"Mēs varam dzīvē realizēties, piemēram, uz 100 punktiem, varam arī bloķēties. Vārds "depressed" angliski nozīmē "pazemināt". Tātad būs nevis 100, bet, piemēram, 70 vai 30 procenti," norādīja Veselovskis.
To, vai cilvēks realizē sevi pilnībā, var ietekmēt dažādi faktori, piemēram, kāda saslimšana, kas ietekmē ikdienu.
"To var ietekmēt bioloģija, tātad kāda vājā vieta – vienam tā būs kuņģa čūla, otram astma. Tāpat arī psihiskie faktori, kā galvā mēs apstrādājam – tas ir izaicinājums vai briesmas. Trešais ir sociālais faktors, kā mums ir ar draugiem, vai attiecības sanāk vai nesanāk, kādā vidē esam, vai ir bijis skolā mobings, vai cilvēks ir bijis līderis. Visa dzīve, kas ir bijusi līdz šim, ietekmē to, vai cilvēks būs realizējies vai bloķēts," skaidroja Veselovskis.
Bezspēks, motivācijas trūkums un emocionalitāte ir pirmie faktori, kas liecina, ka cilvēks jau sāk slīgt depresijas virzienā, taču cilvēki bieži to neapzinās.
"Ļoti daudzi staigā tādi pusrealizējušies vai par divām trešdaļām, vai par vienu trešdaļu realizējušies, un tad, kad nāk kaut kāds trieciens, piemēram, darba zaudējums, attiecību pārrāvums, iestājas īstā depresija, ko diagnosticē. Bet būtībā ceļš uz depresiju – vai lai tās nebūtu – ir visa mūsu dzīve: veiksmes, neveiksmes un kā mēs tās pārvaram, mūsu attiecības un viss, kas sakrājies atmiņā, prātā, kādas neironu saites izveidojušās," pauda Veselovskis.
Ārsts psihoterapeits atzina, ka depresijas rādītājus pieaugušā vecumā ietekmē plaši izplatītais mobings skolās pusaudžu vecumā.
"Tur sadalās grupās tie uzvarētāji, zaudētāji un tie, kas pa vidu. Tiem zaudētājiem jau sākas ceļš uz depresiju," viņš pauda.
Bieži vien tieši pavasarī un rudenī cilvēki novēro, ka viņiem vairs nav spēka, negribas iet uz darbu, zūd interese par hobijiem, dzīve nerada gandarījumu.
"Interesanti, ka tagad nāk daudz jaunu vīriešu, kuriem it kā viss ir, bet nav prieka. Varētu teikt, ka tur tāda hroniska, viegla depresija visu laiku iet fonā.
Dzīve nedod gandarījumu un nepiepilda. Tas ir viens no psiholoģiskajiem cēloņiem, ka cilvēks pazaudē sevi. Viņš, piemēram, mācās, jo jāmācās. Iet augstskolā uz prestižu profesiju, jo tur labi nopelnīs. Bet patiesais "es" sēž kaut kādā istabiņā prātā un grib kaut ko citu," stāstīja Veselovskis.
Šādos gadījumos tad, kad tiek sasniegts sapņu darbs un visi tie dzīves apstākļi, kuriem būtu jārada laime, laimes nav, jo cilvēks nav bijis kontaktā ar sevi.
"Skolās to nemāca. Tas, ko tu domā, ko tu jūti, kas tevi interesē, ja par to neinteresējas, tad cilvēks veido tādu falšo sevi, kā viņam šķiet ir vieglāk izdzīvot, kādu viņu pieņems, bet iekšpusē viņš ir nelaimīgs," atzina Veselovskis.
Īpaši vīriešiem raksturīgs šīs emocijas slēpt un apspiest, bet tad bieži vien ap 45–50 gadu vecumu notiek kritiens. Ne velti tas ir vecums, kad vīriešiem ir augsti pašnāvības rādītāji.
"Tur ar lielu varbūtību depresija strādā. Par to liecina arī asinsspiediena un sirds agrīnās problēmas.
Jebkura slimība noris smagāk, ja tai fonā ir depresija, bet vīrietim tiešām tā var būt neredzama, tāpēc arī vīriešiem jāmācās runāt, just un izpaust," norādīja Veselovskis.
Vienlaikus ārsts psihoterapeits uzsvēra, ka depresija var piemeklēt jebkuru. Arī cilvēki, kas sevi uzskata par spēcīgiem un pašpietiekamiem, dzīvē, sastopoties ar vienu krīzi pēc otras, var izdegt. To, pirmkārt, iespējams pamanīt pēc izmaiņām cilvēka uzvedībā.
"Piemēram, kolēģis vienmēr ir gājis līdzi uz tusiņiem, piedalījies, bijis aktīvs, bet tagad saka – neiešu, negribu, izskatās tāds saguris, brīžiem kaut ko aizmirst, sēž sakumpis. Tad viņš ir jāvelk līdzi sportot, kustēties, darboties, jāsaka viņam – klausies, kaut kas nav labi, aizej parunā ar kādu. Tie ir galvenie kritēriji – ja nepatīk tas, kas patika, ja cilvēks izskatās nogurušāks, vājāks vai nervozāks, dusmīgāks," skaidroja Veselovskis.
