Iepriekšējā sērijā bija stāsts par to kā KGB, cenšoties glābt brūkošo Padomju Savienību, 20. gadsimta astoņdesmitajos gados rakstīja vēsturi. Šajos „kontrpropagandas pasākumos” KGB faktiski izmantoja dezinformēšanas iemaņas, kuras bija apgūtas operatīvajās spēlēs pret Rietumu izlūkošanas dienestiem. Šo pasākumu atskaņas mēs vēl joprojām varam saskatīt arī mūsdienu autoru darbos par padomju okupācijas periodu.
Šajā sērijā centīsimies ieskatīties aiz melu un dezinformācijas tīmekļa, lai ieraudzītu faktisko padomju pretizlūkošanas operatīvo spēļu struktūru, pakļautību, vadību un izpildītājus.
Padomju pretizlūkošanas operatīvo spēļu faktiskie vadītāji
Taču 20. gadsimta astoņdesmito gadu melu un dezinformācijas tīmeklī radās arī caurumi, kas ļauj redzēt tam cauri.
Tur tos pēc neatkarības atgūšanas deviņdesmito gadu sākumā veiktā kratīšanā izņēma Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) darbinieki. Iepriekš tika pieminēts Lukašēviča veiktais operatīvās spēles „Meteor” konspekts, kuru arī viņš bija aiznesis uz mājām.
Šajā nodaļā nozīmīgs būs cits dokuments – „Pismo centra” tātad „Centra vēstule”. Spriežot pēc tās satura, Lukašēviča darbošanās nebija viena pensionāra pašdarbība.
Visi jautājumi par informācijas publiskošanu tika saskaņoti ar centru – Maskavu.
Sarakste ir notikusi tikai caur oficiālajiem KGB kanāliem.
Vecais čekists pārkāpa slepenības režīmu – kas no tā sanācis
Tā 1987. gada 28. janvārī Latvijas PSR KGB saņēma Lukašēvičam adresētu vēstuli „Nr. 4/PB-24 sekr. LPSR 0112 no 24.01.87. Pulkv. Matvejevs M.G. Kontroles novērošanas lieta METEOR arh. Nr. 31448 [1] . Maskavā tapušu izziņu par šo operatīvo spēli.
Tā kā izziņa ir bijusi pagara, bet prāta asums un atmiņa vairs nebija kā jaunībā, Lukašēvičs to uz trīs lapām izkonspektēja, uz pirmās lapas kreisajā malā ar flomasteru trekniem burtiem uzrakstīja „Pismo centra” un paņēma uz mājām.
Šobrīd mums šis dokuments ir nozīmīgs, lai izprastu, cik un kuri PSRS MGB vadības pārstāvji piedalījās minētās operatīvās spēles organizēšanā.
Otrkārt, internetā ir publiski pieejama 1977. gadā KGB Augstākās skolas vajadzībām radītā mācību grāmata „Padomju valsts drošības orgānu vēsture”. Tajā par šīm pretizlūkošanas spēlēm ir teikts sekojošais:
„Vairāku gadu garumā PSRS MGB 2. Galvenā pārvalde un Latvijas PSR drošības orgāni lietas „Zapadņiki” ietvaros veda operatīvo spēli „Dueļ”. Tā bija vistipiskākā tā laika spēle. Tās veikšanas metodika bija visnotaļ līdzīga ar operatīvo spēļu metodiku, kuras GPU–OGPU orgāni veica 20.–30 .gados. Minētajai izstrādei bija raksturīgi tādi operatīvie pasākumi kā drošības orgānu izveidota leģendēta nacionālistiska rakstura pretpadomju organizācija. Šīs organizācijas vārdā mūsu aģentu izvešana uz aizrobežu un viņu iefiltrēšana ASV, Anglijas un Zviedrijas izlūkdienestos, imperiālistisko izlūkdienestu dezinformēšana.” [2]
Savukārt no Latvijā pieejamā materiāla mēs līdz šim zinājām, ka līdz 1957. gadam ir notikušas vismaz 34 LPSR MGB operatīvās spēles. Divas spēles zinām arī pēc nosaukumiem: Nr. 13 ''Lursen-S'' un Nr. 34 „Kontakt” [3]. Lukašēvica piezīmēs ir atrodama informācija arī par spēli „Vostok”, kurā galveno lomu ir spēlējis aģents „Drug”[ 4]. Līdz ar to var izdarīt loģisku secinājumu, ka minētās LPSR MGB operatīvās spēles bija lielās visas PSRS MGB. 2. Galvenās pārvaldes spēles „Dueļ” republikāniskie pasākumi.
Tāpat, spriežot pēc šobrīd pieejamās informācijas, visu trīs okupētās Baltijas republikānisko MGB aparātu spēles noritēja vienlaikus, bet nekādu savstarpējo kontaktu un koordinēšanās republikāniskajā līmenī nenotika. Visi kontakti gāja tikai caur centru – PSRS MGB 2. Galveno pārvaldi. Ir zināms tikai viens gadījums, kad, pārkāpjot šo noteikumu, Latvijas PSR MGB centās pa tiešo sazināties ar Igaunijas PSR MGB. Rezultātā gandrīz izgāza visu pasākumu.
Pārejot pie MGB operatīvo spēļu vadības personālijām, jāsāk ar informāciju, kuru savos nepublicētajos memuāros „Dolgij poedinok” izpļāpājis Lukašēvičs:
„Lielu uzmanību veicamajiem pasākumiem operatīvajā spēlē ar angļu izlūkdienestu pievērsa PSRS KGB, kurš kopīgi ar Latvijas PSR KGB noteica spēles principiālās pozīcijas un izstrādāja kopējos un katra etapa atsevišķos plānus. Lielu devumu lietā ienesa tādi Centra vadošie darbinieki kā J. P. Pitovranovs, Šubņakovs, V. M. Kļimkins, M. G. Matvejevs, J. V. Uzlovs u.c.” [5] Jau pieminētajā 1986. gadā oficiāli apstiprinātajā izziņā par „Lursen-S” lietu šī informācija ir izņemta laukā.
Tātad - kas ir minētās personas?
Figūras zirnekļu tīkla vidū
Jevgēņijs Pitovranovs – ģenerālmajors, no 1946. gada 7. septembra PSRS MGB 2. Galvenās pārvaldes (pretizlūkošanas) priekšnieks, no 1950. gada 31. decembra PSRS MGB ministra vietnieks, no 1953. gada 5. janvāra PSRS MGB Galvenās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks.
Fjodors Šubņakovs – pulkvedis, no 1948. gada 17. marta PSRS MGB 2. Galvenās pārvaldes 2A daļas (pretizlūkošanas operācijas pret Angliju) priekšnieks, no 1949. gada 19. decembra PSRS MGB 2. Galvenās pārvaldes priekšnieka vietnieks, no 1951. gada 3. janvāra PSRS MGB 2. Galvenās pārvaldes priekšnieks.
Savukārt minētie Kļimkins, Matvejevs un Uzlovs bija PSRS MGB 2. Galvenās pārvaldes darbinieki.
Lūk, mums arī beidzot zināmi cilvēki, kuri bija galvenās visu padomju pretizlūkošanas melu un krāpšanas tīkla radītāji un vadītāji. Zināma arī konkrēta struktūrvienība, kura to vadīja un organizēja – PSRS MGB 2. Galvenās pārvaldes 2A daļa (pretizlūkošanas operācijas pret Angliju). Nodaļa tieši tā arī saucās – pret Angliju, nevis Lielbritāniju. Kā jau bija teikts iepriekš, tieši tādas pašas operācijas notika arī Igaunijā un Lietuvā, un tās visas bija savā starpā saistītas un vadītas no viena centra.
Šobrīd ir pieejama arī informācija par to, ka ģenerālmajors Pitovranovs šo spēļu laikā regulāri ieradās Rīgā un pats personīgi piedalījās vismaz viena iesūtītā SIS aģenta pārvervēšanas mēģinājumā. Runa ir par MI-6 aģentu „Pēteri” – Ludi Alfrēdu Upānu, kuram 1952. gada 20. aprīlī ļāva izbraukt atpakaļ uz Rietumiem. Iespējams, viņa kā padomju aģenta segvārds bija „Korenj”. Kā vēlāk izrādījās – neveiksmīgi, jo pēc atgriešanās Lielbritānijā Upāns sakarus pārtrauca. Viņš uzreiz pieteicās SIS izlūkdienesta veterānu apmācības kursam un pēc tā beigšanas nozuda civilajā dzīvē. Acīmredzot saprata, ka šajās spēlītēs ir kļuvis par karstu. Savukārt čeka šo savu neveiksmi norakstīja visnotaļ interesantā veidā – brauciena laikā uz Zviedriju aģents „Korenj” esot pārkritis pār laivas malai un noslīcis.
Tieši šo pašu ainu mēs ieraugām arī ziņās par MGB/KGB operatīvo spēli „Meteor”. Autora rīcībā ir nonācis 1955. gadā Kurzemē tapis foto materiāls no šīs operācijas norises, kurš tiks publicēts nākamajās daļās. Tur visā godībā tiešā nozīmē kā visresnākais priekšnieks gozējas PSRS KGB 2. Galvenās pārvaldes priekšnieks ģenerālleitnants Pjotrs Fedotovs un turpat viņam blakus PSRS 2. Galvenās pārvaldes priekšnieka vietnieks pulkvedis Oļegs Gribanovs. Bet viņu priekšā iztapīgi izrādās vesels bars LPSR KGB darbinieku ar ģenerālmajoru Vēveru priekšgalā.
Savukārt jau pieminētajā Lukašēviča no KGB iznestajā „Centra vēstulē” ir minēts, ka „Meteor” sakarā no Centra uz Latviju regulāri izbraukuši un strādājuši Bočkovs, Zvedanovs, Kuvšiņins, Uzlovs, Matvejevs, Teļigubovs, V.M. Kļimkins, O.M. Gribanovs un Šubņakovs [6]. Vairākus no šiem uzvārdiem Lukašēvics minēja jau iepriekš sakarā ar operatīvajām spēlēm pret britu izlūkdienestu. Uzsvērt būtu vērts vienu – pulkvedi Mihailu Matvejevu, kurš tobrīd bija PSRS 2. Galvenās pārvaldes 1. daļas (pretizlūkošanas operācijas pret ASV) priekšnieka vietnieks.
Līdz ar to mēs visās šajās spēlēs iegūstam jau konkrētu sistēmu – smadzeņu centrs, kurā pieņēma galvenos un gala lēmumus, atradās Maskavā. Nekādas vietējās LPSR līmeņa pašiniciatīvas un pašdarbības, kā tas tika pasniegts 20. gadsimta astoņdesmito gadu KGB dezinformācijas kampaņā, nenotika.
“Nackadri” ar vietējo apstākļu zināšanām un aktiera dotībām
Visbeidzot nonākam līdz čekas operatīvo spēļu vadības vietējam republikāniskajam līmenim. Izziņa par ''Lursen-S'' lietu sniedz sekojošu informāciju: „Visu šo pasākumu dažādos posmos operatīvi vadīja b.b. A.A. Noviks, I.D. Zujāns, J.J. Vēvers, A.J. Bundulis un I.O. Vasiļjevs, visu operatīvās spēles laiku - J.K. Lukašēvičs.” No šī citāta arī aug kājas priekšstatam, ka Lukašēvičs bija galvenais. Faktiski viņš bija galvenais 20. gadsimta astoņdesmito gadu dezinformācijas vadītājs un tāpēc sevi tur ierakstīja. Operatīvo spēļu laikā viņš bija tikai izdarīgs opers leitnanta pakāpē.
Par faktiskā LPSR līmeņa vadītāja personību var spriest pēc pēkšņajām kadru izmaiņām LPSR MGB 2. daļas (pretizlūkošanas) vadībā. Pirmos pēckara gadus LPSR MGB 2. daļas vadītājs bija pulkvedis Viktors Nikolajevičs Kozins. 1949. gada jūlijā Kozins tika paaugstināts par LPSR MGB ministra vietnieku. Vietā tika iecelts majors Dmitrijs Vasiļjevičs Počatkovs no Krievijas Molotovas apgabala. Taču jau 1950. gada 1. aprīlī Počatkovu pēkšņi nomainīja. Viņa vietā par 2. daļas priekšnieku tika apstiprināts līdzšinējais daļas priekšnieka vietnieks un 2-N daļas (cīņa pret nacionālistisko pagrīdi) priekšnieks majors Ivans Donatovičs Zujāns [7]. Počatkovs tika aizrotēts atpakaļ uz Krieviju un iecelts līdzvērtīgā amatā par Ļeņingradas apgabala 2. daļas priekšnieku. Tas nozīmē, ka viņa darbībās nekādas vainas nebija atrastas. Iemesls bija cits.
Tobrīd notika pēdējie sagatavošanās darbi operatīvās spēles „Lursen-S” sarežģītākā posma norisē.
Kurzemē no čekas operatīvajiem darbiniekiem un specaģentiem bija izveidota viltus partizānu grupa, uz kuru 1950. gada 13. maijā pārveda divus Latvijā ieradušos britu SIS aģentus.
Acīmredzot Maskavā nolēma, ka šajā brīdī par pretizlūkošanas vietējo priekšnieku jākļūst nacionālajam kadram, kurš labāk spēj orientēties situācijā.
Arī par LPSR MGB 2. daļas priekšnieka Zujāna vietnieku tika iecelts nacionālais kadrs majors Alberts Janovičs Bundulis. Viņš operatīvajā spēlē pret britu izlūkdienestu tēloja Kurzemes nacionālo partizānu vadītāju „Maksi”. Bijis runātīgs, skaļš, labs aktieris. Īsti piemērots attiecīgajai lomai. Šie divi MGB vietējie nacionālie kadri Zujāns un Bundulis arī turpmāk bija galvenais operatīvās spēles vietējais smadzeņu centrs. Aiz viņiem tālāk sekoja rinda operatīvo darbinieku nacionālo kadru – N.P. Voroivins, O.J. Melderis, J.E. Plotko, J.K. Lukašēvičs, S.I. Salmanis, G.D. Veļičevskis, H.J. Kiršbaums, J.K. Brūvelis, I.O. Vasiļevskis, A.K. Kipurs, A.M. Kalve, H.E. Melbārdis un operatīvais šoferis A.A. Linde. Savukārt aiz viņiem seko specaģenti, kā Arvīds Gailītis („Grosberg”), Jānis Klimkāns („Dubin”), Vidvuds Šveics („Apogs”), Alberts Dābols („First”), Marģeris Vītoliņš („Tankist”), Staņislavs Kreics („List”), „Mazais”, „Saša”, „Kārlis”, „Mārtiņš”, „Pičs”, „Melnais” u.c.
Vairāki no operatīvajiem darbiniekiem un specaģentiem vienlaikus bija iesaistīti spēlēs gan pret britiem, gan amerikāņiem. MGB/KGB pretizlūkošanas spēlēs iesaistīto nacionālo kadru kopskaits sasniedza 65 – 70 cilvēkus.
Nākamajā sērijā būs stāsts par to, kā britu slepenais dienests SIS iepinās padomju pretizlūkošanas dezinformācijas tīklā. Ar iegūto (dez)informāciju briti dalījās ar ASV izlūkdienestu CIA. Rezultātā, jau sākot gatavošanos operācijām PSRS teritorijā, amerikāņi balstījās uz aplamiem priekšstatiem par situāciju aiz Dzelzs priekškara.
[1] TSDC arhīvs, 8. f., 1.apr., 6. l., 34. - 36. lp.
[2] Cold War Studies at Harvard University. Online Document Archive. Pieejams: https://sites.fas.harvard.edu/~hpcws/documents.htm
[4] TSDC arhīvs, 8. f., 1.apr., 3. l., 13. lp.
[5] J.K. Lukašēvičs. Dolgij poedinok. Autora kolekcijā.
[6] TSDC arhīvs, 8. f., 1.apr., 6. l., 34. - 36. lp.
[7] LNA LVA, 15500. f., 2. apr., 7515. l. LKP CK nomenklatūras Ivana Zujāna personas lieta, 12.lp.
