Dabā ir sastopami ezeri, kuri mēdz pēkšņi strauji samazināties vai pat pilnīgi pazust, ūdenim aizplūstot pazemē. Vēsturē ir gadījums, kad vesels paliels ezers tiek nosūtīts pazemē cilvēka neuzmanīgas rīcības rezultātā. Tā notika ar Penjēra ezeru Savienoto Valstu Luiziānas štatā 1980. gada 21. novembrī.
Notikušā vaininiece bija naftas ieguves kompānija "Texaco", kas pastiprināti pētīja ezeru, cerot uziet jaunas naftas atradnes. Kompānija uzstādīja ezerā peldošu urbšanas platformu un veica urbumus gruntī zem ezera. Bet tā paša Penjēra ezera rajonā jau pasen darbojās kompānijas "Diamond Crystal Salt Company" sālsraktuves, kuru tuneļi sniedzās tālu zem ezera. Naftas urbēji nebija īsti precīzi izrēķinājuši urbumu vietas, un liktenīgajā dienā viņu 36 centimetru diametra urbis iztriecās cauri raktuves sāls velvēm, un pa izveidojušos caurumu pazemē sāka plūst ezera ūdens.
Par laimi, visi 55 raktuves strādnieki bija labi apmācīti avāriju gadījumiem – viņi organizēti un savlaicīgi pameta šahtu.
Tikām aina virszemē izvērtās arvien iespaidīgāka. Ūdens strauji izskaloja caurumu arvien lielāku, un jau diezgan drīz ezerā bija radies milzu atvars, kurā dārdēdams pazuda ūdens ar visu, kas tajā. Arī urbēji uz platformas ātri noprata, ka laiks ņemt kājas pār pleciem, un pameta platformu, pirms to bija iesūcis virpulis. Līdzīgs liktenis piemeklēja platformas velkoni un vienpadsmit ezerā noenkurotas baržas, kuras pazuda kā skaidu kuģīši atvarā. Var piebilst, ka vēlāk deviņas no vienpadsmit baržām uzpeldēja. Kāds makšķernieks paguva izbraukt malā savu laiviņu. Te viņš to piesēja pie koka un sāka vērot, kas notiks tālāk. Jau visai drīz viņam nācās pamest savu novērošanas punktu un bēgt augstāk krastā, no kurienes viņš varēja noraudzīties, kā milzu virpulis sāk grauzt krasta zemi un aizrauj līdzi gan laivu, gan koku. Pavisam virpulis, sasniedzis 55 metrus diametrā, aprija apmēram 26 hektārus apkārtējo krastu ar vairākām ēkām, kravas mašīnām, daudziem kokiem. Pat veselu mazu saliņu ar botānisko dārzu. Tomēr visa kataklizma iztika bez cilvēku upuriem.
Raktuvju tuneļi izrādījās diezgan ietilpīgi, lai tajos saplūstu trīspadsmit miljoni litru Penjēra ezera ūdens. Raktuves pat netika pilnībā noslīcinātas, un turpināja darboties vēl vairākus gadus, pēc kam tās pārveidoja par pazemes gāzes krātuvi. Penjēra ezers atjaunojās, tomēr tas vairs nebija tāds kā iepriekš. Kanāls savieno ezeru ar Meksikas līci, un normālos apstākļos pa to liekais ezera saldūdens aizplūda uz jūru. Tagad kanāls sāka plūst pretējā virzienā, piepildīdams tukšo ezera krāteri ar jūras ūdeni. Pamazām tajā sāka ieviesties sāļām ūdenstilpnēm raksturīgie augi un dzīvnieki. Tagad Penjēra ezers ir sālsūdens ezers ar bezdibenīgu padziļinājumu vienā galā.
