KGB slepenie arhīvi. Spiegu spēles Latvijā: metodes, paņēmieni un personas

Iepriekš portāla LSM publicētie atslepenotie ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes jeb CIA materiāli par amerikāņu izlūkdienesta operācijām Latvijā un dienesta kontaktiem ar “mežabrāļiem” lielākoties ir “dezinformācija, kuru radīja padomju specdienesti”, pierāda vēsturnieks Zigmārs Turčinskis. Rakstu sērijā, pirmo no kuriem LSM piedāvā lasītājiem šodien, Turčinskis apraksta tos pašus notikumus, taču analizē tos no citas puses – pamatā balstoties uz KGB dokumentiem.  

SĒRIIJA

Zigmārs Turčinskis ir Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks. Viņa sagatavotais materiāls piedāvāts publicēšanai ar autora nosaukumu “Padomju pretizlūkošanas dezinformācija ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes arhīvā” ar apakšvirsrakstu “Zinātnisks komentārs par lsm.lv publikāciju „Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos””.  LSM publicēs Turčinska kunga rakstu vairākās sērijās, tāpat kā tika publicēts oriģinālais dokumentālais “seriāls”. Teksts tiek publicēts pilnībā, ērtākai lasīšanai tas ir sadalīts sadaļās, kuru nosaukumus lielākoties radīja LSM redakcija. Saskaņā ar portālā pieņemto tekstu noformējumu daži teksta fragmenti ir izcelti, un šos fragmentus arī izvēlējās redakcijas. 
Autors savā tekstā lieto abreviatūras oriģinālvalodās – KGB, CIA utt.

Iepriekš sērijā: 

Spiegu spēles Latvijā: metodes, paņēmieni un personas

Latvijā: patiesie striķīšu raustītāji
 

Šā gada 11. jūlijā tika publicēta NATO televīzijas īsfilmiņa par nacionālo partizānu cīņām pret padomju okupācijas režīmu. Filmiņa izraisīja histēriskas agresijas vilni gan Krievijas oficiālajās institūcijās, gan masu medijos. Pirmā un visskaļāk izpaudās Krievijas Ārlietu ministrijas preses dienesta vadītāja Marija Zaharova, kura 12. jūlija paziņojumā nacionālos partizānus dēvēja par „nedasistajiem fašistiem”.

 

Cita starpā viņa savā histērijā pieminēja arī atvērtos ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (Central Intelligence Agency – CIA) arhīvus, tādējādi norādot, kur jāmeklē „patiesība”.

 

Un Latvijas medijs uzķērās. 29. jūlijā rus.lsm.lv sāk publicēt un lsm.lv pārpublicēt dokumentu sēriju „Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos”. Kopā septiņu rakstu sērija, kurā sniegti dokumentu citāti no atslepenotajiem ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes arhīvu materiāliem ar nelieliem autoru paskaidrojumiem. Materiāls bija labs, „karsts” un aktuāls. No žurnālistikas viedokļa izcili noreaģēts. Vēsturniekiem netika lūgts zinātnisks skaidrojums? Nu bet kam tas vajadzīgs? Gluži kā Ļeņinam piedēvētajā citātā, katra mājsaimniece var vadīt valsti, tāpat katrs var būt vēsturnieks.

Nekāda sakara ar “mežabrāļiem”

Jāsaka uzreiz – nevienam no publicētajiem dokumentiem nav nekāda sakara ar nacionālajiem partizāniem – mežabrāļiem. Visi rakstu sērijā publicētie no ASV CIA arhīviem nākošie un it kā nacionālo partizānu sastādītie dokumenti – politiskie pārskati par stāvokli okupētajā Latvijā, ziņas par pretošanās kustību Latvijā, nacionālo partizānu lūgumi pēc palīdzības utt., – ir padomju pretizlūkošanas dienesta radīta dezinformācija. Visa. Kopumā šie materiāli stāsta pavisam citu stāstu – par Aukstā kara laika izlūkošanas un pretizlūkošanas dienestu cīņām starp Rietumu valstīm un PSRS.

 

Lai būtu saprotams tālākais stāsts, vispirms skaidrojums, ko KGB tolaik saprata ar dezinformāciju. PSRS KGB bija sava augstskola – F. E. Džeržinska vārdā nosauktā Sarkankarogotā Valsts Drošības Komitejas pie PSRS Ministru Padomes Augstākā skola. Tās mācību vajadzībām 1972. gadā tika izdota “Pretizlūkošanas vārdnīca”. Tajā atradās veseli trīs termini: dezinformācija, operatīvā dezinformācija un dezinformēšana, kā arī saistītais termins operatīvā spēle.

 

Lai izprastu šīs KGB darbības pagātnē un neiekristu uz līdzīgām Krievijas provokācijām šodien, vēlētos sniegt zinātnisku skaidrojumu lsm.lv publicētajiem ASV CIA arhīvu materiāliem, kā arī atklāt kādu līdz šim nezināmu faktu – kuru tolaik, 20. gadsimta piecdesmito gadu vidū, palaida garām ASV CIA analītiķi un kuru 20. gadsimta astoņdesmito gadu vidū centās noklusēt arī KGB propagandisti.

PSRS KGB vadības izvirzītais operatīvās spēles augstākais mērķis bija ASV spiegu lidmašīnas sagūstīšana, kurai vajadzēja notikt 1955. gada 11. septembrī Kurzemē. Šī operācija izgāzās.

Par to, kā abas puses līdz tam nonāca un kāpēc operācija izgāzās, arī būs šis stāsts.

 Kas un no kurienes mums ir zināms 

Taču vispirms jāsāk ar to, ka šobrīd par Aukstā kara spiegu cīņām mums internetā publiski ir pieejamas divas nelīdzvērtīgas avotu grupas – pirmā, ASV CIA arhīva dokumenti, kas tiešām ir pirmavoti: plāni, instrukcijas, pavēles, ziņojumi atskaites utt. Otrā, KGB radītā dezinformācija – „Izziņa Nr. 5038 Pēc arhīva lietas „Lursen–S materiāliem (Latvijas PSR KGB operatīvā spēle ar angļu izlūkdienestu 1948.–1954. gadā)”.[1] Izziņu propagandas (dezinformācijas) nolūkos radīja grupa čekas veterānu uz KGB operatīvās spēles materiālu pamata.

Bet ir vēl arī trešā un ceturtā avotu grupa, kuras ir pieejama pētniekiem, bet līdz šim palikušas nepamanītas un neizmantotas. Tie pirmkārt ir pieraksti, melnraksti, dažādas piezīmes, atzīmes un tabulas, kuras radās, sagatavojot šo KGB izziņu. Un šī avotu grupa jau ir tuvu līdzvērtīga, lai arī apjoma ziņā nesalīdzināmi niecīgāka par CIA arhīva materiāliem.[2] Kāpēc šie materiāli līdz šim palika nepamanīti un neizmatoti? Pirmkārt, mums Latvijā ir pārāk maz profesionālu pētnieku, kuri varētu ar šādām lietām strādāt. Otrkārt, kamēr nebija pieejami CIA arhīvi, Latvijā atrodamie padomju puses materiāli bija pārāk vienpusīgi, kas neļāva veidot loģisku notikumu kopainu. Tieši šo pašu iemeslu dēļ līdz šim Latvijā pētnieki nebija plašāk izmantojuši un analizējuši arī ceturto iespējamo avotu grupu – abu padomju puses tiesāto CIA izlūku Leonīda Zariņa un Leonīda Bromberga apsūdzības lietas.[3] Nebija, kas dara, un informācija bija pārāk vienpusīga, neizprotama.

Lai ķertos klāt galvenajai tēmai – CIA arhīvā atrodamajai padomju pretizlūkošanas dezinformācijai un Aukstā kara spiegu cīņām -, jāsaprot kā tika radīta 20. gadsimta astoņdesmito gadu padomju dezinformācija, kuru tobrīd oficiāli dēvēja par „kontrpropagandas pasākumiem”, kuri vērsti pret rietumu imperiālistu „ideoloģiskajām diversijām”.

Kā KGB rakstīja vēsturi. Padomju dezinformācija XX gadsimta 80. gados 

Astoņdesmito gadu sākumā absurdā padomju ekonomiskā sistēma piedzīvoja krīzi. Kā īsts šoks Maskavai nāca nemieri Polijā un „Solidarnošč” kustības izveidošanās 1980. gada rudenī. PSKP vadība to uztvēra savas pasaules izpratnes robežās, uzskatot, ka „amerikāņu imperiālisms [..] ir izvērsis nepieteiktu politisko karu pret Padomju Savienību”.

Kā viens no pretpasākumiem bija ideoloģiskās cīņas pastiprināšana vēstures jautājumos. Maskavā Padomju Savienības Komunistiskas partijas Centrālās Komitejas (PSKP CK) tieši pārraudzītajā Marksisma–ļeņinisma institūtā tika izveidota zinātnieku grupa, kuras uzdevums bija „atmaskot antikomunistiskās falsifikācijas nacionālajos jautājumos”. Savukārt Baltijā visu trīs republikāniskā līmeņa komunistiskās partijas CK Partijas vēstures institūti sāka veidot un ar 1985. gadu publicēt rakstu, dokumentu krājumu un monogrāfiju sērijas par sociālistiskajām revolūcijām Latvijā, Lietuvā un Igaunijā 1940. gadā, sociālistiskajiem pārveidojumiem, šķiru cīņu un cīņu pret ļaunajiem rietumu imperiālistiem un to aģentiem.

Šī „šķiru cīņa” padomju terminoloģijā lielā mērā nozīmēja cīņu pret nacionālo pretošanās kustību – nacionālajiem partizāniem un pagrīdes organizācijām, kas līdz ar cīņu pret rietumu aģentiem skāra Valsts drošības komitejas (Komitet Gosudarstvennoj Bezopasnostji – KGB) vēstures jautājumus.

KGB iesaisti šo vēstures jautājumu pasniegšanā vislabāk var redzēt, apskatot Lietuvas arhīvu materiālus, jo tur KGB  pameta daudz lielāku daudzumu dažādu dokumentu – pavēļu, instrukciju rīkojumu utt. Virsuzdevumi bija identiski, atšķīrās, ievērojot katras padomju republikas specifiku, tikai taktiskie darbības virzieni. Piemēram 1987. gada 24. martā Lietuvas PSR KGB 1. daļas priekšnieka Izziņa:

„Lietuvas KP CK 25. 02. 1987.g. ir pienācis PSKP CK Politbiroja nolēmums „Par mēriem, lai pretdarbotos pret ideoloģiskajām diversijām, kuras vērstas pret padomju Baltijas republikām”.

Nolēmumā norādīts: [..]

Lietuvas, Latvijas un Igaunijas kompartiju CK izrādīt palīdzību [ārzemju] delegāciju nokomplektēšanā un nepieciešamo propagandas materiālu sagatavošanā. Nodrošināt un kopā ar KGB īstenot uzbrūkošus pasākumus, kas vērsti uz to, lai neitralizētu pretpadomju kampaņas un baltiešu emigrantu ārzemju centrus.”[4]

Savukārt 1988. gada 19. oktobrī Lietuvas PSR KGB priekšsēdētājs Eismuts apstiprināja „Kontrpropagandas plānu, lai izskaidrotu republikas iedzīvotājiem 30. un 40. gadu politisko procesu būtību”. Tajā teikts:

„Pēdējai laikā sakarā ar PSRS notiekošajiem demokratizācijas un atklātības procesiem būtiski pieaugusi iedzīvotāju interese par 1930. – 1940. gadu notikumiem republikā. [..] Pie tam atsevišķi autori cenšas traktēt notikumus Baltijā no nešķiriskām un pseidozinātniskām pozīcijām. [..]

Lai atmaskotu tamlīdzīgus mēģinājumus un atstātu pozitīvu ideoloģisko ietekmi uz republikas iedzīvotājiem, [..] organizēt republikas presē attiecīgu publikāciju sērijas. [..]

Lai apstrādātu un sagatavotu publikācijai attiecīgos materiālus, darbam piesaistīt rezidentus „Rašidovu”, „Demidovu”, aģentu „Orestu”. Rakstu rediģēšanu uzdot aģentam „Karaļusam”.”[5]

Svarīgākais, ko mums rāda šie Lietuvā pieejamie dokumenti, ir sistēmas darbība – Maskavas PSKP CK Politbiroja nolēmumi, kuri tiek novadīti uz vietām un seko attiecīgas darbības. Savukārt ar jautājumiem, kuri skar KGB vēsturi, nodarbojas tikai un vienīgi čekas rezidenti un aģenti.

Šo pašu sistēmu mēs varam ieraudzīt arī Latvijā. Piemēram 1987. gada 19. oktobrī Latvijas PSR Televīzijas un Radioraidījumu Komiteja saņēma Dišlera Induļa Kārļa dēla iesniegumu:

„Sakarā ar b. Lukašēvica uzaicinājumu iesniedzu Jūsu rīcībā izmantošanai vēsturiski – politiskajiem un kontrpropagandas raidījumiem materiālu par buržuāzisko nacionālistu mahinācijām Lielā Tēvijas kara beigu posmā. [..] Faktoloģiskais materiāls pētīts un pārbaudīts sadarbībā ar vēstures zinātņu kandidātu J. Dzintaru.”[6]

 

Indulis Dišlers bija bijušais kurelietis, politiski represētais. Jau bija sākusies Atmodas kustība, kad 1989. gadā ar Osvalda Eglītes pseidonīmu tika izdota viņa kureliešus apmelojošā grāmata „Ēnas purvā”. Kas bija šie divi personāži Lukašēvics un Dzintars, pēc kuru aicinājuma Dišlers metās apmelot savu bijušos cīņu biedrus?

Jānis Lukašēvičs – tobrīd PSRS Pirmās galvenās pārvaldes (ārējās izlūkošanas) atvaļināts ģenerālmajors. Savu karjeru sācis četrdesmitajos gados kā NKGB radio operators, vēlāk pretizlūkošanas daļas operatīvais pilnvarotais. Piecdesmitajos gados bija gan LPSR KGB 1. daļas (izlūkošanas) gan 2. daļas (pretizlūkošanas) priekšnieka vietnieks. Sešdesmitajos gados 1. daļas priekšnieks un LPSR KGB priekšsēdētāja vietnieks. Ar segvārdu „Jakovs Konstantinovičs Bukašovs” darbojās padomju rezidentūrā Londonā. No septiņdesmitajiem gadiem atvaļināts rezervē.

Jānis Dzintars (īstajā vārdā: Valdis Klucis) – tobrīd LPSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta darbinieks. Savu karjeru padomju okupācijas struktūrās sāka kā Talsu apriņķa Lībagu pagasta komsorgs. Vēlāk turpināja darbu Ventspils rajona čekas nodaļā vecākā operatīvā pilnvarotā amatā. Par pārāk brutālu izturēšanos pret arestētajiem izlidoja no amata. Piecdesmito gadu vidū turpināja karjeru Komunistiskās partijas struktūrās. No 1961. gada LPSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta darbinieks.

Vienlaikus viņš publiski pieejamos materiālos ir identificējams kā KGB informācijas avots „Sedoj”.[7] Viens no viņam uzticētajiem KGB uzdevumiem bija sakaru uzturēšana ar vācbaltu zinātnieku Dītrihu Lēberu.

Savukārt astoņdesmito gadu vidū nāca klāt jauns uzdevums – pareizās vēstures skaidrošana.

Vienīgi jautājums ir par Dzintara kā informācijas avota „Sedoj” statusu. Visticamāk, viņš bija nevis vienkāršs aģents, bet rezidents. „Pretizlūkošanas vārdnīca” par rezidentu sniedz šādu skaidrojumu:

„Rezidents – Valsts drošības orgānu ārpusštata līdzstrādnieks, kurš vada aģentu vai uzticamības personu grupu. Kā rezidenti tiek vervēti PSKP un VLKSM biedri, kuri neieņem vadošus posteņus partijas un komjaunatnes organizācijās, bijušie KGB darbinieki un dažas citas personas.”

Kā redzams, Jānis Dzintars kā Komunistiskās partijas biedrs un bijušais KGB darbinieks atbilst tieši rezidenta statusam. Arī augšminētajā Lietuvas PSR KGB dokumentā ar vēstures jautājumiem

ir uzdots nodarboties diviem rezidentiem. Tātad arī, visticamāk, Komunistiskās partijas biedriem, cieši saistītiem ar KGB.

Kā redzams, Jānis Lukašēvičs un Jānis Dzintars pret ienaidnieka „ideoloģiskajām diversijām” darbojās kopīgi. Lukašēvics kā ģenerālis noteica un ar Maskavu saskaņoja darbības virzienus un tēmas, meklēja ar KGB saistītus cilvēkus, kuri bija gatavi piedalīties „kontrpropagandas pasākumos”. Savukārt Dzintars kā padomju vēsturnieks skrupulozi sekoja līdz publicējamajiem materiāliem, lai tie atbilstu visām Komunistiskās partijas ideoloģiskajām prasībām.

Protams, katram no viņiem bija arī savas mīļākās tēmas. Jānis Dzintars specializējās savas jaunības dienu darbības virzienā – rakstīja par cīņām pret nacionālajiem partizāniem, piemēram „Latviešu fašistiskā buržuāzija hitleriešu izlūkdienesta kalpībā” utt. Viņa raksti un rakstu sērijas ar šādiem un līdzīgiem virsrakstiem regulāri parādījās laikrakstos „Cīņa”, „Padomju Jaunatne”, kā arī reģionālajā presē. Latvijas Televīzijā 1985. un 1986. gadā pēc Jāņa Dzintara koncepcijas tapa pat divi dokumentālo filmu cikli „Pa vilkaču pēdām” un „Vilkaču gals”. Katra sešu sēriju garumā.

Arī Jānis Lukašēvičs ķērās klāt savas jaunības dienu darbības virzienam – viņš savulaik bija piedalījies pretizlūkošanas spēlēs pret britu izlūkošanas dienestu MI-6 un amerikāņu CIA. Astoņdesmito gadu vidū Lukašēviču sāka vilkt uz jaunības dienu sentimentu un viņš sarakstīja tā arī nepublicētus memuārus par šo spēli

„Dolgij poedinok” (Ilgā divkauja) – „Dokumentāla skice par angļu izlūkdienesta graujošo darbību Latvijas PSR pēckara periodā un par to, kā valsts drošības orgāniem izdevās paralizēt šos „Sikrit intelidženc servis” mēģinājumus.”[8] KGB tika atzīts, ka Lukašēvičs ir atradis īsto materiālu, kuru, attiecīgi apstrādājot un pielabojot, var laist sabiedrībā. Tam bija vairāki gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski iemesli:

Pirmkārt, tā kā spēle okupētās Latvijas teritorijā notika pret MI-6 iesūtītiem aģentiem – latviešiem, tad arī pret viņiem bija sakoncentrēti gandrīz visi čekai tobrīd pieejamie latviešu nacionālie kadri – gan labākie operatīvie darbinieki, gan aģenti.

Tādējādi to bija iespējams uzdot par latviešu tautas cīņu pret rietumu imperiālisma aģentiem.

Otrkārt, šī spēle britu izlūkdienestiem bija smaga izgāšanās. Laikā, kad astoņdesmito gadu sākumā gan PSRS, gan visa padomju sistēma piedzīvoja krīzi, kuru komunisti savā pasaules skatījumā uzskatīja par jaunu rietumu imperiālistu ļaundarību,

bija iespēja parādīt to, cik PSRS drošības dienesti ir bijuši vareni vēsturē un ir vēl joprojām.

Treškārt, ar šo stāstu bija iespējams noslēpt neveiksmi, kuru galu galā piedzīvoja operatīvā spēle pret amerikāņu izlūkdienestu. Runa ir par neizdevušos mēģinājumu sagūstīt ASV spiegu lidmašīnu.

Tobrīd KGB tā arī nebija tikusi skaidrībā, vai CIA ir uztvēris šo viņu neveiksmi.

Tāpēc, neskatoties uz to, ka galvenie ienaidnieki pasaulē bija amerikāņi, plašāk runāt nācās par cīņām pret britu izlūkdienestu.

Lai Lukašēviča radīto materiālu pārstrādātu un pielabotu tālākai publiskai izmantošanai, tika piesaistīti vēl divi atvaļinātie čekas darbinieki – apakšpulkvedis Nikolajs Larionovs un majors Kazimirs Kipurs. 1986. gada 4. februārī LPSR KGB 2. daļas (pretizlūkošanas) priekšnieks pulkvedis Jānis Kiršteins apstiprināja trijotnes sagatavoto materiālu: „Izziņa Nr. 5038 Pēc arhīva lietas „Lursen–S materiāliem (Latvijas PSR KGB operatīvā spēle ar angļu izlūkdienestu 1948.–1954. gadā)”.[9]

Faktiski šī izziņa sākotnēji nebija domāta vietējai, bet starptautiskai lietošanai. Informācija tika piespēlēta britu BBC producentam Tomam Boveram.

1987. gada augustā Rīgā ieradās BBC filmēšanas grupa, kura kopā ar Latvijas Televīziju uzņēma dokumentālo filmu „Sarkanais zirnekļu tīkls” (The Red Web). Filmēšanas vajadzībām bija sacelti kājās un par saviem čekistiskajiem varoņdarbiem stāstīja gan bijušie operatīvie darbinieki, gan specaģenti. Uz Rīgu no Maskavas speciāli filmēšanas vajadzībām pirmo un vienīgo reizi atgādāja arī bijušo padomju superspiegu Kimu Filbiju. Filmas uzņemšanā aktīvi darbojās atvaļinātais KGB virsnieks Andris Trautmanis. Viņa dzīvokļa viesistabā tika filmēta Jāņa Lukašēviča saruna ar Kimu Filbiju. Tikai pēc filmēšanas beigām tika pieņemts lēmums no safilmētā materiāla radīt arī filmas vietējo variantu ar nosaukumu „Spēle”, kuru Latvijas Televīzijā izrādīja 1987. – 1988. gada ziemā.

Kims Filbijs Latvijā, pie restorāna "Sēnīte" 1987. gada oktobrī. No kreisās Jānis Lukaševics, Andris Trautmanis, Kims Filbijs, viņa sieva Rufina Ivanovna Pukhova, žurnālists Jānis Lukss

Situācija padomju okupācijas režīmam 1987. gadā kļuva trauksmaināka ar katru dienu. Cenšoties glābt, kas glābjams, atklātībā tika laists arī stāsts par čekistu cīņu pret amerikāņu imperiālistu aģentiem. Žurnālistiem ar rakstnieku pretenzijām Jānim Lapsam un Nikolajam Kokorēvičam, kuri iepriekš bija darbojušies KGB vēsturnieka „Sedoj” modrajā uzraudzībā, tika iedotas divas lietas: Pirmkārt, bijušā LPSR KGB priekšsēdētāja Jāņa Vēvera KGB augstākās skolas vajadzībām 1969. gadā sacerētā mācību grāmatiņa „Operatīvās spēles ar amerikāņu izlūkošanas dienestu apskats (pēc aģentūras lietas „Meteor”)”. Otrkārt, Jāņa Lukašēviča pašrocīgi veiktais „Kontroles novērošanas lietas METEOR arh. Nr. 31448” konspekts uz 68 lapām.[10] Tapa abu rakstoņu literārs darbs ar nosaukumu „Nelūgtie viesi”. Pirms publicēšanas tas gan ir ticis pamatīgi cenzēts. No Lukašēviča dotā materiāla pārsvarā ir ņemta informācija par čekas aģenta Edvīna Ozoliņa gaitām Zviedrijā un Vācijā CIA izlūku skolā. Savukārt pati operatīvās spēles norise Latvijā pārstāstīta Vēvera savulaik radītajā interpretācijā, noraujot stāstu par neveiksmīgo čekas mēģinājumu sagūstīt CIA spiegu lidmašīnu. 1987. gada augustā un septembrī rakstu „Nelūgtie viesi” publicēja žurnāls „Zvaigzne”.[11] Taču, atšķirībā no televīzijā izrādītā stāsta par čekistu spēlēm pret britiem, šis stāsts neguva plašāku rezonansi un ātri vien nogrima tuvojošās Atmodas notikumu mutulī.

Tādējādi var secināt, ka

astoņdesmito gadu vidū KGB ar savu atvaļināto darbinieku un aģentūras palīdzību ļoti aktīvi iesaistījās vēstures jautājumu skaidrošanā, cenšoties uz veco panākumu bāzes radīt jaunu dezinformācijas kampaņu ar mērķi ietekmēt sabiedrisko domu gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski.

Šis KGB „aktīvais pasākums” iekļāvās PSKP izvērstajā ideoloģiskajā cīņā pret „amerikāņu imperiālistiem”. Interesanti piebilst, ka dažādie kompartijas kūrētie sacerējumi par „sociālistiskajām revolūcijām” Baltijā sen jau kā nonākuši vēstures mēslainē, bet KGB „aktīvā pasākuma” rezultāti turpina dzīvot arī mūsdienās un tiek pārrakstīti no viena darba otrā.

Piemēram, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) darbinieku savulaik aplamie secinājumi: „Jau 1945. gadā [..] LPSR Valsts drošības komisariāta [..] daļas vadītājam Jānim Lukašēvičam radās ideja drošības iestāžu darbiniekus un aģentus [..] uzdot par nacionālās pretošanās kustības cīnītājiem [..] Pateicoties LPSR Valsts drošības tautas komisariāta [..] darbinieku profesionalitātei, sākās spēle, kuras gaitā LPSR VDK ilgāku laiku sekmīgi kontrolēja Lielbritānijas izlūkdienesta darbību Latvijā.”[12]

Tātad TSDC savā laikā aizgāja tieši pa to dezinformācijas taciņu, kuru bija atstājusi astoņdesmito gadu padomju melu kampaņa.

 

Turpinājums sekos…

[2] TSDC arhīvs, 8. fonds, 1. apr., 3., 5., 6. lieta “Latvijas PSR VDK ģenerālmajors Jānis Lukašēvičs “Lursens” pieraksti 1968. – 1987.”

[3] LNA LVA 1986.f., 1.apr., Zariņa Leonīda Nikolajeviča apsūdzības lieta Nr. 21841; LNA LVA 1986.f., 1.apr., Bromberga Leonīda Petroviča apsūdzības lieta Nr. 40596.

[6] TSDC arhīvs, 8. f., 1.apr., 6. l., 146.lp.

[7] Latvijas Okupācijas muzejs. Izstāde “Čekas vēsture Latvijā”. http://okupacijasmuzejs.lv/lv/apmekle/izstade-cekas-vesture-latvija/

[8] Dokuments atrodas autora rīcībā.

[10] TSDC arhīvs, 8.f., 1.apr., 6.lp. 55. – 123. lp.

[11] Nikolajs Kokorēvičs, Jānis Lapsa. Nelūgtie viesi. Zvaigzne, 1987, augusts – septembris.

[12] Ritvars Jansons, Indulis Zālīte. LPSR valsts drošības dienesta izveidošana un tā represīvie uzdevumi. Krājumā: Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940. – 1956. gadā. Latvijas vēsturnieku komisijas raksti 3. sējums, Rīga, 2001., Latvijas vēstures institūta apgāds, 388. – 389. lpp.

4 komentāri
Normunds Vīrs
Spiegu spēles ir tikai Pasaules varas spēles ar cilvēku likteņiem, ekonomisko, politisko un kara spēļu papildinājums, ienaidnieka tēla veidošanā. Rezultātā tiek iznīcinātas atsevišķas patstāvīgas valstis virzot pasauli globalizācijas virzienā. Globalizācijas gala produkts - apvienota pasaule, bez tautām runājoša vienā valodā ar vienotu IKP. Aukstais karš ir blefs. PSRS valdošā kliķe par zeltu pirka visu ko tik vajadzēja pašai un pat pirka kviešus no ASV. Uzrīkotie kariņi dažādās zemēs, kurās "labos" aizstāv vieni un otri atbalsta "sliktos" nes nāvi galvenokārt tautām uz kuru zemes organizētas šīs spēlītes. Latvija Lietuva, Igaunija, Polija, Vācija, PSRS, Somija, Vjetnama, Afganistāna,Dienvidslāvija, Irāka, Lībija, Sīrija. Kura nākamā? Varbūt Koreja, vai atkal Baltijas valstis?
Ieva Keiča
Ja spiegi drīkstētu teikt visu patiesību - mēs iegūtu pilnīgāku vēsturi. Vēsturnieki savukārt drīkst rakstīt par spiegu lietām. Izlūkošanā "pieraksti, melnraksti, dažādas piezīmes" bez to papildinošas mutvārdu informācijas ir tik tāda pus-vēsture. Ja piemin Filbiju un Trautmani, labi jāpārzin izlūkdienestu vēsture, nepietiks ar vispārinājumiem un moralizēšanu. Leģendāro dubultaģentu Filbiju vēlētos satikt ikviens profesionālis.Trautmanis nebija izņēmums. Autors "piemirsis" (vai nezina ?), ka Trautmanis 80.-o beigās nav vis "atvaļinātais KGB virsnieks", bet šī paša VDK Ļefortovas cietuma bijušais ieslodzītais. Vai vēsturnieks attapsies izmantot šī laikmeta unikālāko iespēju mutvārdu avotu iegūšanā? (Andris Trautmanis joprojām ir ar mums).
Pasaules Telpa
Bildē blakus Filbija sievai nav nekāds Maskavas pavadonis. Tas ir tā laika Latvijas Radio žurnālists Jānis Lukss, dzejnieka Valda Luksa dēls. Līdzība atpazīstama kaut vai šajā jaunākā attēlā: https://www.diena.lv/raksts/sodien-laikraksta/maza-pilite-meza-mala-694282
Anonīms lietotājs 19691
Aktivizējiet lūdzu atsauču saites!
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti