ĪSUMĀ:
- Karš Ukrainā radījis nenoteiktības apstākļus, kā rezultātā cilvēki "uzliek dzīvi uz pauzes", atliekot savas dzīves lielos lēmumus.
- Dzīves atlikšana saistīta ar emocionāliem traucējumiem, kad cilvēkam pietrūkst spēka to dzīvot, izdzīvot un pārdzīvot.
- Tikmēr ukraiņi tiek uzskatīti par spēcīgu tautu, kas par spīti nogurumam no kara turpina dzīvot, iet uz darbu, darīt to, kas jādara, un būt stipriem un drosmīgiem.
- Nākotni nevar prognozēt, bet cilvēki nevar nemitīgi bažīties par to, ka arī Latviju varētu sasniegt karš, vai pavadīt dzīvi tikai gatavojoties "X" stundai, uzskata eksperti.
- Aizsardzības ministrija aicina iedzīvotājus apgūt un pilnveidot zināšanas un prasmes, lai krīzes vai kara laikā spētu pasargāt ne tikai sevi, bet arī savu ģimeni, kopienu un valsti.
Neskaidrība par nākotni
Sākoties karam Ukrainā, cilvēki nereti pauda bažas, ka līdzīga situācija varētu skart arī Latviju. Notiekošais tika uztverts personīgi, iedomājoties, kā būtu, ja arī mūsu valstī sāktos karš. Rezultātā bailes bija tik lielas, ka tās cilvēku teju paralizēja, neļaujot pilnvērtīgi dzīvot. Rīgas Stradiņa universitātes profesore, ārste psihoterapeite Gunta Ancāne uzskata, ka šobrīd fantāzijas un patoloģiskas bailes ir mazinājušās, divu gadu laikā cilvēki ir adaptējušies notiekošajam. Tā vietā esot nākušas veselīgas bailes, kas rosina jēgpilnai un efektīvai darbībai, rīkojoties adekvāti situācijai, piemēram, izglītojot tautu par rīcību krīzes situācijā, pārskatot ieroču krājumus, sagatavojot karavīrus.
Līdzīgās domās ir arī klīniskā psiholoģe Marlēna Alstere, norādot, ka divi gadi ir optimāls periods, lai cilvēki spētu atsākt savu dzīvi. Tomēr viņa atzina, ka jebkurā ārkārtas situācijā cilvēki mēdz savu dzīvi "uzlikt uz pauzes", lai mobilizētos un savus resursus novirzītu primārām problēmām. Piemēram, kara gadījumā tas būtu drošs patvērums, izdzīvošana, pamatvajadzību nodrošināšana gan sev, gan saviem tuviniekiem.
Latvijā gan karadarbības nav un cilvēku vēlme iepauzēt ar lieliem dzīves lēmumiem, piemēram, atliekot lēmumu par bērnu dzemdēšanu vai mājokļa būvēšanu, saistīta ar bailēm par nākotni, jo nav skaidrības, vai karš Ukrainā sasniegs arī mūsu valsti. Viņa skaidroja, ka tā ir adekvāta reakcija, jo cilvēks pēc savas būtības vēlas daudz ko kontrolēt – paredzamība rada drošības sajūtu, taču karš ir pilnīgs pretstats drošībai.
"Atlikt dzīvi"
Alstere aicina nejaukt dzīvi nenoteiktības apstākļos ar atliktās dzīves sindromu. Tas izpaužas, cilvēkam pašam uzstādot konkrētus nosacījumus, pie kuru izpildes atrisinātos kāda konkrēta problēma, kas bieži pat nav savstarpēji cieši saistīta ar sākotnēju nosacījumu.
"Piemēram, kad nometīšu lieko svaru, tad būšu laimīgs vai laimīga. Cilvēks, atbrīvojoties no liekā svara, jutīsies labāk, iespējams, uzlabosies pašvērtējums, taču, ja cilvēks nejūtas laimīgs par savu dzīvi kopumā, tad svara nomešana to pilnībā neatrisinās," uzsvēra Alstere.
Parasti šāds uzvedības un domāšanas veids raksturīgs cilvēkiem, kuri uzskata, ka viņu dzīvi lielā mērā ietekmē no viņa neatkarīgi ārējie apstākļi, nevis viņš pats ar savām darbībām. Ilgtermiņā atliktās dzīves sindroms rezultēsies ar savu vēlmju nerealizēšanu, jo cilvēkam šķiet, ka viņa dzīve lielākā vai mazākā mērā ir atkarīga no ārējiem, nekontrolējamiem apstākļiem. Šādos gadījumos cilvēki bieži vien ieņem gaidītāja vai novērotāja pozīciju, pozicionē sevi kā upuri, kas var rezultēties zemā pašvērtējumā, neapmierinātībā ar savu dzīvi un tamlīdzīgi, skaidroja klīniskā psiholoģe.
Tikmēr Ancāne uzskata, ka cilvēki, kuri runā par dzīves atlikšanu, visticamāk, saskaras ar emocionāliem traucējumiem. Proti, cilvēks vēlas kaut ko atlikt, jo viņam pietrūkst spēka savu dzīvi dzīvot, izdzīvot un pārdzīvot. Šādos gadījumos cilvēks bēg no tā, bet karš, jauns gads, ģeogrāfiskā vieta nav bēgšanas patiesais iemels – tas būs iegansts.
Viņa uzsvēra, ka mēs nevaram savu vienīgo dzīvi nodzīvot, atliekot kaut ko Ukrainas vai Izraēlas un palestīniešu kara dēļ. "Tā ir mūsu vienīgā dzīve. Bet, ja cilvēki nejūtas varoši darīt tā, kā grib, viņi meklē ieganstus, lai attaisnotos, kāpēc viņi gribētu tā vai citādi darīt, nedarīt, teikt vai neteikt," skaidroja Ancāne. Viņa arī piebilda, ka cilvēkam, kurš atsakās no atbildības veidot dzīvi tā, kā vēlas, vajadzētu vērsties pēc palīdzības pie psihoterapeita.
Ukraiņi kā spēcīga nācija
Patlaban ukraiņi pasaulei parāda sevi kā spēcīgu nāciju, kas ir drosmes pilni aizstāvēt savas personīgās un valsts robežas. Ancānes vērtējumā Ukraina var kalpot par paraugu citām valstīm, demonstrējot, ka ikvienam, kas grib pastāvēt pasaulē, ir jābūt gatavam jebkurai dzīves situācijai. Lai arī ukraiņi ir noguruši, viņi turpina dzīvot, iet uz darbu, darīt to, kas jādara, un būt stipriem un drosmīgiem.
Vienlaikus karš Ukrainā mainījis pasauli, tostarp arī Latviju. Kādreiz militārs uzbrukums šķita kā prātā neaptverams un neiespējams, taču tagad Latvija nopietni strādā pie valsts aizsardzības spēju stiprināšanas. Valsts iedzīvotājiem uzstājīgāk tiek prasīts cienīt tās kultūru, tradīcijas, valodu un pasaules skatījumu. "Mēs dzīvojam pasaulē, kurā it kā ir stabili likumi, tiesības, kuras lielākā cilvēces daļa akceptējusi un pieņēmusi kā nepieciešamas labai sadarbībai, bet te pēkšņi izrādījās, ka tas nestrādā. Tas bija šoks, kuram nācās adaptēties, ka likumi nemaz nesargā. Nācās adaptēties domai, ka sevis aizstāvēšana, savu robežu aizsargāšana dažādos līmeņos vienmēr ir bijusi un būs aktuāla," uzsvēra ārste psihoterapeite.
Ukrainas piemērs arī apliecina, ka cilvēks var pielāgoties dažādiem apstākļiem. Alsnere norādīja, ka
ideālie apstākļi var tā arī nepienākt, taču, neskatoties uz to, noteikti ir kaut kas, ko var izdarīt jau šodien, lai virzītos tuvāk sev vēlamai dzīvei. Aizstāvot savu valsti no Krievijas uzbrukuma, ukraiņi joprojām mēģina aizsargāt un saglabāt savu ikdienu, dzīvi, tradīcijas un kultūru.
Aicina negaidīt "X" stundu
NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts uzsvēra, ka nākotni neviens paredzēt nevar, un tajā var notikt dažādas krīzes, tostarp arī, piemēram, ekonomiskā.
Savukārt Ancāne piebilda: "Mēs paši nezinām, kas notiks ar mums no rīta vai vakarā. Garantijas nav ne par to, kur strādāsim, dzīvosim, kāds būs dzīves ilgums, kā arī, kā mainīsies uzskati dažādu faktoru ietekmē. Neskaidrība ir kaut kas cilvēka dzīvei piederošs, un viens no psihiskās veselības kritērijiem ir to visu izturēt, tikt galā."
Viņa skaidroja, ka visām jūtām – bēdām, bailēm, dusmām, priekam, interesei un citām – jābūt noteiktā mērā. Turklāt, lai varētu adaptēties notiekošajam, svarīgi, ka cilvēks var uzticēties savām jūtām, jo ar tām sākas adaptācija.
Cilvēki nevar konstanti stresot par to, ka arī Latviju varētu sasniegt karš, vai pavadīt dzīvi, tikai gatavojoties "X" stundai, uzskata eksperti.
"Mēs bieži vien redzam, ka vadošais motīvs ir emocijas, nevis racionāli spriedumi. Bet brīdī, kad cilvēks sarod ar situāciju, emocijas atkāpjas un paliek tas racionālais, ka – jā, Ukraina jāatbalsta visiem iespējamiem līdzekļiem, un, Ukrainai cīnoties un uzvarot, mūsu riski samazinās," norādīja Sārts.
Ja tomēr stress un bažas nepāriet, Sārts iesaka sagatavot 72 stundu ārkārtas somu, izrunāt ar tuviniekiem, ģimeni, kurš ko darīs ārkārtas situācijā, vai iestāties Zemessardzē, kur notiek apmācības par to, ko darīt "X" stundas gadījumā.
Kādas prasmes krīzes situācijai varam attīstīt?
Aizsardzības ministrijas (AM) ieskatā Latvijas iedzīvotāju pilsoniskā līdzdalība ir priekšnoteikums valsts aizsardzības spēju īstenošanai. Plaša iedzīvotāju un kopienu līdzdalība valsts aizsardzības mehānismos nodrošinās tik ļoti svarīgo kopējo valsts izturību krīzes un kara laikā.
Lai to īstenotu, svarīga ir pašiniciatīva – katram iedzīvotājam ir jāapgūst un jāpilnveido zināšanas un prasmes, lai krīzes vai kara laikā spētu pasargāt ne tikai sevi, bet arī savu ģimeni, kopienu un valsti.
Viens no veidiem, kā jebkurš Latvijas pilsonis var iesaistīties valsts aizsardzības stiprināšanā, vienlaikus pilnveidojot savas zināšanas, fizisko formu, kā arī apgūstot militārās pamatiemaņas, ir dienests Zemessardzē, kas ikdienā ir savienojams ar pamatdarbu.
Vienlaikus, ja cilvēks uzskata, ka dienests Zemessardzē aizņems pārāk daudz brīvā laika, tad jebkuram Latvijas pilsonim bez militārām iemaņām vecumā no 18 līdz 55 gadiem ir iespēja pieteikties trīs nedēļu rezervistu militārajai pamatapmācībai. AM informēja, ka 2024. gada rezervistu militārās pamatapmācības kursam var pieteikties līdz 1. jūlijam, savukārt pats kurss notiks no 27. jūlija līdz 18. augustam.
Ja nesaista militāro iemaņu un prasmju apgūšana, bet ir vēlme iesaistīties visaptverošā valsts aizsardzībā, AM iesaka veicināt noturību un zināšanas, iepazīstoties ar to, kā rīkoties krīzes gadījumā. AM aicina katru Latvijas iedzīvotāju iepazīties vai pārlasīt ministrijas izstrādāto informatīvo bukletu "Kā rīkoties krīzes gadījumā". Tajā ir apkopota svarīgākā informācija gan par to, kā jebkurš cilvēks var sagatavoties iespējamajai krīzei, gan par to, kur krīzes brīdī meklēt palīdzību un informāciju. Tāpat bukletā ir ietverti dažādi vērtīgi padomi, piemēram, ko iekļaut ārkārtas gadījumu somā, kādi ir mājās nepieciešamie medikamenti un kādi jautājumi jau šodien būtu jāpārrunā ar saviem ģimenes locekļiem, lai parūpētos par viņu drošību.
AM uzsvēra, ka visu – iedzīvotāju, kopienu, nevalstisko organizāciju, komersantu, pašvaldību un valsts iestāžu – pienākums ir veicināt sabiedrības rīcības gatavības kultūru, izturētspēju, psiholoģisko noturību jau miera laikā.
