KGB slepenie arhīvi. Spiegu spēles Latvijā: «Mežabrāļi», kuru nebija

Padomju specdienesti pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā radījuši Latvijā viltus “mežabrāļu” vienību, lai parādītu britu izlūkdienestiem “īsto nacionālās pretestības kustību”. Spēle bija ārkārtīgi veiksmīga – padomju pretizlūkošanai izdevās apmuļķot ne vien britus, bet pat ASV CIA, kas tobrīd Latvijas operācijās vēl nepiedalījās, pierāda vēsturnieks Zigmārs Turčinskis.

Iepriekšējās sērijas bija stāsts par padomju dezinformācijas kampaņu 20. gadsimta astoņdesmitajos gados, kā arī par faktisko MGB pretizlūkošanas operatīvo spēļu struktūru un vadību. Pirms sākt stāstu par padomju dezinformāciju ASV CIA arhīvā, kas saistīta ar britu izlūkdienesta SIS darbību Latvijas teritorijā, jāuzsver viens moments. Šīs spēles bija daļa no daudz vērienīgākiem pasākumiem, un visus galvenos lēmumus pieņēma “smadzeņu centrs” Maskavā. “Nacionālos kadrus” operācijās iesaistīja stingri pēc nepieciešamības. Rezultātā Rietumu specdienestiem “ieplūdināja” speciāli sagatavotu dezinformāciju.

SĒRIIJA

Zigmārs Turčinskis ir Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks. Viņa sagatavotais materiāls piedāvāts publicēšanai ar autora nosaukumu “Padomju pretizlūkošanas dezinformācija ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes arhīvā” ar apakšvirsrakstu “Zinātnisks komentārs par lsm.lv publikāciju „Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos””.  LSM publicēs Turčinska kunga rakstu vairākās sērijās, tāpat kā tika publicēts oriģinālais dokumentālais “seriāls”. Teksts tiek publicēts pilnībā, ērtākai lasīšanai tas ir sadalīts sadaļās, kuru nosaukumus lielākoties radīja LSM redakcija. Saskaņā ar portālā pieņemto tekstu noformējumu daži teksta fragmenti ir izcelti, un šos fragmentus arī izvēlējās redakcijas. 
Autors savā tekstā lieto abreviatūras oriģinālvalodās – KGB, CIA utt.

Iepriekš sērijā: 

Spiegu spēles Latvijā: metodes, paņēmieni un personas

Latvijā: patiesie striķīšu raustītāji
 

 Vēl viens un, iespējams, būtiskākais aspekts, kāpēc KGB publiskoja materiālus par spēli pret britu izlūkdienestu, - tos iesmērēja BBC dokumentālās filmas veidošanai, un filmēšanas vajadzībām atvilka uz Rīgu KGB superspiegu, bijušo britu SIS darbinieku Kimu Filbiju. 1985. gada jūlijā uz Rietumiem pārbēga KGB Londonas rezidentūras rezidenta vietas izpildītājs Oļegs Gordijevskis. Izrādījās, ka viņš bija darbojies kā britu MI6 aģents. Pie tam viņš izbēga jau pēc atsaukšanas uz Maskavu, kad bija sākusies izmeklēšana.

Faktiski briti viņu no PSRS teritorijas izzaga, pāri robežai pārvedot diplomātiskā transporta bagāžniekā. Tas bija drausmīgs KGB pazemojums. Viens no veidiem, kā KGB centās atriebties, bija publiskot savu agrāko gadu veiksmes stāstu un publiski izrādīt britu nodevēju Kimu Filbiju.

Padomju dezinformācija ASV CIA arhīvā, kas saistīta ar britu SIS darbību Latvijas teritorijā

Tagad mēs beidzot nonākam līdz lsm.lv publicētajiem CIA arhīvā esošajiem materiāliem un varam ķerties klāt padomju dezinformācijas atšifrēšanai. Situācijas atšifrējums būtu jāsāk nevis ar pirmajā rakstā (29. jūlijā), bet otrajā rakstā (2. augustā) „Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos – palīdzība no Rietumiem” minēto informāciju. Tajā tiek apspriesti plāni par pagrīdes pretošanās kustības organizēšanu ar mērķi „sagādāt līdzekļus, lai izmantotu un paplašinātu Latvijas pretošanās kustību”. Par britiem un amerikāņiem zināmo tā brīža situāciju teikts:

„[Pretošanās] Kustība tiek pārvaldīta no Rīgas. [..] Rīgas ģenerālštābam [..] galvenā pārstāvniecība ārzemēs ir kontrolēta no Kontaktu grupas, kas atrodas Stokholmā, Zviedrijā. [..]

1945. gadā tika nodibināti radio sakari starp Kontaktu grupu Stokholmā un Rīgas ģenerālštābu. Stokholmas raidītāja neatbilstības dēļ radio sakari tika pārtraukti. Tomēr Kontaktu grupa uzskata, ka radio instalācija Latvijā vēl joprojām pastāv.” ( Oriģināls CIA mājaslapā )

Skaidrojums: nekāds Rīgas ģenerālštābs nekad nav pastāvējis. Tāpat nebija nekādu pagrīdes radiosakaru ar Rietumiem. Tās bija čekas pretizlūkošanas lamatas.

Šī neesošā ģenerālštāba vārdā darbojās čekas aģents „Apogs” – Vidvuds Šveics. Savukārt radiosakarus nodrošināja aģents „Drug” – Augusts Bergmanis. Kā savu alibi čeka atstāja brīvībā bijušo Latvijas Centrālās padomes aktīvistu Osvaldu Bileskalnu, kurš tika muļķots un par Šveica un Bergmaņa sadarbību ar čeku pat nenojauta. Kad spēle bija nonākusi tik tālu, ka Bileskans kā piesegs vairs nebija vajadzīgs, viņu 1951. gada 29. maijā arestēja un piesprieda nāvessodu, kuru izpildīja 1951. gada 5. novembrī.

Aģenta „Drug” darbošanos ar rāciju vadīja un kontrolēja mums jau zināmais, tobrīd jaunais čekas darbinieks Jānis Lukašēvičs. Izziņā par ''Lursen-S'' lietu tas attēlots šādi:

„Drošības orgānu slepenais līdzstrādnieks “Drug”, izmantojot KGB rīcībā esošo rāciju, 1946. gadā sāka izsaukt Stokholmas aģentūras radiocentru. Pēc vairākiem mēnešiem pretinieka izlūkdienesta radiocentrs atsaucās. Sākās ļoti uzmanīga un sarežģīta radiospēle. Pretinieks nemitīgi pārbaudīja radioizsaukuma iniciatorus, precizēja visus iespējamos datus par “Drug” un ar viņu saistītām personām.”  Spriežot pēc Lukašēviča piezīmēm, tā bija MGB radiospēle ar kodēto nosaukumu „Vostok” .[*]

Lasot CIA dokumentu, tālāk mēs uzzinām, ka „tiek apsvērts ierobežots mēģinājums sazināties ar pretošanās kustības locekli, zināmu kā Valdemāru. Viņš atrodas Latvijā [..] un 1948. gadā tika iefiltrēts savā dzimtenē ar Zviedrijas izlūkdienesta palīdzību. Kopš tā laika viņš uzturēja sakarus ar zviedriem un netieši ar Īpašo operāciju biroju.”

Šis mistiskais Valdemārs arī bija tas pats čekas aģents „Apogs” – Vidvuds Šveics. Savervēts 1945. gada 23. oktobrī Ziemeļkurzemes nacionālo partizānu organizācijas likvidācijas laikā. [**]  Padomju pretizlūkošana viņu veiksmīgi iefiltrēja Rietumos kā neeksistējošās Latvijas pretošanās kustības vadības pārstāvi.

Citāts no iepriekš minētās izziņas par ''Lursen-S'' lietu:

 „1948. gada 11. oktobrī zvejnieku motorlaivā [..] “Apogu” pārveda uz Zviedriju, uz Gotlandes salu. [..] 1949. gada 30. aprīlī “Apogu” reizē ar pieciem angļu izlūkdienesta spiegiem – trim lietuviešiem un diviem igauņiem “Lursen–S” tipa ātrgaitas kuterī nogādāja Baltijas jūras piekrastē, Lietuvas PSR Palangas pilsētas rajonā. [..] Prasmīgi atdalījies no grupas, “Apogs” informēja vietējos valsts drošības orgānus par spiegu ierašanos.[..] Tā veiksmīgi beidzās ļoti svarīgs posms, iefiltrējot mūsu aģentu “Apogu” zviedru un angļu izlūkdienestu aģentūras tīklos un “piespēlējot” angļu izlūkdienestam Padomju Savienībā iesūtīto spiegu izmitināšanai dzīvokļus – lamatas.”

Līdz ar to britu izlūkdienesta darbība Latvijas teritorijā nonāca pilnīgā padomju kontrolē.

Kad lietus un vēji sitās pie MGB

Situācijas skaidrojums. 1949. gadā naktī no 31. oktobra uz 1. novembri Kurzemes krastā tika izsēdināti divi SIS aģenti – Vitolds Berķis („Krauja”) un Andrejs Galdiņš („Mednis”). Viņi nekavējoties iepinās padomju pretizlūkošanas izliktajās lamatās, kuras angļiem bija norādījis aģents „Apogs”, un nonāca Rīgā čekas konspiratīvajos „dzīvokļos – lamatās”, kuru saimnieki darbojās MGB uzdevumā. Tur viņi palika līdz 1950. gada pavasarim. Čeka domāja, ko darīt.

Tika nolemts izveidot no MGB operatīvajiem darbiniekiem un uzticamākajiem čekas specaģentiem viltus partizānu grupu, kuru nobāzēja Kurzemes mežos.

 

LPSR KGB 2. daļas priekšnieka vietnieks majors Alberts Bundulis. Britu izlūkdienestam tika iesmērēts kā Kurzemes nacionālo partizānu vadītājs "Maksis". Foto 1957. gadā.
  Sākās teātris, kurā kā Kurzemes partizānu virsvadītājs uzstājās jau pieminētais MGB majors Alberts Bundulis („Maksis”). Savukārt viltus grupa Engures mežā sastāvēja no diviem MGB operatīvajiem darbiniekiem un pieciem aģentiem. To vadīja specaģents ”Grosberg” – Arvīds Gailītis.

1950. gada 13. maijā Berķi un Galdiņu pārveda uz šo viltus partizānu grupu Engures mežos. Abi čekas teātrim pilnībā noticēja.

Rezultātā viņi darbojās padomju pretizlūkošanas kontrolē, un visa Rietumos nonākošā informācija bija tikai un vienīgi dezinformācija. 

MGB/KGB specaģents Arvīds Gailītis ("Grosberg"). Piedalījies 18 nacionālo partizānu nogalināšanā un 12 sagūstīšanā. Britu izlūkdienestam tika iesmērēts kā nacionālo partizānu grupas vadītājs. Foto pēc 1970. gada.

Īstos nacionālos partizānus abi SIS aģenti, atrodoties viltus partizānu grupā, tiešām 1950. gada vasarā vienu reizi satika. Tā bija Pētera Čevera vadītā nacionālo partizānu grupa. Arī Čevers noticēja, ka tā ir īsta partizānu grupa, jo viltus partizānu grupas vadītāju Albertu Gailīti atpazina kā savu bijušo dienesta biedru. Nākamajā tikšanās reizē 1950. gada 1. novembrī, kad abi SIS aģenti no grupas bija izvesti, čekas specgrupa, lietojot „operatīvo tehniku” – speciāli sagatavotu narkotisko līdzekli, Čevera grupu likvidēja. Tās dalībnieki pamodās jau Stūra mājas pagrabos.

Lai izskaidrotu nejaušo tikšanos ar īstajiem nacionālajiem partizāniem un nodrošinātos pret līdzīgām nejaušībām, tika radīta dezinformācija, par kuras radīšanu izziņā par ''Lursen-S'' lietu teikts: „Par pēckara stāvokli Latvijā “Imantas” un “Makša” vārdā [MGB pretizlūkošanas daļa] sagatavoja vēstuli. Angļu izlūkdienestam to pārraidīja “Grosbergs”.

 

Vēstulē norādīja uz “partizānu cīņas” grūtībām ar padomju varu. Sīki bija izklāstīta “nacionālās pagrīdes” taktika, kuras pamatā bija “kadru” saglabāšana un citi jautājumi.”

 

Kad melns ir balts un otrādi

Šī vēstule, kura citēta lsm.lv 29. jūlija rakstā ar nosaukumu „Pretošanās kustība Latvijā no 1945. gada”  šobrīd ir pieejama atslepenotajos CIA arhīvu materiālos. Vēstule sastāv no 18 punktiem, kuros izklāstīta partizānu kustības rašanās, sastāvs, cīņas gaita, partizānu stāvoklis un pret partizāniem iesaistīto čekas militāro spēku un darbības metožu apraksts. Galvenā dezinformācija bija ietverta 7. punktā:

„Kā jau minēts augstāk, partizānus var iedalīt divās galvenajās kategorijās.

a) Ideoloģiskās grupas, kuru mērķis bija sevi saglabāt Latvijas atbrīvošanai un sniegt morālu atbalstu citiem patriotiem.

b) Demoralizētas, taču citādi labas kaujas grupas, kuru mērķis bija bandītisms un visa veida nelegāla rīcība.[..]”

Tā čeka izskaidroja radušos situāciju.

Savu viltus partizānu grupu uzdeva par „ideoloģisko grupu” – tātad īstiem partizāniem, bet Pētera Čevera īsto partizānu grupu nodēvēja par demoralizēto bandītisko grupu.

Pie tam šī nepatiesā informācija bija ielikta pa vidu visumā patiesam un korektam nacionālo partizānu situācijas raksturojumam. Šie meli tālākajā spēlē padomju pretizlūkošanai deva ļoti daudz. Ar šo vēstuli padomju pretizlūkošana bija radījusi iespaidu, ka tā ir pretošanās kustības vadība, kura kontrolē pagrīdes darbību Latvijā, kā arī novērsusi pat iespēju, ka SIS meklēs kādas citas pretošanās grupas un organizācijas.

Dezinformācijas plūsma, kuru padomju pretizlūkošanai izdevās piespēlēt britiem, un tie savukārt to nodeva tālāk amerikāņiem, bija tiešām grandioza. Ik pa laikam notika aģentu apmaiņas.

Padomju puse izlaida laukā pa kādam MI-6 aģentam kopā ar savu aģentu un atkal pieņēma pretim kādu jaunu britu aģentu. Vienīgais, kur SIS aģenti varēja nonākt, bija pretizlūkošanas lamatas, un vienīgā informācija, ko viņi spēja iegūt, bija padomju pretizlūkošanas sagatavotā dezinformācija. Diemžēl. Bet tāda bija situācija.

Savukārt lsm.lv publicētie CIA materiāli ir tieši šī dezinformācija. Tas attiecas uz trim rakstiem: „Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos – partizānu kustības rašanās, organizācija un pārvalde” (29. jūlijs), „Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos – „vēstule no meža” un lūgums pēc naudas un munīcijas” (6. augusts) un „Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos – nacionālisms un naids pret padomju varu” (20. augusts).

Piemēram, 1951. gada 29. septembrī uz Zviedriju izbrauca Vitolds Berķis kopā ar čekas specaģentu „Grosberg”. Viens no viņu līdzi vestajiem dezinformācijas dokumentiem ir lsm.lv 6. augusta rakstā „Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos – „vēstule no meža” un lūgums pēc naudas un munīcijas” publicētā it kā mežabrāļu vēstule ar palīdzības lūgumiem. Šis čekā tapušais patiesi ciniskais melu dokuments sākas aizkustinošu stāstu par smagajām cīņām un zaudējumiem:

„Pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, kopš latviešu tautai laupīta brīvība. Šajos gados mūsu tauta lējusi daudz asinis un asaru. Simtiem un tūkstošiem dedzīgāko Latvijas patriotu sirdis pārstājušas pukstēt cīņu laukos un pēc kara – mūsu dzimtenes mežos un purvos. Taču arī šie drūmie gadi nav spējuši salauzt latviešu nācijas spēku un nepārvaramās brīvības alkas. Mēs ne brīdi neesam zaudējuši cerības par mūsu atbrīvošanas stundu, cerības sveicināt dienu, kad mēs atkal valdīsim pār savu zemi un īpašumiem.”

Bet vēstule beidzas ar sveicieniem tautiešiem ārvalstīs:

„Mēs sūtām labākos un sirsnīgākos sveicienus mūsu latviešu bēgļiem, kas izkliedēti daudzās valstīs. Mēs sagaidām viņu iespējami ātrāku atgriešanos. Mēs esam pārliecināti, ka viņi alkst atgriezties, lai gan var uzskatīt, ka viņiem paveicās, jo viņi ir atpestīti no bezspēka skatīties, kā spīdzina viņu Tēvzemi.”

Ieročus un patronus MI6 lūgusi... MGB

Nezinot kontekstu un situāciju, doma, ka vēstules rakstītāji ir nevis nacionālie partizāni, bet viņu ienaidnieki čekisti, var šķist pavisam absurda. Taču vēstulē tiek pieminēts kāds konkrēts notikums:

 „Kā vēsturisks brīdis jāmin visu organizēto grupu komandieru tikšanās 1951. gada 15. septembrī. Tika apspriests mūsu skatījums uz nākotni un iezīmes situācijai pasaulē. Komandieri savos posteņos atgriezās ar vēl stingrāku apņēmību turpināt šo pašaizliedzīgo cīņu, kamēr nebūs atgūta Latvijas brīvība.”

MGB/KGB specaģents Jānis Klimkāns ("Dubin"). Piedalījies 12 nacionālo partizānu nogalināšanā un 1 sagūstīšanā. Britu izlūkdienestam tika iesmērēts kā nacionālo partizānu grupas vadītājs.
 Viens no šiem viltus partizānu komandieriem bija Jānis Klimkāns (aģents „Dubin”). Par viņu un šo, čekas sarīkoto aizbraucošajam britu aģentam „Kraujam” speciāli sarīkoto izrādi, izziņā par ''Lursen-S'' lietu teikts:

 “Dubin” 1951. gada rudenī kā pagrīdes grupas vadītājs piedalījās “partizānu” grupu komandieru sanāksmē, kas bija speciāli organizēta, lai nostiprinātu leģendu par pagrīdi tajā laikā Latvijā esošajam angļu izlūkdienesta aģentam “Kraujam”. “Krauju” 1951. gada septembrī nogādāja atpakaļ uz Angliju. “Dubin” atstāja uz “Krauju” idejiska vadītāja iespaidu.” 

Līdz ar to čeka ieguva iespēju 1952. gada 29. oktobrī uz Zviedriju nosūtīt arī Jāni Klimkānu ar uzdevumu iefiltrēties britu izlūkdienestā. Briti viņu uzņēma kā vienu no nacionālo partizānu komandieriem.

Vēl kāds tīri materiāls rezultāts minētajai vēstulei. Tajā čeka, cenšoties izdabūt no britiem pēc iespējas vairāk materiāli tehnisko līdzekļu, rakstīja:

„18. Mēs nolēmām kara gadījumā sekojoši izvērst savas darbības:

a. Izveidot bruņotas partizānu grupas mežos katrā Latvijas daļā, lai dotu iespēju partizāniem pārņemt kontroli jebkurā valsts daļā.

b. Spridzināt tādus ienaidnieka armijas un ekonomiskos objektus kā noliktavas, tiltus, dzelzceļu un citus stratēģiskos mezglus.

c. Vākt visu piemērotu informāciju par ienaidnieku un viņa nocietinājumiem vai pārvietošanos, ko tad nodot rietumvalstu komandieriem, ja viņi to pieprasīs.

d. Palīdzēt vai slēpt visus latviešus, kurus apdraud komunisti.

19. Šīs programmas īstenošanai ar iespējami mazākiem zaudējumiem mums nepieciešama palīdzība no ārpuses, tas ir:

a. Nauda pārtikas, apģērba un apavu iegādei partizāniem.

b. Ieroči un munīcija:

1) Automātiskie ieroči un 9 mm kalibra patronas.

2) Vācu patronas vieglajiem automātiem.

3) 7,65 un 6,35 mm kalibra pistoles un patronas – personām, kas dzīvo legalizēti.

4) Rokas granātas.

5) Mīnas stratēģisko punktu mīnēšanai.

c. Topogrāfiskās kartes un medikamenti, lai gan tās ir mazāk akūta problēma.

20. Situācija ar munīciju ir tik slikta, ka dažās grupās automātiskie ieroči ir nelietojami patronu trūkuma dēļ. Partizāniem nākas izmantot parastās šautenes, un vācu munīcija, kas palikusi pēc kara, sākusi rūsēt un nav izmantojama.”

   Briti tiešām uzķērās un nākamā jūras transporta kravā 1952. gada 20. aprīlī kopā ar saviem aģentiem nosūtīja ieročus, munīciju un tehnisko palīdzību. Izziņā par ''Lursen-S'' lietu teikts:

„Angļu izlūkdienests šoreiz spiegus un “Grosbergu” bija apgādājis ar daudzām mantām, tai skaitā ieročiem. Piemēram, “Makša” organizācijai bija sarūpēti automāti, beztrokšņa kaujas pistoles un munīcija. Ar “Grosbergu” angļi atsūtīja vairākus viltotus zīmogu komplektus, fiktīvas padomju pasu veidlapas, radiobākas, nakts binokļus, šifrus un daudz ko citu, kā arī aptuveni 450 000 rbļ. padomju naudā.” 

Palīdzības sūtījumus briti turpināja arī nākamajās jūras desanta operācijās. Melu teātris atkal bija nostrādājis.

Miris ūdens kā beigu sākums

Kopumā visas šī čekas organizētās pretizlūkošanas spēles gaitu līdz 1953. gadam kontrolēja un vadīja padomju puse. Taču tad čeka pieļāva tehnisku kļūdu. SIS pieprasīto ūdens paraugu no Isetas upes Krievijā Maskavas laboratorijā izstrādāja tik radioaktīvu, ka ne upē, ne tās tuvumā nekāda dzīvība nebūtu iespējama. Tikai tad briti beidzot sāka aptvert, ka viņiem ir darīšana nevis ar latviešu pretošanās kustību un nacionālajiem partizāniem, bet padomju pretizlūkošanu. Spēle ar minimālu jaudu gan vēl turpinājās līdz 1956. gadam, bet tad tika izbeigta.

Taču līdz tam briti paspēja sastrādāt vēl vienu aplamību. Sākot ar 1949. – 1950. gadu, izlūkošanas operācijās pret PSRS arvien plašāk iesaistījās ASV izlūkdienests CIA. Briti, neko nenojaušot, ar iegūto augšminēto dezinformāciju dalījās ar saviem amerikāņu kolēģiem. Rezultātā jau sākotnējie amerikāņu priekšstati par situāciju PSRS balstījās uz padomju pretizlūkošanas dezinformāciju.

Nākamajā sērijā būs runa par ASV CIA iesaistīšanos izlūkošanas operācijās pret PSRS un piecu latviešu izlūku desantēšanu Latvijā 1952. – 1954. gadā.

Turpinājums sekos…

* TSDC arhīvs, 8. f., 1.apr., 3. l., 13. lp.
** TSDC arhīvs, 8. f., 1.apr., 6. l., 49. lp.

7 komentāri
EDGE_I
Maļ un maļ turčinski par kaut kādiem tur bunduļiem, klimkāniem u.c. spiegu spēļišu dalībniekiem, bet noderīgu darbu veicējus, kas savas dzimtenes labā daudz ko vērtīgu izdarīja - , tos vēsturnieku kungi reti kad atceras. Vajag iet palīgā turčinskiešiem, lai izlien no Stompaku purva, beidz maldīties Īles mežu trīs priedēs. "Ilmārs Krūss bija ražošanas apvienības “VEF” vadošais konstruktors (10 gadus), tad strādāja Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā, kurā piedalījās skaitļošanas tehnikas attīstībā, kā arī Salaspils kodolreaktora montāžas darbos. Nodibinot Elektronikas un skaitļošanas tehnikas in­stitūtu, viņu izraudzīja par galveno konstruktoru un dizaina sektora vadītāju, un tikai tad ambiciozajam, čaklajam kon­struktoram pa īstam pavērās ceļš uz panākumiem. 1979. gadā Ilmārs projektēja elektroniskās ierīces sporta vingrotāju tiesāšanai, tās veiksmīgi izmantoja Maskavas olimpiādē 1980. gadā." Ar atmiņām par VEF (LA, 28.12.2012.)
EDGE_I
"Tā ir tautas sirdsapziņa, / un tai mūžam tādai būt -..," tā rakstīja komunists, Tautas dzejnieks Ojārs Vācietis. Vajag atcerēties tos Latvijas patriotus, kas bez KGB-CIP-MI6 spēlītēm nodarbojās ar Latvijas atjaunošanas un attīstības darbiem:" Neizmantojot blatus un viltības, kolhozs un sovhozs varēja noturēties zināmā saimnieciskā līmenī, piemēram, kā Bauskas rajona padomju saimniecība Progress Ilmāra Benta vadībā. Viņš centās pārtikt tikai no lauksaimnieciskās ražošanas, neattīstot palīgnozares. Īpaši veiksmīgās saimniecības, piemēram, Alberta Kaula vadītais kolhozs Ādaži un Bauskas rajona kolhozs Uzvara Sociālistiskā Darba Varoņa Ivara Jansona vadībā, no palīgnozarēm iegūtos līdzekļus ieguldīja lauksaimniecībā un lopkopībā, jo lepoties varēja tieši ar tām. Saimniecības, kas par dominanti izvirzīja kādu no blakusnozarēm, nekopjot zemi un kūti, neviens necildināja." Ērika Hānberga Kolhozi.
EDGE_I
"Manuprāt, mēs joprojām neesam gatavi atzīt plašu Latvijas pilsoņu sadarbību kā ar padomju, tā nacistisko okupācijas režīmu, uzskata Gatis Krūmiņš." (Diena, 15.02.2009.) ========================================================================= Nevajag Latvijas dr.hist. tik aizrautīgi nodarbotos ar "dezas" pārrakstīšanu,bet gan pacensties atrast to informāciju, kas ļautu gūt noderīgas atziņas labākas nākotnes sasniegšanai. Kas no vēstures nemācas, to vēsture mēdz bargi pārmācīt! Atsijāsim graudus no pelavām - paņemsim no pagātnes uguni, nevis pelnus! Visu cieņu ulmaņlaika cilvēkiem - tēvzemes atjaunotājiem pēc postošā 2.Pasaules kara:" Jānis Blūms: Godīgi sakot, es to esmu nopelnījis" (..) – Kad 1951. gadā pārņēmu kolhozu, no govs slauca 900 litrus. Vienā gadā pacēlām uz 1100 litriem, otrā gadā pielikām vēl tūkstoti, kamēr slaukums sakāpa līdz 4500 – 5000 litriem gadā. Un kā tūkstoti paceļ, tā ordenis klāt. Tāda tolaik takse." (Latvijas Avīze, 15.11.2012.)
EDGE_I
Turčinski, beidz nodarboties ar pagātnes dezinformāciju - pievērsies informācijai par nozīmīgākajiem pēckara notikumiem Latvijā! ================================ "Mēs tikai nopietnāk strādājām. Saruna ar Jāni Rubuli (1927), kas bija Saldus rajona kopsaimniecības "Druva" priekšsēdētājs: "Manu un daudzu manu vienaudžu jaunību izpostīja karš.(..) Sākām vārda vistiešākajā nozīmē klajā laukā un tukšā vietā.(..)Tagadējā Druvas ciematā, kas savu nosaukumu aizguva no kopsaimniecības, viss – dzīvojamās ēkas, vidusskola, sporta nams, asfalta rūpnīca un ražotnes – tika uzcelts kopsaimniecības laikā. Celtniecības brigādē vien pastāvīgi strādāja ap trīssimt vīru." (Latvijas Avīze, 17.11.2011.)
EDGE_I
"Pēc viņu augļiem tos būs pazīt." Sv.Mateja evanģēlijs. Katrs dara savu - kāds "dezu" izplata, kāds noderīgu Latvijas vēstures informāciju, kas var noderēt labākas nākotnes labā:"Ja kāds gribēja dzīvot plašāk, bija jārīkojas vērienīgāk. Piemēram, Saldus rajona kolhoza Jaunais komunārs priekšsēdētājs Jānis Blūms lepojās ar ražu, meliorāciju, piena izslaukumu un kultūras dzīvi, uzbūvēja mūzikas skolu un kultūras namā ierīkoja grozāmo skatuvi. Taču papildus ienākumu gūšanai viena no viņa saimniecības palīgnozarēm bija darba apģērbu šūšana - produkcija gāja pa visu Padomju Savienību. Ar šo palīgnozari viņš gan nelielījās, bet pamatoja to pavisam eleganti: "Mehanizatoriem vajadzīgas līgavas, tāpēc mums nepieciešams šūšanas cehs." Īpaši veiksmīgās saimniecības, piemēram, Alberta Kaula vadītais kolhozs Ādaži un Bauskas rajona kolhozs Uzvara Sociālistiskā Darba Varoņa Ivara Jansona vadībā,..." Ērika Hānberga Kolhozi.
Juons Grigals
Nevajag EDGE_I uztvert kā cilvēku. Tas būtu pašapmāns.
Māris Liepiņš
Ei, anonīmais pajoliņ, tu esi kārtējais piemērs situācijai kad nekā-nedarītājs pārmet darītājam. Pēti, raksti, publicē savu pētījumu. Tad varbūt pat nevajadzēs slēpties aiz pseidonīma.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti