Kas ir kas?
Mājmācība – tas nozīmē, ka bērnam līdz 6.klasei mācības nodrošina ģimene. Visbiežāk iemesls, kāpēc vecāki to izvēlas, ir skolas vides ietekme uz bērnu psihi, mācīšanās kvalitāti utml. Ikviens skolēns – arī tas, kas mācās mājmācībā – ir piesaistīts kādai skolai – privātai vai pašvaldības.
Mājas apmācība – tas nozīmē, ka bērns veselības apsvērumu dēļ nevar apmeklēt skolu. Šiem bērniem izglītību nodrošina atbalsta personāls, skolas pedagogi. Šos bērnus nemāca vecāki. Ja iespējams, skolotāji apmeklē bērnus vai nu mājās vai ārstniecības iestādēs.
Tālmācība – tas nozīmē, ka bērns mācās skolā, kas apmāca audzēkņus attālināti. Visbiežāk šādas skolas izvēlas tās ģimenes, kuras nedzīvo Latvijā vai arī kas bērna mācīšanās specifikas vai psiholoģisku iemeslu dēļ nevar vai nevēlas doties uz klātienes skolām. Tālmācības skolas ir iespēja mājmācības skolēniem turpināt apgūt izglītību mājās, jo mājmācība Latvijā ir iespējama līdz 6.klasei.
Ar ko atšķiras mājmācība no tālmācības?
Mājmācībā par sava bērna mācību plānu, programmu, sasniedzamajiem mērķiem – to, ko viņš apgūst –, atbild vecāki. Vismaz pirmajās klasēs vecāki visbiežāk arī gatavo un organizē sava bērna mācību darbu.
Tālmācībā audzēkņi seko noteiktam mācību plānam, kārto ieskaites, apgūst vienus un tos pašus mācību priekšmetus pēc vienotas programmas, ko nosaka skola un skolotāji.
ĪSUMĀ:
- Ja vecāki nolēmuši nodrošināt bērniem izglītību mājās, pietiek ar iesniegumu skolai.
- Mūsdienu mājmācība atdzima 20. gadsimta 70. gados ASV.
- “Piespiedu” mājmācība iedrošinājusi turpināt mācības ārpus skolas.
- Mājās var iemācīties no dzīves, nevis no grāmatas.
- Skolām jāuzņemas atbildība par mājmācību bērniem.
- Mājmācību bērni draugus atrod interešu pulciņos.
Latvijā šobrīd varētu būt ap 300 ģimeņu, kurās bērni mācās mājās, ziņo Ģimeņu skolu apvienības valdes pārstāve Lelde Alksne. Salīdzinājumam: ASV pirms pandēmijas – mājās mācījās divarpus miljoni bērnu un četrreiz vairāk 2020. gadā, savukārt šī gada maijā mājmācību ģimeņu skaits bija vēlreiz dubultojies, un, kā lēš speciālisti, tas turpina strauji kāpt, šobrīd tuvojoties jau 20 miljoniem. Tikmēr Norvēģijā salīdzinājumā pret kopējo iedzīvotāju skaitu mājās mācās vien bērni 280 ģimenēs, kas nav daudz. Kāpēc un kas ietekmē vecāku izvēles Latvijā un citur pasaulē?
Mājmācības norise Latvijā
Ja vecāki nolēmuši nodrošināt bērniem izglītību mājās, pietiek ar iesniegumu skolai.
Šobrīd atcelta prasība iesniegt ģimenes ārsta vai psihologa atzinumu. Bet skolai nav pienākums pieņemt šādu iesniegumu, jo ne visas skolas pieredzes un resursu trūkuma dēļ piekrīt strādāt ar mājmācības bērniem.
Mājmācības bērniem ir pieeja E-klasei tajā klasē un skolā, kurā viņi ir reģistrēti. Faktiski viņi sarakstos ir kā šīs klases skolēni. Tas, cik daudz un cik dažādus materiālus var saņemt no skolas, atkarīgs no skolas, bet parasti mācību grāmatas ir pieejamas. Tāpat, arī pieejas vietnēm uzdevumi.lv un soma.lv, kur pieejas kodi ir sasaistīti ar E-klasi.
Lai visi bērni varētu mācīties - tostarp arī tie, kuru vecāki iebilst pret bērnu testēšanu ar nolūku zināt, vai bērniem nav Covid-19, mājmācību iespējas Covid-19 pandēmijas laikā paplašinātas līdz 8.klasei un drīzumā lems, vai nepagarināt šo posmu līdz pat 9.klasei.
Ir mainīta samaksa skolotājiem - sākot ar šo mācību gadu tiem sākumskolas klašu skolotājiem, kuru klasēs reģistrēti mājmācību bērni līdz 6.klasei, par šiem bērniem saņems mazāku algu nekā par skolēnu, kas mācās skolā. Savukārt pieņemtie grozījumi pandēmijas laikā par 7.-9. klašu skolēniem, kuri mācās mājās, paredz, ka pedagogi par viņiem saņems to pašu algas likmi, ko situācijā, ja bērni nāktu uz skolu, teikts Ministru kabineta noteikumos.
Piemērs: Par mājmācības bērnu pedagogs saņem algu pēc koeficienta 0,1, bet par skolā klātesošu: pēc koeficienta 1,3. Tas gan ir iespējams stipri neprecīzs piemērs, jo skolotājiem klāt nāk vēl visādi papildus koeficienti un katram individuāli tie atšķiras.
Šāds koeficients iegūts, ņemot vērā, ka:
1. Izglītības iestāde nodrošina iespēju vecākam ne retāk kā reizi mēnesī saņemt mācību priekšmeta pedagoga konsultāciju;
2. Izglītības iestāde ne retāk kā divas reizes semestrī novērtē izglītojamā mācību sniegumu.
Izsakot šos nosacījumus matemātiski un attiecinot pret klātienes mācību plāna stundām 1. – 6. klasei, tika iegūts attiecīgais koeficients.
Amerikāņu izglītības reforma – mācības mājās
Mājmācība nav nekas jauns. Salīdzinājumā ar iespēju mācīties mājās, vēsturiski raugoties, daudz jaunāka ir pašreizējā izglītības sistēma – skolas, kas savu neatņemamo vietu sabiedrības dzīvē nostabilizējušas vien pēdējos aptuveni 200 gados. Turklāt sākotnēji tās bija skoliņas ar vienu skolotāju un vienu klasi… Mūsdienu izpratnē, proti, laikā, kad teju visās pasaules valstīs (vismaz lielā pasaules daļā) skolas ir obligātas un pieejamas bez maksas, mājmācību 1970. gadā atdzīvināja amerikāņu izglītības reformators Džons Holts. Viņu var uzskatīt par tā dēvētā “neskološanas” (angliski: “unschooling”) virziena aizsācēju. Kāda bija šo reformu galvenā doma? Ka izaugt var arī bez skolas, vēsta responsiblehomeschooling.org.
Drīz vien šiem uzskatiem pievienojās arī zinātnieku pētījumi un teorētiski spriedumi, proti, Holta draugs izglītības teorētiķis Reimonds Mūrs uzskatīja, ka maziem bērniem vecumā līdz 8 vai 9 gadiem mācības ārpus mājām nav vēlamas. Mācīšanās – tā, kā to saprot tagad tradicionālā izglītības sistēma, – nedodot nekādu labumu ne bērna zināšanu apguvei, ne arī palīdz bērnam nobriest psiholoģiski un morāli. Tas bija 1981.gadā, kad abu amerikāņu reformatoru un mājmācības atdzīvinātāju izdotā grāmata “Mājās auguši bērni” (Home Grown Kids) kļuva populāra un bija informācijas avots numur viens visiem vecākiem, kuri bērnus vairs neveda uz skolu, var uzzināt mājmācības vēstures izklāstā.
Pirmie mājmācības atbalstītāji saņēma arī oficiālo izglītības iestāžu atbalstu – mājmācība tika legalizēta visos štatos ar dažādiem nosacījumiem: kādu laiku bijusi prasība vecākiem iziet apmācības, lai saņemtu licences savu bērnu mācīšanai, tāpat arī bijusi abpusēji atbalstoša sadarbība ar publiskajām skolām. Situācija gan mainījās tad, kad 20. gadsimta 80. gados aktīvi mājmācībā iesaistījās radikālie kristieši, kas sevi pretnostatīja publiskajām skolām, nevis centās ar tām sadarboties. 90. gadu sākumā mājmācību biežāk izvēlējās nevis tās ģimenes, kas vēlējās progresīvu pieeju savu bērnu skološanai, bet gan konservatīvas kristiešu ģimenes. Tā tas bija līdz pat pērnā gada sākumam, kad visa pasaule pēkšņi apguva jaunu vārdu – mājmācība.
21. gadsimta mājmācības visā pasaulē
Pandēmija pēdējos divos gados veicinājusi jaunu mājmācības popularitātes vilni. Un ziņu aģentūra ''The Associated Press'' ziņo, ka 2020. gadā mājās mācījās 11% no visām amerikāņu mājsaimniecībām, kamēr vien pusgadu pirms tam tie esot bijuši aptuveni 5%. Daudziem vecākiem piespiedu mājmācība parādījusi, ka tā ir piemērotāka viņu bērniem nekā iešana uz skolu. Iemesli esot atšķirīgi – ir, kam skolā ir mācīšanās grūtības, ir arī vecāki, kuri labāk izvēlas mājmācību savu vērtību, reliģisko uzskatu dēļ.
Arī Latvijas Ģimeņu skolu apvienības, kas savā lokā pulcē aptuveni 150 ģimenes (bieži vien daudzbērnu ģimenes), kuru atvases apgūst obligāto izglītību mājās, pārstāve Baiba Stikute atzīst, ka interese par mājmācību pēc pagājušā mācību gada ir pieaugusi. Slēgtajā sociālās vietnes ''Facebook'' grupā Mājmācības interesenti, kas izveidota pirms četriem gadiem, šobrīd ir 2500 biedru. Pati Baiba ir mamma pieciem dēliem, no kuriem vecākais ir vienīgais, kurš gājis skolā visu izglītības apguves laiku. Savukārt abi jaunākie mācījušies tikai mājās – mājmācībā vai tālmācībā. Viņa atzīst, ka labprāt savus bērnus turpinātu mācīt mājmācībā, nevis tālmācībā, ja būtu tāda iespēja.
Mājmācība no tālmācības atšķiras ar to, ka mājās procesu vada un pārvalda vecāki, bet tālmācībā ir mācību plāns, pārbaudes darbi – visiem audzēkņiem vienādi. Procesu vada skolotājs. Baiba Stikute uzskata, ka ne vienmēr skolu pedagogi ir saprotoši, jo, viņasprāt, pārbaudīt mājmācību bērnu prasmes ar darbiem, kuros iekļauta tā mācību viela, ko apguvuši klātienes skolu audzēkņi, pēc savas būtības ir absurda: “Būtība mājmācībai ir tā, ka tu vari savā tempā, savā veidā mācīties, nevis, ka tev jāpakārto ikdiena klātienes skolas darba ritmam. Jā, skolotāji reizēm nezina, ko ar tiem mājmācību bērniem, lai iesāk.” Baiba arī apgāž populāru mītu, ka mājmācībā biežāk mācās bērni ar mācīšanās traucējumiem vai grūtībām. “Tieši pretēji, mani bērni ir piedalījušies un godalgotas vietas saņēmuši gan matemātikas, gan bioloģijas un datorikas olimpiādēs. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc arī pēc tam, kad, pamēģinājuši mācīties skolā, viņi tomēr gribēja atpakaļ mājās, jo pieredzējuši, ka skolā daudz laika jāpavada “atsēžot”. Abos gadījumos – gan talantīgiem bērniem, gan tiem, kuriem ir dažādas problēmas, no 40 minūšu atsēdēšanas mācību stundā skolā nebūs nekāda ieguvuma.”
Pēc atgriešanās Latvijā izvēlas mājmācību
Arī Leldes Alksnes ģimenē visi trīs skolas vecuma bērni mācās mājās. Pati Lelde Norvēģijā ir apguvusi maģistratūru valdorfpedagoģijā, bet pandēmijas dēļ visa ģimene atgriezusies uz dzīvi atpakaļ Latvijā. Norvēģijā Lelde strādāja valdorfpedagoģijas skolā par skolotāju, un jaunākie bērni skolas gaitas sākas tur. “Patiesībā tur viņi apmeklēja skolu tikai tāpēc, lai apgūtu valodu, iegūtu draugus,” atceras Lelde Alksne, uzsverot, ka citādi arī tur labprāt būtu mācījusi bērnus mājās. “Lai mācītos mājās, ir nepieciešams nemainīgs ritms, pie kā pieturēties, lai visi saprot, ko katru dienu darām, citādi jaunākos bērnus būtu grūti mācīt.” Viņa uzsver arī, ka pati šobrīd nestrādā un nevar iedomāties, kā varētu mājmācībā mācīties viņas 9 un 13 gadus vecie skolēni, ja abi vecāki visu dienu būtu darbā. Galvenais iemesls, kāpēc viņas bērni neapmeklē skolu, ir tas, ka reālajā dzīvē daudz labāk var apgūt un izprast gan matemātikas formulu nepieciešamību, gan to, kā aprēķināt riņķa līniju.
Lelde Alksne min, ka Norvēģijā salīdzinoši maz bijis tādu ģimeņu, kas izvēlētos mājmācību – vien 280. “Visbiežāk tas ir vai nu vecāku darba specifikas dēļ, kad ģimenei bieži jāceļo, tam var būt arī reliģiski apsvērumi, vai arī ģimenes dzīvo tik nomaļās vietās, kur tuvumā nav skolu,” skaidro Lelde. Ļoti rets iemesls izvēlei mācīties mājās mēdzot būt arī mobings skolā.
Leldes bērni mājmācību apgūst Vilgāles sākumskolas paspārnē. Ko tas nozīmē? To, ka 3. un 6. klases diagnosticējošos darbus gluži tāpat kā pārējie šīs skolas skolēni viņas bērni – Hermīne un Gustavs – kārtos skolā. Vai visas skolas ir atsaucīgas un gatavas uzņemt bērnus mājmācībā, un ko tas nozīmē skolai?
Skolas uzņemas atbildību par mājmācības bērniem
Viena no tādām skolām, kura apzinās, cik tas būtu atbildīgs solis, ir Ogres Baltā skola, kur direktore Evija Rudzīte pagaidām gan nav saskārusies ar vecāku interesi par mājmācību. “Viena lieta, ja tu savus bērnus māci mājās kā mamma, bet pavisam cits stāsts ir, kad skolai jāuzņemas atbildība, īsti nezinot, ko bērni mājās patiesībā dara.” Iepriekš viņa strādājusi arī citās privātskolās, un pieredze liecina, ka svarīgākais ir vecāku un skolas dialogs, lai viens otram varētu uzticēties. “Ja šobrīd mūsu skolā pieteiktos kāda ģimene, kas vēlas savu bērnu mācīt mājās, gribu būt droša, ka bērns patiešām mācīsies. Mācības – tas ir vadīts un plānots process. Mācoties jāizvirza mērķi, ko grib iemācīties, jāseko līdzi, vai un kā tas izdevies. Iespējams, skolās, kur ir lielāks mājmācību bērnu skaits, ir vieglāk, tad izveido materiālus, saziņu, konsultāciju laikus, individuālos plānus vairākiem uzreiz.”
Viena no skolām, kas labprāt pieņem savā skolā mājmācību ģimeņu bērnus ir Rīgas Katoļu ģimnāzija. “Mājmācību izvēlas ģimenes, kuras secinājušas, ka labai izglītībai nav obligāti nepieciešami stingri plāni, piespiedu uzdevumi un sekmju reitingi, jo bērna stiprās puses un talanti var atplaukt arī citādos apstākļos,” tā vēstīts skolas mājaslapā. Te uzsvērti mājmācības ieguvumi: tas, ka jau no 1. klases skolēni mācās paši vadīt mācību darbu; nav salīdzinošās skalas, kas vienus nostāda augstāk, otrus – zemāk; bērnu mācību sasniegumu mērs ir paša panākumi – agrākie un tagadējie, kā arī tas, ka skolēniem ir iespēja zināšanas apgūt viņiem piemērotā tempā un pēc viņiem atbilstošas programmas.
Šajā skolā ģimenēm ir pieejami visi ģimnāzijas resursi – mācību literatūra, konsultācijas mācību priekšmetos un metodikā gan vecākiem, gan bērniem, kā arī psiholoģiskais un sociāli pedagoģiskais atbalsts. Mājmācības skolēniem, tāpat kā klātienes skolēniem, ir iespēja piedalīties interešu izglītības pulciņos, svētku pasākumos, pusdienot skolas ēdnīcā un programmas ''Latvijas skolas soma'' ietvaros baudīt kultūras norises.
Kā tad draugi?
Kā speciālistiem, tā arī citiem vecākiem visbiežāk pirmais jautājums, kas nāk prātā, dzirdot pieminam mājmācību, ir – kā tad ar socializēšanos? Vai pietiek, ja bērns ikdienā redz tikai vecākus, brāļus un māsas? Gan Baiba Stikute, gan Lelde Alksne par savu mājmācības bērnu socializēšanās iespējām nesatraucas un drīzāk uzskata, ka tas ir viens no tipiskākajiem aizspriedumiem. Viņu bērni apmeklē mūzikas un mākslas skolas, sporta treniņus un citus interešu pulciņus. “Manuprāt, tieši futbolā dēls satiek draugus, jo viņiem ir līdzīgas intereses,” uzskata četru bērnu mamma Lelde Alksne. Savukārt Baiba Stikute spriež, ka ieguvums ir arī satikšanās, pulcēšanās, ekskursijas un kopīgas aktivitātes ar citiem mājmācību bērniem no Ģimeņu skolu apvienības. Savukārt, piemēram, zinātnes skola "Laboratorium'' esot lielisks veids, kā apgūt fiziku un ķīmiju, jo, protams, ka mājās nav ne laboratorijas, ne eksperimentiem nepieciešamo palīgierīču, stāsta Baiba Stikute.
Protams, lai cik veiksmīga būtu pieredze mājmācībā, pagājušais mācību gads parādīja, ka mācīšanās mājās dažādu apsvērumu dēļ neder visiem. Svarīgi, lai kāds pieaugušais būtu mājās un bērns netiktu atstāts novārtā, uzsver arī Baiba Stikute. Tāpat bērnam ir jāgrib un jāprot mācīties mājās. “Tā ir vecāku izvēle pirmajās klasēs, bet vēlāk esmu saviem dēliem arī ļāvusi izvēlēties un piedāvājusi mācīties skolā,” atceras Baiba Stikute. “Pirmajās klasītēs mācību darbs aizņem ne vairāk kā trīs stundas: galvenais, ko skolā šajā vecumā apgūst, ir rūpes par savām mantām, noteiktā laikā sākt un beigt darbu, atrast ēdnīcu un garderobi. Ja runa ir mācīšanos, tad arī strādājoši vecāki, kas var savu darbu plānot, var atrast šīs trīs stundas, ko veltīt bērnam, ja vēlas.”
