Slimajiem bērniem kā varianti piedāvātas iespējas izmitināties līdzīgās iestādēs Rīgā vai Liepājā, vai SOS ciematos, vai arī audžuģimenēs un pašu ģimenēs, kur vecāki gatavi turpināt darba gaitas un ik dienu vest bērnu uz rehabilitāciju.
Tas ir nepārdomāts lēmums, lai piemērotos Eiropas regulām un saņemtu finansējumu projektiem, kas patiesībā nedz slimajiem bērniem, nedz to vecākiem, labumu nedos, tā par šo reorganizāciju saka ''Kalkūnu'' bērnu vecāki.
Katram Latvijas bērnam ir jāaug ģimenē vai vismaz tai līdzīgā vidē, un Eiropas regulas ar finansējuma piesaisti jauniem projektiem ir viena no motivācijām, ko LM izvirza, argumentējot ''Kalkūnu'' kā sociālā centra reorganizācijai, vēsta ministrijas valsts sekretāre Ieva Jaunzeme.
Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Maksims Ivanovs intervijā Latvijas Radio atzina, ka "Kalkūnu" reorganizāciju plānots veikt trīs gados. Viņaprāt, pēc reorganizācijas "Kalkūnu" iemītniekiem noteikti būs labāk.
Ministrijas pārstāvis norādīja, ka LM mēģina mazināt pieprasījumu pēc aprūpes centriem. Šobrīd šajās iestādēs bērnu skaits samazinājies par 65%.
Taču ne katram Kalkūnes bērnu vecākam tas ir pieņemami un saprotami.
"No visa viņas teiktā, es sapratu, ka viņai ir svarīgi tikai, lai katram bērnam būtu pa astoņiem kvadrātmetriem. (..) Nauda paliek galvenais. Cilvēku likteņi kļūst atkarīgi no naudas.
Mēs jau tā esam sodīti, ka bērni dzīvo atsevišķi un tagad vēl kaut kur grib viņus aizvest un nevarēsim satikties. Sanāk, ka nauda ir viss un mums ir jādara viss, kā ir Eiropā. Bet mēs esam tālu no Eiropas," saka piecgadīga bērna mamma, kas dzīvo Daugavpilī, dažu kilometru attālumā no Kalkūnes. Aprūpes centrā šobrīd uzturas vecākais bērns, un savu vārdu sieviete nevēlas publicēt.
Taču Latvijas Radio viņa atklāj savas bažas par ''Kalkūnu'' kā iestādes un sava un citu bērnu nākotnes likteni. Varianti, kā sakot ministrijas pārstāve Ieva Jaunzeme, ir tikai divi. "Viens variants ir profesionālas audžuģimenes, kuras, kā lēmusi valdība, būtu apmaksātas. (..) Otrs - speciālas institūcijas, kas ir pietuvinātas ģimenei. Tur ir dzīvojamā māja un tajā dzīvo bērni ar īpašām vajadzībām. Tur viņu ir daudz mazāk [kā šobrīd "Kalkūnos"] un būs labāka aprūpe," skaidro Jaunzeme.
Kalkūnes centrā uzturas desmitiem bērnu ar līdzīgām problēmām. Nedz variants pašiem ņemt slimo bērnu ģimenē, nedz audžuģimenes variants, nedz bērna ievietošana citos centros, piemēram, Rīgā vai Liepājā, šobrīd vecākiem nav izprotami. "Bērnam ir noteikta diagnoze, (..) viņš ir guļošs, kopjams, neprot ne staigāt, ne runāt, ne sēdēt, ne galvu turēt. Man ir skaidra valdības pozīcija - tā vēlas izveidot ģimeniskus apstākļus. Ja mēs bērnus atdosim audžuģimenēm - vai bērns būs laimīgs? (..)" saka viena no mātēm. Viņa uzsver, ka audžuģimenes nespēs aprūpēt slimos bērnus.
Ja bērnu ievietos simtiem kilometru attālumā citā institūcijā, vecākiem no Latgales, kur šāds centrs ir vienīgais visā reģionā, maz iespēju bērnu apmeklēt un sekot tā veselībai.
