“Esam pieci divkājaini un trīs četrkājaini. Pilna māja; citi saka, ka īsta trakomāja, un nevar nepiekrist,” ar ģimeni iepazīstina Arita.
Viņas minētie divkājainie ir Arita un viņas vīrs Āris un abu bērni Rasa, Austrums un Marts. Bet trīs četrkājainie ir sunīte Panda, kuru ģimene ieguvusi apmaiņā pret arbūzu un kas arī skaļi un draudzīgi sagaida Latvijas Radio raidījuma “Ģimenes studija” veidotājus, kā arī divi kaķi.
“Neērtie bērni” ir otrais Aritas fotoprojekts, pirmā personālizstāde bija "Neparastie latgalieši".
“Šo sēriju veidoju, jo man ir svarīgi, lai mūsu sabiedrībā būtu mazāk aizspriedumu. Savas nezināšanas dēļ daudzi joprojām vairās no cilvēkiem, kas ir citādi, es gribēju parādīt, ka šie bērni un viņu ģimenes ne ar ko neatšķiras,” skaidro fotogrāfe.
Arita atklāj, ka projekta ideju aizņēmusies no līdzīga projekta ārzemēs, kur bērni fotografēti kā supervaroņi un pēcapstrādē retušētas dažas viņu redzamās atšķirības.
“Šķita, ka Latvijā tā ir neizmantota tēma,” atzīst Arita.
“Pirms dažiem gadiem jau biju fotografējusi vienu no projekta ģimenēm ar puisīti, kuram ir Dauna sindroms. Visiem toreiz patika fotogrāfijas, saņēmām daudz labu komentāru - gan es par fotogrāfijām, gan ģimene par uzdrošināšanos.”
Kad noslēdzies projekts "Neparastie latgalieši", Arita sociālajā vietnē "Facebbok" aicinājusi ģimenes pieteikties. Atsaucība bijusi liela, nācies pat atteikt. Izstādē ir divas katras ģimenes bildes un arī apraksts par ģimeni, bērnu. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā šī izstāde būs apskatāma līdz 31. martam. Tad tā turpinās ceļot pa Latviju, beigās ģimenes saņems fotogrāfijas kā dāvanu.
“Pagaidām nav ne jausmas, kas būs nākamais projekts. Jau šī tēma ir pietiekami specifiska, ja būs vēl specifiskāka, jārēķinās ar negācijām, kas varētu gaidīt,” vērtē Arita.
Viņu priecē, ka negāciju ir bijis maz, dažus negatīvos komentārus internetā izdzēsusi, lai tas neskartu ģimenes. Vienīgais - viņu nepatīkami pārsteidzis laikrakstā “Sestdiena” ievietotais paraksts pie bildes no izstādes atklāšanas Rīgā “Nerātno bērnu bargā audzinātāja”.
“Tā ir paņirgāšanās gan par manu darbu, gan par ģimenēm, gan izstādes atklāšanu kopumā,” uzskata Arita un atzīst, ka būtu pelnījusi publisku atvainošanos.
Veidojot šo projektu, Aritas mērķis bijis mazināt sabiedrības aizspriedumus pret ģimenēm, kurās ir īpašie bērni.
“Latvijā vēl sabiedrībai ir jāaug līdz ārzemju līmenim, kur uz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām neatskatās,
kur nedomā, ka no viņiem varētu kaut kas pielipt vai kas cits varētu notikt ar cilvēkiem, kas ar viņiem saskaras. Ceru, ka esmu ar savu darbu izdarījusi kaut nelielu kripatiņu, lai šī situācija uzlabotos,” vērtē Arita.
Aritas vīrs Āris no paša sākuma ir dzīvojis līdzi sievas iecerei un projekta īstenošanai. Pēdējā laikā, kad Arita bija gaidībās ar jaunāko dēlu Martu un mazulis bija tikko dzimis, arī daudz palīdzējis, iekārtojot izstādes vai nogādājot darbus izstādes vietās.
“Ideja kā tāda, man sākumā likās, ir cēla. Atbalstīju un turpinu atbalstīt. Agrāk vai vēlāk esmu sastapies ar ģimenēm, ticies izstādes atklāšanās vai citā saistībā. Atceros pirmajās reizēs, kad satiku tos cilvēkus, man arī bija atskatīšanās un noteikti sociālās neaudzinātības pakāpe. Bet, skatoties bildes, satiekot cilvēkus, tas ātri pārgāja. Ja agrāk par tādām lietām nebiju aizdomājies, tad tagad es nejūtos neērti. Saprotu daudz labāk tos cilvēkus,” atklāj Āris.
Šobrīd Kļaviņi dzīvo Jelgavā, bet gan Arita, gan Āris nāk no Latgales un domā, ka kādreiz tur arī atgriezīsies.
“Varbūt kādreiz atgriezīsimies. Visticamāk. Noteikti,” tā Āris.
“Ceru, ka tas arī kaut kad īstenosies. Mums, latgaliešiem, kas pieraduši, ka ir kalni un lejas, dzīvot tādā zemienē, kur īsti nav reljefa, kur magones var nākties meklēt ilgi vai citus ziedus, kas nepieciešami foto sesijām... Latgalē aizbrauc, tur sapin vainagus un pārējais ir pa rokai,” papildina Arita.
Arita uzskata, ka ir grūti iejusties citā pilsētā pēc tam, kad esi 18 gadus dzīvojis un uzaudzis vienā vietā. Abi atzīst, ka sirdī arvien ir latgalieši un, kad vien iespējams, turp dodas.
