KGB slepenie arhīvi. Spiegu spēles Latvijā: Aģenta Bromberga pēdējā viltība

Iepriekšējās sērijās stāstīts par padomju dezinformācijas kampaņu pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kā arī par PSRS MGB pretizlūkošanas operatīvajām spēlēm piecdesmitajos gados. Šīs spēles bija daļa no plašākiem pasākumiem, ko īstenoja Maskavas “centrs”, kuru rezultātā rietumvalstu specdienestiem “noplūdināja” speciāli sagatavoto dezinformāciju. Šiem mērķiem piecdesmito gadu sākumā Latvijā pat bija radīta viltus meža brāļu vienība, lai demonstrētu britu izlūkdienesta aģentiem “īstu nacionālās pretošanās kustību”. Padomju pretizlūkošanai izdevies apmuļķot gan britus, gan īstus nacionālos partizānus, kā arī galveno pretinieku – ASV CIA, kas toreiz tieši uzsāka operācijas Latvijā. CIA uzskatīja, ka tās rīcībā Latvijā ir efektīvs aģentu un informatoru tīkls. Latviešu izcelsmes amerikāņu aģentus tiešām iesūtīja aiz ''dzelzs aizkara''. Taču visas amerikāņu operācijas Latvijā patiesībā bija padomju valsts drošības dienestu operācijas – iesūtītie aģenti vai nu jau sākotnēji strādājuši PSR labā, vai arī nonākot “čekas” rokās, piekritušu dubultspēlei.

1960. gada 1. maijā virs PSRS teritorijas tika notriekta ASV izlūklidmašīna U-2. Lidmašīnas atlūzas publiski izrādīja Maskavā, bet sagūstīto lidotāju Geriju Pauersu tiesāja īpašā paraugprāvā. Tas bija smags Baltā nama pazemojums un izraisīja grandiozu starptautisko skandālu – faktiski tika „norauta” Parīzē paredzētā Austrumu–Rietumu līderu tikšanās. Skandāla atskaņas bija jūtamas vēl vairākus gadus.

KGB mēģinājumu notvert ASV CIA lidmašīnu un Bromberga pēdējais drošības indikators

Taču amerikāņu spiegu lidmašīnas iegūšana nebija jauns, bet gan jau sen kārots padomju puses mērķis. Par to liecina atslepenotie CIA arhīva dokumenti, kuri beidzot ļauj izprast arī nedaudzos Latvijas arhīvos atrodamos KGB dokumentus. Šie daži dokumenti, kuri līdz tam neko neizteica, tagad iegūst jēgu un saturu, iekļaujoties notikumu kopainā. Stāstu būtībā pilnībā vizualizējamu un ticamu padara pavisam jauniegūts materiāls – foto sērija no KGB sagatavotā lidmašīnas nosēšanās skrejceļa, kur pilnā godībā gozējas visa PSRS KGB pretizlūkošanas vadība un LPSR KGB augstākā vadība, kā arī zemāka līmeņa čekas darbinieki, kuri gatavojas tēlot Brombergu un padomju preses pārstāvi.

Spiegu lidmašīnas sagūstīšanai bija jākļūst par KGB operatīvās spēles „Meteor” augstāko uzvaras punktu.

Amerikāņu sagatavošana domai, ka jāsūta PSRS teritorijā lidmašīna, sākās 1954. gada rudenī. Jāatgādina, ka 1954. gada maijā Brombergu desantēja ar uzdevumu satikties ar Edvīnu Ozoliņu (CIA aģentu CAMUSO/2), pārbaudīt viņa izveidoto aģentu tīklu un pēc trīs  četriem mēnešiem izkļūt laukā, kājām pārejot PSRS–Norvēģijas robežu Murmanskas tuvumā.

Čeka sacerēja veselu stāstu par abu aģentu ārkārtīgi grūto mēģinājumu tikt pāri robežai. Tika izmatoti jau iepriekš CIA iesmērētie meli par Bromberga traumu – savainoto ceļgalu un izmežģīto potīti, kuru viņš esot ieguvis, piezemējoties ar izpletni desantēšanas brīdī. Šie meli padomju pusei sākotnēji bija vajadzīgi, lai CIA uzdoto uzdevumu izpildi vilktu garumā un neizpildīšanu vienmēr varētu atrunāt ar traumu. Faktiski Brombergam nekādu traumu nebija. Padomju melu stāsts, kurš 1955. gada 28. jūnijā tika iesniegts CIA direktoram Alenam Dallesam, un kurš, visticamāk, attiecas uz 1954. gada oktobri, ir patiesi aizraujošs:

„Tikko kā tika sagaidīti piemēroti tumsas un apvidus apstākļi, abi aģenti veica bēgšanas mēģinājumu. Viņi bez problēmām spēja sasniegt Murmansku; tomēr tur viņi sastapās ar ļoti stingriem drošības pasākumiem, jo šo ceļu šovasar bija kompromitējusi divu igauņu aģentu notveršana. Aģenti centās iedarbināt rezerves plānu un šķērsot Tulomas upi 40 kilometrus uz dienvidiem no Murmanskas. Tomēr, naktī pārvietojoties pa akmeņaino apvidu, CAMBARO/2 atkal izmežģīja iepriekš savainoto potīti un vairs nevarēja doties tālāk. Par viņa traumas nopietnību var spriest pēc tā, ka, lai gan abi aģenti pārvarēja 40 kilometrus divās naktīs, atgriešanās prasīja septiņas dienas. Viņi spēja ar vilcienu droši atgriezties Rīgā, pārvarot 1200 jūdzes, un no mums pieprasīja tālākas instrukcijas.” (oriģināls - CIA mājaslapā)

Faktiski nekas no tā nebija noticis. Brombergs visu laiku turpināja dzīvot stingrā uzraudzībā KGB konspiratīvajā dzīvoklī Rīgas centrā. Vēlāk bijušais LPSR KGB priekšsēdētājs ģenerālmajors Jānis Vēvers savos stāstos varēja ļauni ņirgt:

„Norvēģijas teritorijā netālu no robežām norunātajā vietā spiegus ilgi gaidīja [ASV] izlūkdienesta pārstāvis. Un, protams, nesagaidīja.”[1]

Ar šo stāstu KGB vilināja CIA uz domu, ka vienīgais veids, kā abus aģentus dabūt laukā no PSRS, ir aviācijas palīdzība, jo Bromergs traumas dēļ neesot spējīgs veikt garākus pārgājienus. Un CIA tiešām uz to šiem meliem arī uzķērās.

„[CIA] Tika secināts, ka labākā pašlaik pieejamā metode ir viņus izvest ar lidmašīnu.” (CIA mājaslapa)

Pirmo izvešanas mēģinājumu CIA organizēja 1955. gada februārī, ar mērķi to īstenot martā, kamēr vēl ir tumšas naktis. Vēlāk bijušais LPSR KGB priekšsēdētājs ģenerālmajors Jānis Vēvers rakstīja:

„1955. gada februārī centrs [CIA] uzdeva Brombergam sagatavot drošu nosēšanās laukumu Aizputes, Kuldīgas vai ar tiem kaimiņos esošajos rajonos. Laukumu izraudzījās un sagatavoja čekisti. Sākās ilga sarakstīšanās ar [CIA] centru par lidmašīnas ierašanās laiku. Šī operācija no mums neatkarīgu iemeslu dēļ nenotika.”[2]

CIA tīri tehniski nepaspēja šo operāciju sagatavot:

„Operāciju sākotnēji tika paredzēts izpildīt 1955. gada martā, taču, tā kā mēs nespējām nodrošināt uzpildes tiesības Gotlandē, tā tika atcelta, līdz vairs nebija pietiekami tumšs, tāpēc vairs nebija iespējams sākt operāciju [..]” (CIA mājaslapa)

KGB kļuva nepacietīga. CIA saņēma izlūku vārdā KGB sacerēto bezmaz draudu vēstuli:

„[..] Iepriekšējā ziņā es rakstīju, ka šopavasar gaidīšu jūsu solījuma izpildi, lai gan laiks gāja uz priekšu. Rādās, ka velti būšu gaidījis. Tagad [īstais] laiks ir pagājis, un man jāpieņem, ka jūs dodat šādus solījumus, vienkārši lai nomierinātu savus aģentus. Arī jūsu otrais solījums par naudas atsūtīšanu, šķiet, ir tikai solījums [..]

Ko darīt tālāk? Par to jūs savās ziņās neko nesakāt, tikai brīdināt, lai es ciešu klusu un neveicu nekādas kompromitējošas darbības. Vai man to saprast tā, ka pašam neko nevajag darīt, tikai gaidīt jūsu instrukcijas?

Es lūdzu jums atbildēt pēc iespējas ātrāk, vai man ir iemesls cerēt, ka rudenī mēs tiksim prom no šejienes. Solījumi "darīt visu iespējamo" mani vairs neapmierina [..]” (CIA mājaslapa)

Visticamāk, dezinformācija sacerēta 1955. gada vasarā un, spriežot pēc uzbrūkošā stila, sūtītājs bija aģents “Pilot”.

CIA secināja, ka nākamais piemērotais aģentu izvešanas laiks pienāks 1955. gadā no 11. augusta līdz oktobra vidum. Tātad tumšajās, bet vēl samērā mierīgajās rudens sākuma naktīs.

Otrais CIA izlūku glābšanas mēģinājums jau bija plaša starptautiska izlūkdienestu sadarbības operācija.

27. augustā kopā ar Dānijas izlūkošanas dienestu tika iegūta atļauja izmantot Kopenhāgenas Kastrupas lidlauku kā bāzi, kā arī Ronnas lidlauku Bornholmas salā. Dāņu izlūkdienests CIA komandai iedeva dzīvokli operācijas štāba izveidošanai, kā arī piekomandēja divus izlūkošanas speciālistus un divus sakarniekus. Dāņiem vajadzēja novērst savas valsts pretgaisa aizsardzības spēku trauksmi par nemarķētas lidmašīnas lidojumiem, stāstot par kādas „magnētiskās anomālijas” parādīšanos Baltijas jūrā, kuru nepieciešams izmeklēt. Dāņu izlūkošanas dienests arī parūpējās, lai operācijas laikā Baltijas jūrā atrastos pretmīnu kuģi, kuri nepieciešamības gadījumā varētu veikt glābšanas operāciju, ja kādu no amerikāņu lidmašīnām notriektu padomju aviācija. Savukārt CIA operācijā iesaistīja transporta lidmašīnu C-54 kā sakaru lidmašīnu un mazo vienmotora lidmašīnu L-20 kā tiešo operācijas veicēju. Vēl viena L-20 lidmašīna atradās rezervē Vācijā, Visbādenes lidlaukā. (CIA mājaslapa) 

Nenotikušās tikšanās komiteja

 

Tikpat rūpīga gatavošanās notika arī padomju pusē. Iegūtais foto materiāls liecina, ka amerikāņu lidmašīnas sagaidītāju vidū bija PSRS KGB 2. Galvenās pārvaldes priekšnieks ģenerālleitnants Pjotrs Vasiļjevičs Fedotovs un PSRS KGB 2. Galvenās pārvaldes priekšnieka vietnieks pulkvedis Oļegs Mihailovičs Gribanovs, LPSR KGB priekšsēdētājs ģenerālmajors Jānis Vēvers. Ar Bromberga lietus mēteli mugurā lidmašīnu gatavojās sagaidīt LPSR KGB 2. daļas priekšnieka vietnieks majors Alberts Bundulis, bet uzvalkā ar fotoaparātu uz krūtīm gatavojās tēlot padomju preses pārstāvi LPSR KGB 2. daļas 6. nodaļas priekšnieka vietnieks vecākais leitnants Jānis Lukašēvičs. Operācijā piedalījās arī nodevējs Edvīns Ozoliņš (aģents „Pilot”).

CIA izlūku glābšanas operācija notika naktī uz 1955. gada 11. septembri, kad mazā L-20 lidmašīna nakts aizsegā devās iekšā PSRS teritorijā. Pret rītu L-20 atgriezās Bornholmas salā bez abiem izlūkiem. Lūk ziņojums par tās nakts lidmašīnas pilotu darbībām:

„Misijas lidmašīna atgriezās Bornholmā 04:19 bez nolaišanās mērķa zonas apvidū. Nopratināšanā navigators un pilots liecināja, ka maršruts tika veikts, kā plānots, bet sakarā ar stipro turbulenci mērķa zonā ieradās laikā līdz 00:11. Tāpat viņi ziņoja, ka redzējuši ugunis atklātā laukā, ko viņi atpazina kā nosēšanās zonu. Gaismas nebija izvietotas noteiktajā L formā, kādēļ nebija uzskatāmas par noteikto atpazīšanas signālu [recognition signal]. Apkalpe nosprieda, ka tā nevar būt paredzētā nosēšanās zona. Meklējot paredzēto gaismas modeli, viņi virs mērķa zonas riņķoja apmēram 25 minūtes. Atstājot mērķa zonu, 01:11 lidmašīna uzsāka atgriešanos bāzē.” (CIA mājaslapā)

Savukārt no KGB puses mēs šī notikuma aprakstu varam lasīt Lukašēviča veiktajā operatīvās spēles “Meteor” konspektā:

“Lēmums aizturēt lidmašīnu.
Laukums bija atrasts (Ezere, Pampāļi) un sagatavots, lai lidmašīna pēc nosēšanās nevarētu vairs pacelties.
Lidmašīna atlidoja, aplidoja apkārt lidlaukam un aizlidoja atpakaļ.
Bija doti signāli.
CIP ziņoja ka lidotājs neredzēja signāluguņus.
Sekoja asa domu apmaiņa.”[3]

Savukārt domu apmaiņu mēs varam redzēt CIA materiālos. Jau tās pašas dienas – 11. septembra pusdienlaikā ēterā bija atskanējuši KGB sašutuma pilnie pārmetumi par lidmašīnas nenosēšanos:

„Radio ziņojums no CAMBARO/2 tika saņemts 13:00 11. septembrī ziņojot, ka viņš un viņa partneris iepriekšējā naktī no 22:00 līdz 02:00 ir bijuši nolaišanās zonā. Neviena lidmašīna nebija redzama, bet ap 00:15 bija klusi dzirdama tālu uz ziemeļiem no nolaišanās zonas. Ugunis tika iedegtas pareizi un atpazīšanās signāls tika dots, nepiesaistot nevienu lidmašīnu.” KGB sastādītā ziņojuma atstāsta beigās, kā pēdējais teikums, seko CIA analītiķu spriedums: „Šis ziņojums, tāpat kā visi iepriekšējie, satur visus nepieciešamos indikatorus, kuri uzrāda brīvību no [KGB] kontroles.” (CIA mājaslapā) 

Tā kā nu CIA rīcībā bija divi pretrunīgi ziņojumi, lidotāji tika pakļauti melu detektora pārbaudei.

Iekšējais kompass nepievīla

Pēc kuras tika secināts, ka „nebija apzinātas melošanas no viņu [lidotāju] puses, beigās tika secināts, ka viņi bija godīgi pārliecināti, ka nebija navigācijas kļūdu, un abi ticēja, ka bija ieradušies paredzētajā nolaišanās zonā.”

Savukārt visa piecu lapu garā ziņojuma beigās seko apkopojums:

„Šīs lietas apstākļos nekā neparādās iespējamā RIS kontrole jebkādā viegli saprotamā veidā [..] mēs uzskatām, ka faktiski aviatori pieļāva navigācijas kļūdu.” (CIA mājaslapā) 

 

CIA uzskatīja, ka viss ir kārtībā, un abu aģentu izvešanas mēģinājumi jāturpina maksimāli ātri. Nākamā misija sākās naktī uz 1955. gada 21. decembri, taču „tā tika pārtraukta. Lidmašīna atgriezās bāzē, pārvarot mazāk nekā trešdaļu ceļa.

Aģenti–aviatori paziņoja, ka apmaldījušies, tomēr viņu iztaujāšanā šī versija neapstiprinājās.

Tā turklāt lika domāt, ka viņu stāsts ir sadomāts baiļu ietekmē un demonstrē viņu nodomu atteikties no vēl viena mēģinājuma. Vēlāk šo aģentu–aviatoru dienests tika pārtraukts.” (CIA mājaslapa)

Tātad atšķirībā no CIA analītiķiem, kuri pievērsa uzmanību tikai rakstītā teksta drošības indikatoriem, kas nemainīgi liecināja par „brīvību no [KGB] kontroles”,

lidotāji bija redzējuši patieso situāciju uz zemes un manījuši ko nelabu. Faktiski viņi sāka sabotēt CIA operāciju, un par to tika izmesti no darba.

Kas bija tas, ko viņi ieraudzīja uz zemes?

 Zeme iluminatorā

Otrā pasaules kara laikā visas karojošās puses centās ienaidnieka aizmugurē iesūtīt gan izlūkus, gan diversantus, gan veidot dažādas partizānu vienības. To visu laiku pa laikam vajadzēja gan nogādāt, gan apgādāt, gan atkal izvest no ienaidnieka aizmugures. Lai zinātu, kur lidmašīnām desantēt kravu vai nolaisties, tika izstrādāta vesela signālu sistēma. Tā kā tolaik dažādi elektroniskie sakaru līdzekļi tikai attīstījās, katrai valstij bija izstrādāta vienkāršotu signālu, to skaitā ugunskuru, sistēma. Ar tiem iezīmēja desantēšanās vai nolaišanās zonas. Šiem ugunskuru signāliem vajadzēja būt ļoti precīziem, jo ienaidnieks maldināšanas nolūkos savukārt kūra līdzīgus ugunskurus citās vietās. Vienlaikus ar signālu varēja arī paziņot, vai uz zemes viss ir drošs vai tieši pretēji – draud briesmas.

Šajā gadījumā, kā noprotams no CIA ziņojuma, Brombergam vajadzēja iekurt atpazīšanas ugunis L burta formā.

Taču amerikāņu lidotāji šādas formas zīmi uz zemes neieraudzīja un nolaisties neriskēja.

Aģenta pēdējā viltība

Man gribētos izteikt hipotēzi, ka

Brombergs to izdarīja apzināti – iedeva KGB nepareizu informāciju par atpazīšanas signālu. Iespējams, ka tas bija viņa pēdējais drošības indikators, ar kuru padot ziņu savējiem, ka ir iekritis. Pēdējais indikators pēdējam brīdim.

Amerikāņu lidotāji to uztvēra pareizi. Acīmredzot viņi ne pirmo reizi saskārās ar šādām lietām. Savukārt štābos sēdošie CIA analītiķi, kā kārtīgi burta kalpi, sekoja līdzi drošības indikatoriem tikai un vienīgi uz papīra redzamajos ziņojumos. Bet iekrišanas brīdī Brombergs tos visus bija spiests izdot. Tādējādi 1955. gadā ASV un līdz ar viņiem arī Dāniju (jo CIA lidmašīna lidoja no Dānijas teritorijas) no starptautiska spiegu skandāla un pazemojuma paglāba Brombergs un divi lidotāji.

Savukārt CIA tā arī neko nesaprata. Vēl 1956. gada 30. aprīlī CIA direktors Alens Dalless saņēma kārtējo memorandu ar lūgumu atļaut vēl vienu aģentu izvešanas operāciju. Tajā atklājas pilnīgi aplama situācijas analīze:

„Aģentu ziņojumu izpēte un situācijas analīze ir novedusi mūs pie ciešas pārliecības, ka:

a. Ar vārdiem vien nepietiks, lai noturētu aģentus uz vietas un mūsu kontrolē, gaidot evakuācijas lidmašīnu rudenī.
b. Ja mūsu labie nodomi netiks pierādīti ar tūlītēju dramatisku un konkrētu rīcību, kā pārlidojumu, pirmais aģents aizies, savukārt otrais mēģinās aizbēgt paša spēkiem.
c. Pirmā aģenta aiziešana novedīs vien pie tā, ka aģentūra zaudēs kvalificēta iekšējā aģenta pakalpojumus.
d. Paredzams, ka otrais aģents nespēs izkļūt no PSRS saviem spēkiem un šāds mēģinājums beigsies ar viņa sagūstīšanu [redzams, ka šeit CIA atrodas KGB dezinformācijas varā par it kā Bromberga kājas traumu, kuras dēļ viņam esot grūti pārvietoties]
e. Šī aģenta sagūstīšana neizbēgami novedīs pie pirmā aģenta kompromitēšanas un sagūstīšanas, kā arī 12 apakšaģentu kompromitēšanas.
f. Ņemot vērā potenciālo informēto un neinformēto aģentu daudzumu, kļūst skaidrs, ka PSRS būtu lieliskā situācijā, lai noturētu masveida publisku tiesu ar atbilstošu propagandas pielietojumu.

Mēs uzskatām, ka šāda "ķeza" radītu daudz smagākas sekas nekā lidmašīnas notriekšana.” (oriģināls - CIA mājaslapā)

To, ka visa situācija liecina par daudz godkārīgāku PSRS KGB mērķi – ASV spiegu lidmašīnas ar visiem lidotājiem sagūstīšanu uz PSRS zemes – CIA tā arī neuztvēra. Tieši tāpat kā viņi nevienā mirklī neuztvēra, ka visu laiku kopš 1952. gada 20. septembra, kad uz kontaktadresi tika nosūtīta pirmā aģenta „Pilot” slepenrakstā rakstītā vēstule, viņi sarunājas ar saviem pretiniekiem: padomju pretizlūkošanas dienestu. Visa informācija, kuru viņi šajā laikā saņēma, bija tikai un vienīgi padomju pretizlūkošanas dezinformācija. Vienīgā iespēja sagūstītajam Brombergam par to paziņot savējiem radās tikai 1955. gada 11. septembrī ar pēdējo un visvienkāršāko drošības indikatoru un tobrīd arī jau novecojušo signālu – ugunskuru izvietojumu.

Savukārt KGB visnotaļ ātri saprata, ka sagūstītais Brombergs ir viņus apmuļķojis.

Lukašēviča operatīvās spēles “Meteor” konspektā rakstīts: “Analīze parādīja, ka Brombergs ir brīdinājis CIP par to, ka viņš ir zem VDK kontroles. Tika dabūtas ziņas ka viņš gatavojas bēgt. Mēģinājām visādi iespaidot. Daudz runājām. Demonstrējām, ka aizbēgt nav iespējams. Nelīdzēja.”[4]

1956. gada 18. janvārī sekoja oficiāls arests. Pirmais jautājums Brombergam bija sekojošs:

„Kā jums zināms, amerikāņu izlūkdienests 1955. gada februārī, septembrī un decembrī vēlējās veikt jūsu izvešanu no Latvijas, taču dažādu iemeslu dēļ atteicās to darīt. Kā jūs izskaidrosiet šādu amerikāņu uzvedību?”[5]

Visticamāk, izdzirdot šo jautājumu, vismaz vienā ziņā Brombergs varēja atviegloti nopūsties – savu misiju viņš bija izpildījis. Tagad bija jautājums, vai un par kādu cenu viņš var sev nopirkt dzīvību.

Brombergs nopratināšanās runāja daudz un sīki. Taču čeka tā arī nespēja tikt skaidrībā, kurā brīdī viņš saka patiesību, bet kurā atkal cenšas viņus apmuļķot. Lietas izmeklēšanas laikā, lai pārbaudītu Bromberga teikto un izpētītu visu amerikāņu aprīkojumu, tika nozīmētas septiņas zinātniski – tehniskās ekspertīzes par radioaparatūru, slepenraksta līdzekļiem, ieročiem un citām lietām. Visas viņam atņemtās lietas tika izjauktas līdz vissīkākajām detaļām, apģērbs izārdīts līdz pēdējai vīlītei, un dokumentus pārbaudīja ar visām iespējamām ķimikālijām. Līdz 1956. gada 28. jūnijam darbu vēl nebija beigušas divas ekspertīzes grupas – PSRS KGB nozīmētā ieroču ekspertīze, kura, pārbaudot kaujas patronas, atrada papildu slepenraksta līdzekli, kuru Brombergs nebija izdevis. Bormbergs tādēļ tika nopratināts vēl vairākas reizes, bet izsmeļošas atbildes tā arī nedeva. Tāpat ar izpētes rezultātiem kavējās no vietējiem zinātnieku kadriem veidotā ķīmiķu grupa, kura pārbaudīja slepenraksta līdzekļus uz Brombergam atņemtajiem dokumentiem. Vienlaikus visu izmeklēšanas laiku LPSR KGB operatīvā daļa, saskaņojot savas darbības ar PSRS KGB, turpināja operatīvos pasākumus.[6] Spēle pret CIA, kuru pilnībā pārtrauca tikai 1956. gada decembrī.

Rezultātā Brombergs sev vinnēja dzīvību. 1956. gada 11. jūlijā Baltijas kara apgabala Kara tribunāls Brombergam piesprieda nāvessodu, kuru 8. augustā grozīja, piespriežot 25 gadus ieslodzījumā un 5 gadus nometinājumā.[7] Brombergs bija tik interesants un intriģējošs kadrs, ka viņa iznīcināšana netika uzskatīta par mērķtiecīgu. Galu galā KGB tā arī nebija spējusi atkost, kurā brīdī CIA vai Brombergs viņus īsti ir apmuļķojis.

Veco čekistu vidū klīda dažādas versijas, tajā skaitā par līdzi doto naudas zīmju numuru pārbaudi, par ieroču aptverēs noteiktā secībā sakārtotām patronām un to pārbaudi utt.

Savukārt atslepenotie CIA dokumenti ļauj mums redzēt, ka tas, gluži kā kārtīgā spriedzes filmā, notika pašā pēdējā brīdī, un šo brīdinājumu uztvēra nevis izlūkdienests, bet amerikāņu lidotāji.

CIA arī vēlākajos gados turpināja interesēties par savu pazudušo aģentu likteni. Tā 1974. gada 7. janvārī tika saņemta informācija no kāda 1973. gada decembrī iztaujāta Informatora (identitāte dzēsta). Spriežot pēc dokumenta satura Informators bija bijušais politiski ieslodzītais, tobrīd emigrējis uz Rietumiem. Tādēļ, visticamāk, pēc tautības ebrejs. Viņš liecināja sekojošo:

 „1. Laikā ko Informators pavadīja ieslodzījumā Padomju darba nometnēs, viņš iepazinās ar pulkvedi (vārds nezināms) BLOMBERGU, dzimuši 1913. gadā. Informators pirmo reizi Subjektu satika nometnē Potma 11, vēlāk kopīgi izcieta termiņu nometnē Potma 12.

2. Saskaņā ar Informatora teikto, Subjekts, kurš nomira 1970. gada jūlijā, bija latvietis, kurš strādājis amerikāņu izlūkošanā

[..]

5. Subjekts bija notiesāts uz 25 gadiem ieslodzījumā labošanas darbu nometnē un 5 gadiem izsūtījumā. Tā kā Subjektam tobrīd bijuši 45 gadi, viņš apzinājies, ka tas faktiski nozīmē mūža ieslodzījumu.

6. Informators apgalvoja, ka viņš nav zinājis Subjekta vārdu, visi nometnē viņu vienkārši saukuši par Pulkvedi Blombergu. Informators aprakstīja Subjektu kā ļoti spēcīgu vīru, kā „Džeims Bonds”, kurš, izņemot savas sirds stāvokli, bijis izcilā fiziskā formā.

[..]

8. Informators liecināja, ka viņu kopā nometnē pavadītajā laikā KGB Subjektu divas reizes uz ilgu laiku aizveda uz Maskavu (iespējams nopratināšanai). Pēc šiem Maskavā pavadītajiem laikiem Subjekts izskatījies ļoti novārdzis. Faktiski viņš arī nomira drīz pēc otrā brauciena uz Maskavu.

9. Informators aprakstīja Subjektu kā ļoti nopietnu un ievērojamu personu, kuru nometnē visi cienīja, īpaši latviešu ieslodzītie.

Komentārs augšminētajam 

10. Pulkvedis Blombergs, visticamāk, ir identificējams kā Leonīds Brombergs (AECOMBARO/2) [..]” [8]

Šoreiz CIA iegūtās ziņas bija pilnīgi precīzas. Ir saglabājušās bijušo latviešu politiski ieslodzīto atmiņas, kurās par Brombergu tika runāts ar līdzīgu cieņas pilnu attieksmi. Leonīds Brombergs nomira Mordovijā Potma 12 nometnē 1970. gada 28. jūnijā.[9]

Savukārt par Nikolaju Balodi (AECOMUSO/3) no viņa ASV dzīvojošās māsas ienāca ziņa, ka brāli 1969. gadā Rīgā uz ielas sabrauca automašīna. Taču Lukašēviča spēles “Meteor” konspektā ir atzīmēts, ka Balodis miris 1980. gadā.[10] Visticamāk, tas liecina, ka Balodim KGB bija aizliedzis sazināties ar ASV dzīvojošo māsu, bet māsai tika piesūtīta viltus ziņa par brāļa nāvi. Kā redzams, ziņa nonāca arī līdz CIA. Nākas secināt, ka KGB atkal bija iesmērējusi CIA dezinformāciju, neļaujot ieskatīties aiz ''Dzelzs priekškara''.

Vienīgais par kuru ne CIA tolaik, ne pētniekiem šobrīd neizdevās un neizdodas iegūt nekādu ticamu informāciju, ir par galveno nodevēju uzskatāmais KGB aģents “Pilot” – Edvīns Ozoliņš (AECOMUSO/2). Arī Lukašēviča konspekti un piezīmes nedod ne mazāko pavedienu par viņa tālāko likteni.

Post-patiesība uz melu un realitātes robežas

Skatoties uz šo ASV CIA arhīvā esošo padomju pretizlūkošanas radītās dezinformācijas daudzumu, jāsecina, ka Aukstā kara laikā Rietumu valstu izlūkdienesti saskārās ar līdz tam nepieredzēti spēcīgu pretinieku.

Viņiem pretim stāvēja PSRS, kurā valdošais komunistiskais režīms nākotnes utopijas vārdā bija spējis izveidot gandrīz ideālu totalitāro sistēmu, kur valsts vara un tās drošības dienesti kontrolēja pilnīgi visu un visus.

Padomju drošības dienesti režīma aizsardzības nolūkos kopš 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem bija izkopuši pilnīgi jaunu pasākumu – dezinformāciju. Terminu, kuru līdz tam Rietumos vispār nepazina.

Tā bija vesela dezinformācijas sistēma, kura tika veidota, attīstīta un pilnveidota 70 gadu garumā.

ASV CIA arhīvi atklāj pārsteidzošu un fantastisku šo melu tīmekli, kurš savulaik ir pārpildījis CIA dokumentus tik blīvā masā, ka izlūkdienesta analītiķi to vienkārši nespēja vairs uztvert. KGB bija izdevies nojaukt jebkādu veselajam saprātam uztveramu robežu starp meliem un realitāti. ''Dzelzs priekškars'' faktiski bija necaursitams un necaurredzams. Bet tieši tas beigu galā noveda PSRS pie pašizolācijas, atpalicības un sabrukuma.