1960. gada vidū iestājas zināms saspīlējums Izraēlas un Argentīnas attiecībās. Atklājas, ka grupa Izraēlas pilsoņu ieradušies Argentīnā, kur nolaupījuši kādu Rikardo Klementu, vietējās ''Mercedes'' rūpnīcas darbinieku, un slepeni izveduši viņu uz Izraēlu.
Jau visai drīz kļūst skaidrs, ka minētais Klements nav nekāds Klements, bet gan bijušais SS oberšturmbanfīrers Ādolfs Eihmanis, nereti dēvēts arī par "holokausta arhitektu".
Kad premjerministrs Dāvids Ben Gurions paziņo par bijušā esesieša sagūstīšanu Izraēlas parlamentā – Knesetā –, deputāti sveic šo ziņu ar ovācijām. Savukārt Argentīnas valdība protestē pret "aizturēšanas operāciju", pamatoti uzlūkojot to kā savas suverenitātes aizskārumu, un vēršas Apvienoto Nāciju Drošības padomē. Izraēla sākotnēji gan konsekventi uzstāj, ka nolaupītāji darbojušies kā privātpersonas, taču vēlāk arī vairs īpaši neslēpj, ka Eihmani "pievākuši" Izraēlas izlūkdienesta "Mossad" un drošības dienesta "Šabak" aģenti, un ka tas darīts, lai sauktu viņu pie kriminālatbildības par 2. pasaules kara laikā pastrādātajiem noziegumiem.
Der piebilst, ka Eihmaņa nolaupīšana Argentīnā, cik var spriest no populāriem resursiem, bijusi vienīgā šāda sekmīgi īstenotā Izraēlas slepeno dienestu operācija. Jozefu Mengeli, baiso Osvencimas koncentrācijas nometnes ārstu, tā arī neizdevās atrast – viņš sekmīgi maskējās. Savukārt latvietis Herberts Cukurs, kuru tur aizdomās kā vienu no aktīvākajiem bēdīgi slavenās "Arāja komandas" dalībniekiem, operācijas rezultātā Urugvajā izrādījās nogalināts. Jāšaubās, vai tāds bijis operācijas mērķis – ticamāka šķiet populārā versija, ka sešdesmitpiecgadīgais Cukurs pretojies tik aktīvi, ka nav bijis sagūstāms dzīvs.
Tiesājamais ir viens no galvenajiem holokausta īstenotājiem. Jau pirms kara sākuma viņš Reiha centrālajā drošības birojā nodarbojies ar ebreju emigrācijas jautājumiem. 1942. gadā, kad Reiha politika attiecībā pret ebrejiem tika formulēta kā nepārprotams genocīds, Eihmanis kļuva par galveno administratoru ebreju transportēšanas sistēmai uz nāves nometnēm okupētājā Polijā. Viņa pārzinātā transportēšanas sistēma ir visai būtisks posms holokausta mašinērijā.
Iespējams, tiesneši, prokurori un žurnālisti sagaidīja, ka uz apsūdzēto sola ieraudzīs nelokāmi pārliecinātu nacistu, varbūt tipisku sadistu vai kriminālu subjektu. Katrā ziņā – vīru ar saskatāmu "dēmonisku dzirksti".
Taču tiesājamais izrādās negaidīti ikdienišķa personība – izpildīgs un izdarīgs ierēdnis,
kurš vienkārši pēc labākās sirdsapziņas pildījis priekšniecības uzdoto, neaizdomājoties par morāles aspektiem.
Filozofe Hanna Ārente, kurai pašai savulaik nācies bēgt no Hitlera Reiha, nodēvē tiesājamo par "ļaunuma banalitātes" iemiesojumu. Ārentei Eihmanis ir simbolisks vēstures personāžs – dzīvs apliecinājums tai baisajai patiesībai, ka vēstures neģēlības realizējušie visbiežāk nav nedz cilvēki ar patoloģisku domāšanu, nedz apsēsti fanātiķi, bet gan pavisam ikdienišķi ļaudis, kuri, nonākuši attiecīgā situācijā, ir gatavi uztvert noziegumu kā normu un tajā piedalīties pēc labākās sirdsapziņas.
