Senā saldumu kārbā, saliktas speciālās kabatiņās, guļ fotofilmas. Simtiem foto negatīvu. Spilgtas vizuālās liecības un mirkļi no latviešu karavīru ikdienas vācu militārajās vienībās - kārtības dienestā un latviešu leģionā. Foto, kas stāsta par kaujām austrumu frontē Krievijā un latviešu leģiona slimnīcas darbību. Šos foto uzņēmis bijušais leģionārs Nikolajs Uldriķis.
"Nav bijis profesionāls fotogrāfs, bet viņš bijis karavīrs, kuram ir bijušas labas iemaņas rīkoties ar fotoaparātu, un viņš savā brīvajā laikā no dienesta ir bildējis ikdienu," stāsta Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis.
Nikolajs Uldriķis bija latviešu leģiona 2. brigādes 1. kājnieku pulka štāba virsseržants. Veica rakstveža pienākumus.
"Savā vienībā viņš atradās līdz 1944. gada pavasarim, kad viņš ievainots. Nav zināms, cik smagi un kādos apstākļos, katrā ziņā no 1944. gada pavasara viņš ir beidzis aktīvo dienestu frontē. Viņš ir pārcelts dienesta, uz Latviešu leģiona slimnīcu," turpina Tomaševskis.
Kamēr atradās frontē, viņš bildēja. Viņam pašam tās interesantākās bija Volhovā. Tur latviešu leģionāri pavadīja gandrīz gadu un bija pietiekami spilgtas kaujas un epizodes.
Volhovas kaujas notika no 1943. gada aprīļa līdz 1944. gada janvārim. Cīņas notika purvā, kur nevarēja izmantot smago tehniku.
"Viņi būvēja no bērziem un citiem kokiem tā sauktos knipeļdambjus - koka celiņus, pa kuriem var pārvietoties. Tas ir purvs, un tur nevar klasiskos ierakumus izrakt. Viņi būvēja nevis pazemes, bet virszemes bunkurus, jo pazemes bunkuri nogrimst. Karavīru atpūta, kā viņi iet pirtī un pēc tam dodas peldēties purvā, šāviņu izrautās bedrēs. Parādās krievu pārbēdzēji, kuri uzskata, ka vācu pusē būs labāk. Krievi karagūstekņi ir redzami, arī sašautie krievu tanki un cita tehnika. Nikolajam Uldriķim izdevies uzķert to sāli, kas tur darījās," uzsver vēsturnieks.
Iemūžināti notikumi 1944. gada marta beigās, aprīļa sākumā, kad latviešu leģionāri cīnījās pret Sarkano armiju pie Veļikaja upes Krievijā. Kara beigas fotogrāfiju autors sagaidīja Vācijā un mūžu nodzīvoja Etlingenes pilsētā, kur bija latviešu kopienas vecākais. Pēc Nikolaja Uldriķa nāves 1971. gadā negatīvu kolekcija nonāca “Daugavas vanagu” arhīvā.
