Iebraucot Uzvaras Līdumā, pie pirmās mājas ar lāpstu dobē rosās sieviete. Zem tumšajām novembra debesīm notiek rudens darbi. Tā ir "Līdumnieku" iedzīvotāja Ieva Lapiņa, viņas mamma šajās mājās ienāca 1954. gadā – kā jauna meitene pēc vidusskolas, kura bailēs no izsūtīšanas šurp atbēga no Varakļāniem. Tolaik "Līdumniekos" mitinājās vairākas ģimenes, un Ievas mammas atmiņās "mēslu čupa bija līdz logiem, visu vajadzēja tīrīt un mēzt". Tā šeit izskatījies 18 gadus pēc tam, kad valsts vadītājs Kārlis Ulmanis bija iemūrējis pamatakmeni tieši šīs mājas pamatos un pats devis tai vārdu.

Purvam atkarotā zeme

"Sveicam diženo varoni purvam atkarotajā zemē!" – goda vārti ar šādu uzrakstu redzami melnbaltā kino kadros no pompozajiem Uzvaras Līduma atklāšanas svētkiem 1936. gada 23. septembrī. Vadoņa uzruna ar ozolu zariem rotātā tribīnē, ziedu jūra no sanākušā cilvēku pūļa, vesels autoparks ar smalkiem valdības vīru spēkratiem – viss klajā laukā, kur vēl nesen bijis purvs.

"Tas bija aizaudzis purvains apvidus. Bija iztērēta diezgan liela naudas summa, lai to atmežotu, sakārtotu meliorācijas sistēmu – Zemes ierīcības departaments meliorācijai paredzēja 100 000 latu," stāsta vēsturnieks, Olaines Vēstures un mākslas muzeja pārstāvis Māris Ribickis.

Uzvaras Līdumu ierīkoja 250 hektāru plašā teritorijā Olaines purvos toreizējā Jelgavas apriņķa Pēternieku pagastā. [1] Zemi atmežoja 16 vidēja lieluma paraugsaimniecībām un vienai mežsarga mājai. Vispirms izcirta kokus un krūmus, izlauza celmus, tad 160 strādnieki nozāģēja malkas kokus un atstāja tos nākamajiem saimniekiem. Pēc tam 70 vīri ar rokām izraka novadgrāvi, pa kuru purva ūdeni novadīja uz Misas upi. Galvenā kanāla izmērs bija grandiozs – 3,5 metru dziļš un 11 metru plats.

"Līdumnieku" saimniece Ieva bērnībā vēl sastapusi vīru, kura tēvs šos grāvjus bija racis:

Jaunsaimniekus izlozēja

Uzvaras Līdumā saimniecības piešķīra Latvijas nacionālās armijas Brīvības cīņu dalībniekiem, kuri bija cīnījušies arī latviešu strēlnieku pulkos un atbilda vēl šādiem kritērijiem – viņiem bija apgādājama ģimene, viņi spēja zemi paši apstrādāt un viņu kandidatūrai piekrita kara ministrs. Piešķiramās saimniecības bija 16, bet gribētāju krietni vairāk, tādēļ rīkoja izlozi, kurai dalībniekus pirms tam atlasīja. Sākumā uz zemi pieteicās 396 pretendenti, no kuriem komisija izraudzījās 100. "Izloze pati par sevi nav godīgs princips. Nav avotu par to, kā atlasīja 100, tas ir komisijas kompetencē. Jāņem vērā, ka par 100 pretendentiem, kuri piedalījās izlozē, savu vārdu teica arī armijas pārstāvji, kuri bija arī Lāčplēša Kara ordeņa domē. Tas viss ir subjektīvi," skaidro vēsturnieks Ribickis.

Katram jaunsaimniekam valsts piešķīra 13–14 hektārus lielu zemi, 50 000 ķieģeļu un 254 kubikmetrus grants, kā arī nodrošināja mājas projektu, pēc kura ēka jāuzceļ sešu gadu laikā. Par pārējo bija jāparūpējas pašam. "No dokumentiem redzam, ka trešdaļa cilvēku ņēma aizņēmumus, lai varētu šīs ēkas uzcelt, jo vajadzēja arī saimniecības ēkas, kūtis un tā tālāk. Ņemot vērā 30. gadu sākuma krīzi, rocība bija tāda, kāda bija. Daudzi vienkārši pārveda saliekamu guļbūves māju, kur mitinājās paši un kas kalpoja arī kā kūts, jo bija jādomā par lopiem. Bija cilvēki, kas siltos laika apstākļos mitinājās zaru slieteņos," sākotnējo sadzīvi iezīmē vēsturnieks.

Uzvaras Līdums bija izplānots līdz tādam sīkumam, ka pat jumtu noteikts likt konkrētā krāsā. Ribickis norāda, ka savā ziņā to var salīdzināt ar mūsdienu Eiropas Savienības projektiem, kurus īstenojot jāsniedz regulāras atskaites: "Ik pa laikam kāds brauc – agronomi, dārzkopji – un stāsta, rāda, kā darīt. Nebija tik vienkārši, valsts bija ieguldījusi lielu naudas summu, vajadzēja pakļauties tam visam – mācīja, rādīja, stāstīja. Tas bija salīdzinoši grūti tiem vecajiem saimniekiem, kas jau bija dzīves laikā ieguvuši [citu saimniekošanas] pieredzi."

Trīsdesmito gadu pašās beigās jaunsaimniekiem piedāvāja iespēju zemi izpirkt ar diezgan izdevīgiem nosacījumiem – bija jāmaksā 20 % no zemes vērtības. "Taču arī tad zeme varēja nonākt tikai dzimtas mantojumā. Tā bija pilnīgi normāla prakse Ulmaņa politikā. Plāns bija Latvijā taisīt šādas saimniecības vēl un vēl. Viens no galvenajiem uzdevumiem bija celt nacionālo pašapziņu. Ierosinātājs bija zemkopības ministrs [Jānis] Birznieks, Ulmanis to visu apstiprināja. Bija speciāla zemes ierīcības komisija, kas zīmēja plānus."

Nav zināms, kā tieši izraudzījās atrašanās vietu Uzvaras Līdumam, taču Ribickis spriež, ka vadījās pēc tā, kur bija brīva zeme. Nedēļu pēc paraugciema atklāšanas svētkiem izdevumā "Meža Dzīve" tikai skaidrots, ka Latvijā purvu ir "krietni daudz" un ar to kopējām platībām, ap 650 000 hektāru, apsteidzam Dāniju un Nīderlandi: "Ir aprēķināts, ka plašais Rīgas–Jelgavas purvu apgabals, kurš aizņem ap 300 km2, var dot ap 260 miljonus tonnu sausas kūdras. Šis vairums varot Rīgu nodrošināt ar kurināmo materiālu uz 100 gadiem. [...] Ir daudz nederīgas zemes, kuras var pārvērst par auglīgām un ziedošām druvām vai mežiem. Nederīgo zemju kultivēšana dos darbu un maizi daudzām jaunām saimniecībām, un tas nāks par svētību visai latvju tautai."

Līdīsim līdumus paši savā zemē

Ironiskā kārtā 2023. gada novembrī Ievu Lapiņu pie "Līdumniekiem" satieku brīdī, kad viņa reiz purvam atkaroto zemi ielabo ar kūdru: "Kādreiz te vareni augušas kaņepes un zirņi. Tagad aramkārtiņa ir 10 centimetri, auglības nekādas, purvā mūs ļoti ietekmē agrās pavasara salnas, bet esam pieķērušies un dzīvojam!" Ievas mājās kopā ar pamatakmeni Ulmanis 1936. gada 23. septembrī noglabājis arī laika kapsulu ar tās dienas laikrakstiem, naudas zīmēm un vēstījumu nākamajām paaudzēm. "Kādreiz, kad māja sabruks, varēs atrast," nosmej Ieva.

Kad "Līdumnieku" zemē bija noglabāta laika kapsula, tālāk visa delegācija devās pāri ceļam likt pamatakmeni "Sileniekiem", kur šodien saimnieko Dina un Armands Znotiņi. Dina iznāk iznāk apsveicināties kopā ar lielu, draudzīgu suni un pastāsta, ka viņas tēvs padomju gados šurp tika atsūtīts strādāt par mežzini. Arī 1936. gadā "Sileniekus" sāka celt mežniecības vajadzībām – tā kļuva par Latvijas Mežu departamenta Siliņu apgaitas mežsarga māju.

Vēl pirms "Līdumnieku" un "Silenieku" pamatakmens iemūrēšanas Ulmanis klātesošajiem teica runu, ko nākamajā dienā atspoguļoja "Valdības Vēstnesis": "Jaunais līdums nolīsts. Un še nu, stāvot uz šī jaunā līduma zemes, mūsu atmiņā atdzīvojas ari citādas domas, un proti: domas, ka šī zeme, šī vieta, šī apkārtne ir bijusi lieciniece cīņām; un ne tikai cīņām, bet arī uzvarām. Cīņas iznākumi ir bijuši garos gados mainīgi, bet galu galā uzvara ir bijusi mūsu. (Aplausi.) Un tikai uz šīs uzvaras pamata, uz šo uzvaru pamata mēs šodien še stāvam, un šodien šī zeme ir mūsu. Un nu tagad mēs latviešu cilvēki, latviešu zemnieki, līdīsim līdumus paši uz savas zemes, lai šos līdumus sev paturētu uz mūžu mūžiem."

Asna nolasa 1939. gada avīzes izgriezumu , kur fotogrāfijā redzama kuplā Puriņu ģimene: "Uzvaras Līduma līdumnieks "Vidiņu" saimnieks Jānis Puriņš savas septiņiem bērniem svētītās ģimenes vidū ar "Šalkones" locekļiem , kas "Vidiņos" stādīja augļu dārzu. "Vidiņu" saimniece tur klēpī jaunāko meitiņu Asnu, kas ir pirmais Uzvaras Līdumā dzimis bērns." Pēc viņas pasaulē nāca vēl divi Puriņu mazuļi. Šodien no deviņiem bērniem palikuši trīs – Asna, par viņu vecāka māsa Zelma un jaunāks brālis Pēteris, kurš joprojām dzīvo "Vidiņos" Uzvaras Līdumā.

Sveicot pirmo Uzvaras Līdumā dzimušo bērnu, autoritārais līderis Asnas tēvam dāvāja 100 latus un Latvijas karogu, ko daļēji izdevies saglabāt līdz šodienai. Padomju laikos karogu ģimene rūpīgi slēpa, taču tam tika klāt peles. Vecākā māsa bija šuvēja, viņa nolēma no sarkanās karoga daļas uzšūt Asnai jaku: "Baidījās, ka neatrod [karogu], neizsūta uz Sibīriju." No baltās daļas tapa apģērba gabals Asnas krustmeitiņai – svārciņi vai vestīte, Asna vairs precīzi neatminas. Karmīnsarkano jaku kundze joprojām glabā atvilktnē kā dārgu piemiņu:

Kara lidmašīnas Uzvaras Līduma debesīs

Sākotnēji Puriņi dzīvoja bez elektrības, kas bērna acīm bijis interesanti: "Galds istabas vidū, uz tā svece vai petrolejas lampa. Katram bija ko darīt – cits plūca vilnu, cits vērpa, cits adīja. Darbi mums vienmēr bija, visi bija pieraduši pie tā, strādāja."

Atmiņu nospiedumus atstājuši arī kara gadi, kad tēvs bērniem mācījis skriet uz grāvi, ja izdzird lidmašīnu rūkoņu: "Karu es atceros – šāva, lidoja kara lidmašīnas, meta bumbas. Mums bija jāgana govis, un tētis teica: "Ja dzirdat lidmašīnas, tad skrieniet grāvī". Lai glābtos no šķembām. Redzēju, kā krita bumbas, kā dega Jelgava – milzīgi melni dūmi."

Puriņiem neizdevās izvairīties no izsūtīšanas – uz Sibīriju aizveda vecāko dēlu Jāni, kurš liktenīgajā naktī bija ciemos pie vecāsmātes Babītē. Puriņu bērni turp ik pa laikam devās palīgā ravēt un rūpēties par lopiem, šajā reizē tur aizgāja vecākais brālis un divas māsas: "Un brāli naktī paņēma un aizveda. Paņēma arī divas tantes, kaimiņu māja jau bija iztukšota, viņi bija savākti mašīnā, kas bija jau pilna. Palika mana vecāmāte, viņai bija pie 80 gadiem, arī māsīca, kurai bija daži mēneši." Brālis no Sibīrijas atgriezās, iepazinās ar nākamo sievu no Bauskas un apprecējās. Mūžībā Jānis Puriņš jaunākais devās 2014. gadā.

Padomju vara Uzvaras Līduma vēsturi centās nevis izdzēst no prātiem, bet nonivelēt – tā vismaz liecina 1964. gada reportāža trimdas latviešiem paredzētajā padomju propagandas izdevumā "Dzimtenes Balss": "Tas ir tā saucamais Uzvaras Līdums. [...]Tagad šīs mājiņas neko neatšķiras no citām pirmskara zemnieku sētam un pavisam nobāl salīdzinājumā ar jaunajos lielsaimniecību centros uzbūvētajam daudzstāvu ēkām vai kolhoznieku celtajām savrupmājām, kurās ir elektrība, ūdensvads, vannas istabas. Protams, tagad arī zemniekiem ir citas prasības. Bet tad šie līdumnieki bija vai paši laimes bērni, jo kā jau propagandas pasākumā viņus kreditēja ar daudz vieglāku roku. Piešķirot tiem zemi uz atvieglotiem noteikumiem, izsniedzot kredītus māju būvei. Un no aizdevumu atmaksas viņus pavisam atbrīvoja padomju vara." Puriņus padomju vara atbrīvoja arī no viena zirga – tā kā ģimene bija liela, vienu drīkstējuši paturēt, bet otrs bija jāatdod kolhozam. Māju viņiem nenācās ar nevienu dalīt, jo ģimenē bija deviņi bērni.

"Mēs ar māsu runājām – ja nebūtu bijuši padomju laiki, no brāļiem un māsām būtu bijuši lietaskoki," nosaka Asna. Tagad lielākais prieks ir kuplā mazbērnu un mazmazbērnu saime – viņas četriem bērniem piedzimuši seši mazbērni, kuri pasaulē laiduši jau piecus mazmazbērnus. "Esmu strādājusi dažādus darbus, tagad arī – adu mazmazbērniem zeķes." Šobrīd top zeķu pāris četrgadīgajai Emmai Asnai, kurai otrs vārds ielikts par godu vecvecmāmiņai. "Mazdēls teica – ja sagaidīšu 80 gadus, tad liks [vārdu Asna]."

Māja ilgi stāvējusi tukša – kopš nomira vecāmāte Margarita, viņas ar mammu šurp periodiski braukušas tikai vasarās. Tagad ēka ir no jauna atdzimusi – Linda to atjaunosi kopā ar draugu, jo viss jau brucis kopā. Tā kā Uzvaras Līduma mājas ir kultūrvēsturiskais mantojums, nācies visu darīt tā, lai saglabātos vēsturiskā ainava.

Visticamāk, māja būtu bijusi vēl bēdīgākā stāvoklī, ja padomju gados te būtu ienākušas svešas ģimenes, taču "Niedoliņu" saimniekus izsūtīšana neskāra. Linda pieļauj, ka tas noticis, pateicoties viņas vectēvam: "Vecaistēvs Šulcs, Margaritas vīrs, bija mežzinis Jelgavas virsmežniecībā, diezgan cienīts un godāts vīrs. Vecais Šulcs nāca vairāk no kungu kārtas, Margarita savā mūžā algotu darbu nebija strādājusi, turēja tikai govis. [Viņas audžumāte] Anna bija baltā šuvēja – šuva baltās mežģīnes."

Par mājas un savas ģimenes vēsturi Linda zinājusi jau bērnībā. "Mēs to zinājām, skola laikam arī sekoja līdzi – mācījos Rīgas Centra humanitārajā ģimnāzijā, 50. vidusskolā, atceros, ka par mums ar brāli bija kaut kāda replika kā par fašistiem. Bet tas bija jaunākajās klasēs, pēc tam sākās "prievīšu laiki" un tas skaitījās forši."

Alus par godu Asnai

Lindas Šulcas tuvākie kaimiņi šodien ir saimniecība "Ķiploku pasaule", ko pirms nepilniem 13 gadiem uz kādreizējās "Niedoliņu" zemes izveidoja Antra Zeiliņa ar ģimeni. Finanšu krīzes laikā Antra kļuva par bezdarbnieci, nācās domāt, kādu ceļu izvēlēties tālāk. Nolēmusi, ka audzēs un pārstrādās ķiplokus, viņa sāka meklēt tam piemērotu vietu: "Esam tepat no Dalbes. Te bija iespēja iegādāties zemi, tā nonācām šeit. Nopirkām sešus hektārus un sākām no nulles. Te nekā nebija, tukšs lauks."

Ar laiku "Ķiploku pasaulei" saimniecībā piepulcējās arī alus darītava "Migla", kas vairāk ir Aigara rūpals. Pirmajam alum Zeiliņi deva vārdu "Asna" par godu pirmajam Uzvaras Līdumā dzimušajam mazulim, cita šķirnes nosaukums izriet no ciema: "Līdums". "Cenšamies piesaistīt vietai visu, ko darām," stāsta Antra. Ienākot Uzvaras Līdumā, Antra par tā vēsturi bija dzirdējusi nedaudz. Pēc tam iegādājusies Vēsmas Kalniņas grāmatu par līdumnieku atmiņām un tagad tajā izlasīto vienmēr piemin ekskursantiem, kas brauc ciemos uz saimniecību: "Kad brauc grupas, tad, protams, stāstām, ka Uzvaras Līdumu ir izveidojis Ulmanis un ka te bija mežs, purvs."

Klusi šīs vietas vēsturi, īpaši saistību ar Latvijas brīvības cīnītājiem, reizi gadā piemin arī ''Līdumniekos'' dzīvojošā Ieva Lapiņa: "Lāčplēša dienā mēs ar māsu vienmēr aizbraucam uz kapiem un saliekam uz visiem svecītes."

Izmantotie materiāli:

[1] Valda Vilīte. "Olaines pagasts. Ceļojums no Žagarkroga līdz Šulca un Bluka krogam."
Olaines Vēstures un mākslas muzejs, 2008.
[2] Kalniņa Vēsma "Vecajiem līdumniekiem". Jumava, 2014. 91.lpp
[3] Kalniņa Vēsma "Vecajiem līdumniekiem". Jumava, 2014. 100.lpp

Titulfoto: Latvijas vadītājs Kārlis Ulmanis un Latvijas valdības pārstāvji apskata Siliņu apgaitas mežsarga mājas maketu. No kreisās: 2. – zemkopības ministrijas zemes ierīcības departamenta direktors Aleksandrs Ķuze, 4. – Kārlis Ulmanis, 5. – zemkopības ministrs Jānis Birznieks. FOTO: LNA_KFFDA_F1_11_22_A39