Kopš 14. gadsimta vidus mēris bija visai biežs viesis Eiropas pilsētās un ciemos, taču pēc katastrofālās epidēmijas Londonā 1665. gadā jauni sērgas uzliesmojumi vairākas desmitgades nenotika un ļaudis mūsu pasaules daļā jau sāka aizmirst par "melno nāvi". Taču sērga par sevi atgādināja vēlreiz 18. gadsimtā ar tā dēvēto Marseļas lielo mēri.
Slimības izraisītājus Dienvidfrancijā nogādāja tirdzniecības kuģis "Svētais Antonijs Dižais", kurš pietauvojās Marseļas ostā 1720. gada 25. maijā.
"Svētais Antonijs" ieradās no Tuvajiem Austrumiem. Ceļā uz klāja mira seši cilvēki, taču ārsti diagnosticēja saindēšanos ar pārtiku. Kuģis gan tika novietots karantīnā, taču ietekmīgajiem Marseļas komersantiem bija nepieciešama ar "Svēto Antoniju" atvestā audumu krava, un viņi panāca, ka to ļauj izkraut. Arī kad jūnija sākumā nomira vēl vairāki jūrnieki, divi ostas strādnieki un viņu ģimenes locekļi, varas iestādes centās notikušo noklusēt – atkal jau lai nekaitētu komerciālajām aktivitātēm.
Tikai tad, kad nāves gadījumu skaits ostas rajonā sāka vairoties vēja ātrumā, pilsētas tēvi ne pa jokam satraucās. Taču bija jau par vēlu – no Parīzes ieradušies ārsti nepārprotami konstatēja: pilsētā plosās buboņu mēris.
Mēra izplatība bija negaidīti strauja, turklāt pirmajos mēnešos praktiski visi saslimšanas gadījumi bija letāli.
Sērgas apsēstajā pilsētā drīz sāka trūkt pārtikas, vairojās laupīšanas un slepkavības, varas iestādes vairs nekontrolēja situāciju. Līķu bija tik daudz, ka tos nebija kam savākt un aprakt. Šim nepateicīgajam darbam norīkoja vairākus simtus katordznieku, taču lielākā daļa no viņiem pamanījās aizmukt vai paši drīz apmira. Atlikušie pildīja savus pienākumus atbilstoši savam statusam – pievākdami sērgas upuru mājās visu, kas iepatikās, un bieži kraudami līķu ratos kopā ar miroņiem arī vēl dzīvus slimniekus. Vienīgie, kas patiešām godprātīgi centās palīdzēt saslimušajiem, bija garīdznieki un arī daži ārsti.
Ar sevišķu vīrišķību izcēlās ārsts Šikuano no Monpeljē – viņš izmeklēja un arī personīgi aprūpēja mēra slimniekus tā, it kā viņam būtu darīšana ar ikdienišķu saaukstēšanos.
Mēris turēja Marseļu savā varā līdz oktobrim, bet pēc tam pārsviedās uz citām Provansas pilsētām, kur plosījās vēl nākamajā gadā. No 90 000 marseļiešu sērga prasīja, pēc dažādām ziņām, no 45% līdz pat 70% dzīvību. Arlā un tās apkārtnē mira vairāk nekā 40%, Tulonā – līdz pat 70% iedzīvotāju. Varas iestādes ieviesa drakoniskus karantīnas pasākumus un pat uzbūvēja divus metrus augstu mūri, nošķirot epidēmijas rajonu. Savukārt Eiropas ostās – tai skaitā arī Rīgā – ieviesa stingrus drošības pasākumus pret kuģiem, kuri ieradās no Francijas vai Vidusjūras zemēm.
