“Būtībā mīlestība un laulība aristokrātijas, muižnieku un hercogu aprindās vienmēr ir bijis pirkšanas un pārdošanas, bagātību, valsts vai zemes teritoriju palielināšanās, dažkārt arī ārējās politikas regulēšanas līdzeklis,” stāstīja Zaļuma. Ja paveicās, starp šiem cilvēkiem bija arī mīlestība, bet īpaši agrākos gadsimtos izvēles nebija.
Tas attiecas arī uz Latvijas teritorijā dzīvojošām vācbaltiešu dzimtām. Lai paturētu savā pārziņā zemes īpašumus un naudas līdzekļus, senās bruņniecības dzimtas pat veidoja alianses, piemēram, Aderkasi laulājās ar Dunteniem, Mekes ar Kampenhauzeniem.
Laulības bija izdevīgi līgumi ar savai kārtai un reliģiskajai konfesijai piederošiem cilvēkiem.
“Laulības bija ļoti sarežģīta lieta. Reizēm visu izjauca mīlestība, jo cilvēki, protams, arī iemīlējās, un viņi saprata, ka neatbilstošas kārtas meiteni viņi nevar precēt, jo tas nav vienkārši pieņemami,” skaidroja Zaļuma.
Nereti aprēķina laulības bija paputējušo muižnieku vienīgā izdevība atkal tikt uz zaļa zara, ja bruņniecības dzimtas pārstāvim bija tikai skaistas meitas, ko piedāvāt, jo īpašumu nevarēja pārdot, to varēja tikai mantot. Zināmas raizes laulību organizēšana sagādāja arī pārtikušiem muižniekiem.
“Īpaši nelaimīgi bija tie nabaga muižnieki, kuriem bija daudz bērnu, jo, ja par vecāko dēlu, piemēram, viss bija skaidrs, ko viņš manto, tad par pārējiem – ko ar viņiem darīt, kur sūtīt, ar ko precināt, – tā bija vesela skola, ko ar to bērnu izdarīt, lai viņš paliek pie turības,” norādīja vēsturniece.
Izplatītas bija situācijas, kad sievietes, būdamas ļoti jaunas, dzemdībās zaudēja savu dzīvību, un nereti jaunie vīri aprecēja viņu māsas. Tādā veidā dzimtas neko nezaudēja, jo to pārziņā palika tās pašas zemes, tie paši īpašumi. Lai paturētu savā dzimtā mantu, izplatītas bija arī laulības gan starp pirmās, gan otrās pakāpes brālēniem un māsīcām.
Tāpat liela loma laulībās bija ne tikai piederībai konkrētai kārtai, bet arī konkrētai reliģijai, taču bija arī reti izņēmumi, kad šie principi tika pārkāpti. Piemēram, Varakļānu muižas īpašnieks grāfs Mihails fon den Borhs bija katoļu muižnieks, kurš apprecēja protestantu ticībai piederošu sievieti Eleonoru.
Savukārt šķiršanās, lai gan bija atļauta, bija ļoti reta parādība starp muižniekiem, norādīja Zaļuma. Tas tāpēc, ka tas bija liels negods un uzlika šķirteņiem neveiksminieka zīmogu.
