Šī tēma ir īpaši aktuāla laikā, kad bērni un pieaugušie saņem dāvanas un dāvina tās citiem.
Mākslas terapeite, psihoterapijas speciāliste Zane Veitnere akcentē, ka bērna uzvedība, tai skaitā lielīšanās, saistīta ar bērnu vecumposmu – mazāki bērni iztēlojas, ka ir kādas īpašas spējas, lielākā vecumā tas saistīts ar salīdzināšanu. Lielīšanās ir saistīta ar pašapziņu. Arī pieaugušie lielās.
“Jebkuram cilvēkam gribas būt novērtētam. Bērnam nevajag teikt – lielīties nav labi, bet jāsaka, ka viņa teiktais liek citiem justies slikti.,” pauž Uzvedība.lv veidotāja Līga Bērziņa.
Līdz septiņiem, astoņiem gadiem bērniem vienkārši varētu nebūt prasmju lielīties piemērotā veidā, kā arī uzslavēt citus, un mēs prasām no bērniem neiespējamo. Bērni lielās par saviem sasniegumiem, talantiem, superspējām. Tā ir bērnu pamatvajadzība – būt redzētiem, būt dzirdētiem, būt atzītiem, bet ne visiem mums ir prasmes to darīt veselīgā veidā.
Lielīšanās var būt arī nedrošības pazīme. Bērni cer, ka tā viņi saņems uzmanību un piederības sajūtu. Viņi cer, ka tā viņi dabūs draugus, bet tie parasti ir ļoti neveselīgi draugi, kas prasa draudzību pirkt un pierādīt.
Parasti lielībnieki ir bērni bez draugiem. Parasti šie vientuļnieki izliekas, ka viņiem ir vienalga, kā citi jūtas, bet viņiem sabiedrība tomēr ir nepieciešama. Viņi sāk zagt citu bērnu slavas mirkļus, uztverot visu dzīvē kā mērīšanos un kā sacensības.
Līga Bērziņa skaidro lielīšanās būtību, šī paraduma veidošanos ģimenē un mācību iestādēs, saskarē ar vienaudžiem ,dod padomus vecākiem.
Vai lielīties ir tik slikti?
Lielīšanās var būt arī veselīga – mums ir jāmācās lepoties ar sevi, mums ir jāmācās mācīt bērniem lepoties. Jo spēja savi prezentēt, parādīt savas labās puses, stiprās puses būs svarīgas visai dzīvei. Tāpat paralēli lielīšanās prasmei mums ir jāmāca bērni neskaust un nepazemot tos, kuri lielās, neminimizēt, jo līdzīgi kā lielīšanās atsvešina, atsvešina arī nespēja pieņemt, ka kādam citam kas izdodas lieliski.
Bērns ar veselīgu pašapziņu meklēs veidus, kā justies labi par sevi, neliekot citiem justies slikti. Bet lielībnieki parasti ir atkarīgi no citu atgriezeniskās saites par viņiem. Tāpēc, dzirdot kādu bērnu lieloties, mums vienmēr ir jādomā, ko viņš vēlas ar to sasniegt.
Kas ir lielīšanās?
Ar lielīšanos nav tik vienkārši, kā tas izskatās pirmajā acu uzmetienā. Mēs, protams, redzam gan bērnus, gan pieaugušos, kuri nepārtraukti alkst uzmanības, bet mums ir jāsaprot, ka, iespējams, viņiem šī uzmanība ir arī nepieciešama.
Dalīts prieks ir dubultprieks, mums ir arī jāmāca bērnus priecāties par citiem bērniem. Kāpēc mēs nevaram pateikt bērnam “malacis, tev tas lieliski izdevās”.
Nereti lielās bērni, kuriem ir grūtības iegūt adekvātu cieņu un sociālo statusu grupiņā, un pedagogiem ir jāparāda veselīgāki veidi, kā pievērst sev uzmanību.
Parasti, ja bērns sāk lielīties, viņš uzkāps uz slidenas takas, jo viņam vajadzēs vēl vairāk un vairāk spīdēt pāri, un tas arī radīs milzīgu slodzi visai grupai, jo sākas salīdzināšanas sacensības, mērīšanās sacensības.
Lielīšanās un pārspīlēšana sākas tad, ja bērns stāsta, ka viņš ir bijis vietās, kur viņš nav bijis, spēlējis spēles, kuras viņš nav spēlējis, redzējis filmas, kuras patiesībā nav skatījies.
Kāpēc bērni lielās?
Iespējamie iemesli:
- Vēlas būt pamanīti.
- Vēlas augstāku sociālo statusu grupā.
- Pārbauda, vai citi tic.
- Paši tic savam sacītajam.
- Vēlas pasmieties, ja notic viņiem.
- Pārbauda vecākus.
Ko atbildēt?
- Jā, pareizi.
- Tu vēlētos, lai tā būtu, vai ne?
- Šis gan bija labs stāsts!
- Tu jau šo pastāstīji.
- Tu tik un tā esi mūsu draugs!
- Ja tu lielīsies, mēs nespēsim tev noticēt, ja tev ir taisnība.
- Lielībnieki ir kaitinoši, un ar viņiem ir grūti draudzēties.
Kad tas paliek sāpīgi un nepiemēroti?
Tas paliek sāpīgi, ja notiek salīdzināšana ar citiem.
Lai palīdzētu izprast situāciju, ieteicams izspēlējiet lomu spēles – kā pateikt to savādāk. Lomu spēles - “Kā tu juties”, Kā viņi jutās?” palīdzētu bērniem saprast ietekmi, ko viņi atstāj uz citiem.
Bērni nevarēs pateikt, kāpēc viņi lielās, bet pieaugušais var pajautāt: “Es redzu, ka tu paliki bēdīgs, ieraugot, ka Tomam ir jauns skrejritenis, es redzēju, ka tu sadrūmi, dzirdot, kā viņa teica, cik labas atzīmes viņai ir liecībā.”
Tajā brīdī, kad tiks līdz uzvedības kodola, būs vieglāk izdomāt jaukus veidus, kā sasniegt mērķi.
Kā vecāki veicina bērnu lielīšanos?
- Sniedzot seklu atgriezenisko saiti, nevis slavējot ļoti specifiski.
- Salīdzinot savu bērnu ar citiem.
- Salīdzinot sevi ar citiem.
Kurš uzzīmēs smukāko bildi, kurš pirmais saģērbsies, kuram būs visskaļākā balss. “Un vienā brīdī pēkšņi mēs attopamies, ka visa komunikācija ģimenē ir balstīta uz savstarpējo salīdzināšanos,” akcentē Bērziņa.
Kā samazināt lielīšanās epizodes?
Īsti draugi parasti uzmanīgi klausās, ko citi saka, viņi nemēģina pārspēt, spīdēt, pakāpties uz “citu pleciem”. Būtiskākā atšķirība ir tajā, vai mēs pieliekam kaut ko klāt šajā sarunā, kas liek labāk visiem justies, jeb gluži otrādāk – mēs kaut ko paņemam nost. Vai mēs atļaujam citiem būt pirmajiem, uzvarētājiem.
Varam palīdzēt, pavadot laiku kopā ar bērnu veidos, kas viņiem iedod sajūtu, ka viņi ir ievēroti un atzīti. Ja bērns jutīsies labi ar sevi, viņam nebūs nepieciešamības to pierādīt.
Ieteikumi vecākiem:
- Pastāsti, ka lielīšanās nav pievilcīgākā rakstura iezīme, un tā atsvešina tevi no citiem.
- Māci bērnam sniegt komplimentus citiem, pastāsti, ka labi var justies, arī liekot citiem labi justies.
- Uzslavē bērnu tad, kad viņš ir pelnījis uzslavas un arī paziņo citiem (pamatoti, protams).
- Esi labs piemērs, kas parāda, ar ko atšķiras lielīšanās no lepošanās.
- Tas nav stāsts par uzvaru vai zaudējumu. Fokusē bērna filozofiju uz sadarbību un komandas sajūtu.
- Bērni meklē draugus, kuriem viņi patiktu tieši tādi, kādi viņi ir, kuram ir pilnīgi vienalga, vai tu esi vai neesi populārs. Un tādu draugu ir iespējams atrast, beidzot pārspīlēt, beidzot lielīties. Savādāk tas noslēgsies ar būšanu stilīgo bērnu grupiņā, kurā iekļūšana maksā ļoti dārgu cenu, bet parasti izkļūšana no tās ir vēl dārgāka.
- Mazināt sarunas es, es, es…
Iemāci bērnam klausīties, ko citi stāsta un arī atbildēt uzmundrinoši:
- Jā, šis ir pilnīgi lieliski! (un uzdod papildus jautājumus, nevis sāc stāstīt par sevi)
- Es zinu, cik daudz tev tas prasīja (un pastāsti sīkāk, piemēram “tu mācījies visus starpbrīžus, kamēr mēs spēlējāmies”).
- Tas ir tik lieliski! (es zinu, cik daudz tas nozīmē…).
- Es vēlētos, lai tas būtu noticis ar mani.
