakstās ar savu māsu Antoņinu (29 gadi), kura kopā ar vīru inženieri Sergeju (33 gadi) evakuējās līdz ar industrijas iekārtu izvešanu. Māsa ar vīru Sergeju kara laikā dzīvo Kazaņā.

Jekaterinai ir arī savs "Facebook" profils, un viņa ar domubiedriem diskutē vēstures telpā "Dzīvā vēsture"

Šodien satiku poručiku Kazakovu. Ak šis drosmīgais, talantīgais un staltais cilvēks. Vienmēr tik galants un paraugs visiem. Kopš viņš pirms gada ieradās cietoksnī redzēju viņu kāpjam strauji pa karjeras kāpnēm. Bet revolūcija šīs cerības ir iznīcinājusi.

Kazakovs pēdējās 5 dienas bija pavadījis ieslodzījumā. Ak šausmas! Prasīju, kā viņš to pārdzīvojis.

Kazakovs vien nosmējās, sakot, ka šobrīd nonākt cietumā esot pat goda lieta.

Tam es pilnībā piekritu. Ja par dzimtenes mīlestību ir jāzaudē brīvība, tad būt brīvam ir grēks.

Pret arestētajiem virsniekiem kopumā sargi – mūsu pašu armijas karavīri - izturējušies labi. Ēdiens bijis laikā, un daļa pat regulāri atvainojušies par situāciju. Vietas arī esot bijis gana, jo neesot tak vairs neviena cietumnieka. Visi noziedznieki pēc revolūcijas ir palaisti brīvībā.

Prasīju, vai nav uzbrukts. Kazakovs teica, ka viņam un citiem virsniekiem pagaidām neviens nav uzdrošinājies pirkstiņu piedurt. Vien pirmajā dienā kāds dedzīgs boļševiks esot šos lamājis.

Tik labi gan nav gājis podpraporščikam Zolotovam. Zolotovu arī es zināju kā īpaši nejauku un piekasīgu tipu, ko karavīri nav mīlējušu. Viņš regulāri sodīja karavīrus par vismazākajiem pārkāpumiem. Arī man pašai viņš nekad nav atstājis patīkamu iespaidu. Bet tas, kas noticis ar viņu, ir pār mēru.

Otrajā aresta dienā karavīru grupa izdomājusi nabaga Zolotovu pārmācīt un tā iekarsuši, ka nosituši viņu.

Ak, šīs šausmas.

Uz jautājumu, kā tad Kazakovs ticis atlaists no apcietinājuma, viņš atbildēja, ka esot ieradusies pavēste no Petrogradas. Bez īpašas vajadzības vēlēšanu laikā nevajagot nevienu aizturēt. Kazakovs gan saka, ka šeit ilgi neuzturēšoties. Brīvība tikpat ātri, cik atnākusi, var zust. Tā vietā viņš piebiedrosies ģenerālim Kornilovam, kurš vācot kopā patriotus dzimtenes aizstāvībai. Novēlēju Kazakovam veiksmi un lūgšanās būšu ar viņu.

*1917. gada 27. novembra ieraksts dienasgrāmatā.



 

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti